Ksenija Zagorovska: 98% Latvijas krievu nevēlas, lai šeit būtu Krievija

Uz Neatkarīgās jautājumiem (intervija notiek latviski) atbild Latvijas Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētāja vietniece, bijusī laikraksta Čas galvenā redaktore, grāmatas Maestro Pauls (2012) līdzautore (kopā ar Jāni Peteru un Andžilu Remesu), Starptautiskā mediju kluba Formāts A3 dibinātāja Ksenija Zagorovska.

– Kad man iznāca ceļot pa Ēģipti, tad sanāca ļoti ilgstoša komunikācija ar vienu ļoti izglītotu ēģiptieti, kurs bija pabeidzis Maskavas Universitāti. Vienu brīdi mans sarunas biedrs teica: «Kā es jūs, kristiešus (tā viņš dēvēja Rietumu civilizāciju), apskaužu, jūs visi esat tik vienoti, bet mēs, musulmaņi, esam tik sašķelti.» Es viņam paskaidroju, ka arī vienkāršam amerikānim, raugoties uz islāma pasauli, šķiet, ka Rietumu civilizācija ir sašķelta, bet visi musulmaņi ir vienoti un visi kā viens sapņo tikai par to, lai ar elkaidiskām metodēm noslaktētu pilnīgi visus nemusulmaņus. Manuprāt, zināmas līdzības vērojamas tajā, kā daudzi latvieši uztver Krieviju un Latvijas krievu kopienu. Kad lasi Latvijas Avīzi, paliek iespaids, ka Latvijas krievu kopiena ir vienota naidā pret visu latvisko un naktis neguļ, gudrojot, kā atjaunot Krievijas impēriju un pasniegt Latviju uz paplātes Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam vieglai uzkodai...

– Krievu kopiena nav vienota. Un, jāsaka, to tikai nosacīti var saukt par kopienu. Tā vēsturiski veidojās no divām ļoti atšķirīgām daļām. No tiem, kuru senči šeit dzīvoja jau no Pirmās republikas laika, un tiem, kas atbrauca padomju laikā. Pirmie uzreiz ieguva Latvijas pilsonību, viņiem nebija lielas problēmas ar valodas prašanu. Daudzi no kopienas otrās puses joprojām ir ar nepilsoņu statusu. Dārgā Latvijas vadība 20 gadus darīja visu, lai pēc iespējas vairāk satuvinātu un apvienotu abas šīs krievu sabiedrības daļas. Gan cenšoties uzspiest agresīvas reformas, gan demonstrējot nicinošu attieksmi pret visu krievisko, un rezultātā, tiešām, apvienoja krieviski runājošos Latvijas iedzīvotājus. Viņi joprojām ir dažādi, gan pēc ienākumiem, gan dzīvesveida, bet kopīgi vienojas sanākt, piemēram, 9. maijā un godina svētas atmiņas par kritušiem Lielajā Tēvijas karā. Bet it arī protesta notis – mēs esam daudz, mēs esam kopā, bet ar mums nerēķinās, mūsu partijas neņem valdībā utt.

Taču krievu kopienai nav kopēju plānu un kopēja redzējuma par nākotni. Daudzi jau izvēlējās un izvēlas Krievijas pilsonību. Kad pirms vairākām dienām kārtoju vīzu braucienam uz Krieviju, stāvot rindā, varēju vērot, ka daudzi, arī jauni cilvēki, nāca un konsultējās par iespēju iegūt Krievijas pilsonību. Manuprāt, to var izskaidrot ar to, ka tas palīdz Krievijā nodarboties ar biznesu un ar Krievijas pilsonību var ātrāk un vieglāk iegūt pensiju. Kopienu atstūma, un tas lika kopienai konsolidēties, kad kulminācijas punkts bija skolu reforma.

Bet pēdējā laikā situācija mainījās, pateicoties Rīgas domes Nila Ušakova vadībā fenomenam. Pilsēta taču tiešām kļūst arvien skaistāka!

Tā rāda, ka vienot var ne tikai nacionālā piederība, bet kopējā lieta. Tas, kas notika Rīgā, ir labs, vienojošs piemērs visai valstij.

Manuprāt, ir pilnīgi aplami uzskatīt, ka Latvijas krievi vēlas, lai šeit būtu Krievija. Tas ir mīts. 98% to noteikti nevēlas. Viņi ļoti augstu vērtē to lietu kārtību, kāda šeit ir izveidojusies. Viss notiek laicīgi. To, ko apsola, to arī izdara. Šeit ir izveidojies no Krievijas vides ļoti atšķirīgs vietējās uzvedības kodekss. Var teikt, ka Latvijas krievi, pateicoties latviešiem, ir ātrāk eiropeizējušies. Krieviski runājošie Latvijas problēmas nesalīdzina ar Krieviju, bet ar labākajiem Eiropas paraugiem – kā šo jautājumu risina Anglijā vai Vācijā.

– Viens no mītiem ir arī stāsts, ka latvieši emigrē, bet Latvijas krieviski runājošie paliek Latvijā. Manuprāt, emigrācijas procesi ir skāruši abas kopienas vienādā mērā. Arī tavs dēls dzīvo ārzemēs.

– Jā! Mans dēls jau sen dzīvo ārzemēs, un, ja es saskaitu savas un vīra klasesbiedru ģimenes, tad ļoti maz to bērnu dzīvo Latvijā. Pārsvarā visi ir ārzemēs. Lielākoties Anglijā, arī Francijā. Daudzus gadus labais tonis bija nodrošināt bērnam augstāko izglītību ārzemēs, un pēc augstskolas pabeigšanas viņi palika turpat. Valda doma, ka šeit viņiem nav ko cerēt uz lielām karjeras iespējām, ka Latvijā cilvēks ar uzvārdu Ivanovs nevar gūt lielus panākumus, viņš, piemēram, nekad nekļūs par premjeru. Kaut vai valodas jautājums vairs nav šķērslis – jaunā paaudze to zina labi, pat perfekti.

– Var jau nomainīt uzvārdu. Vjačeslavs, kurš piedzima kā Galuščenko, nomainot uzvārdu, kļuva par Dombrovski, un paskaties, kāda karjera – izglītības ministrs. Jutu Strīķi pat neminēsim!

– Tas nav vienīgais. Daudzi šeit nejūtas kā mājās, un, ja jau var dzīvot ārzemēs, tad kāpēc tieši Latvijā?

– Vai krieviski runājošo masveida aizbraukšana ir galvenais cēlonis, kāpēc iznīkst Latvijas prese krievu valodā?

– Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās un arī 2000. gados prese krievu valodā Latvijā bija uzplaukusi. Mēs bijām neapstrīdams līderis postpadomju telpā.

Tikai kopš tā laika prese krievu valodā pazaudēja pusi no lasītāju auditorijas. Tā nav tikai aizbraukšana. Interneta paaudzes bērni izaug, bet neizmanto laikrakstus informācijas iegūšanai. Viņiem laikrakstu vietā ir internets un sociālie tīkli. Lasītāju skaits samazinās, bet arī Krievijas TV skatītāju skaits nepieaug. Turklāt Krievijas TV Latvijā bija pieejama visu laiku. Kamēr bija cilvēki – bija auditorija, kad cilvēki sāka aizbraukt, tad arī presei vairs nav tik daudz lasītāju. Krievu prese Latvijā ļoti smagi cieta no krīzes, zaudējot līdz 70 procentiem reklāmas.

Turklāt process iet dziļumā, preses nedienas atsaucas uz preses kvalitāti, un tas rada vēl lielāku lasītāju skaita kritumu.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"