Vējonis: Vienubrīd būs tā, ka valsti pārņems emigranti
Intervija ar Saeimas deputātu, bijušo vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Raimondu Vējoni (Zaļo un zemnieku savienība) – par valdības centieniem iznīcināt laukus, par gudrona dīķu problēmām un premjera amata kandidātiem.
– Tikko bijāt Latgalē. Kādi novērojumi?
– Pārliecinājos par divām lietām. Pirmkārt, vēlreiz sapratu, ka Latgales daba ir neatkārtojami skaista. Katram Latvijas iedzīvotājam vismaz reizi gadā jāaizbrauc uz Latgali – tādā veidā mēs palīdzētu risināt lokālekonomiskās problēmas katrā apdzīvotā vietā, jo mēs tur atstātu savu naudiņu. Otrkārt un, domāju, vissvarīgāk – Latgales cilvēki ir fantastiski ar savu atvērtību. Domāju, ka viņos ir daudz vairāk optimisma nekā citu reģionu iedzīvotājos.
– Tiešām? Visu laiku taču dzird runājam, ka Latgale ir depresīvs reģions.
– Latgalieši uz dzīvi raugās pragmatiskāk. Viņi, protams, pažēlojas par to, ka sabiedriskais transports nebrauc uz kādu konkrētu apdzīvotu vietu, ka ir grūti iztikt un bērnus palaist skolā, bet tajā pašā laikā viņi priecājas, ka izdodas dzīvot. Pesimisma bagāti cilvēki tomēr ir izplatīti visā Latvijā, un tādi redz tikai sliktu valsts attīstības scenāriju.
– Bet kāds ir šis attīstības scenārijs? Nacionālais attīstības plāns (NAP) tika pieņemts, taču tajā bija vairāk lirikas nekā konkrētības.
– Protams, ka tur bija daudz lirikas, bet konkrētībai vajadzētu parādīties cita līmeņa dokumentos. Ekonomiskā izaugsme, kas ir definēta NAP, Latvijai ir būtiska, jo bez līdzsvarotas reģionu attīstības nebūs pašas Latvijas. Bet skumjākais ir tas, ka šajā NAP ir mēģināts caur puķēm pateikt to, ka Latvijas lauki nav vajadzīgi un ka svarīgi ir tikai 9 + 21, proti, deviņas republikas nozīmes pilsētas plus 21 attīstības centrs. Ja nauda atliks, tad to varbūt dabūs arī pārējie reģioni. No NAP izriet, ka attīstība attiecas uz šiem trīsdesmit centriem. Ar politiskā atbalsta palīdzību šie centri savulaik ir dabūjuši pilsētvides naudu, tie ir attīstījušies daudz labāk nekā apkārtējās pašvaldības. Valdības politika ved uz to, ka arvien mazāk naudas tiks ieguldīts lauku teritorijās, bet arvien vairāk – attīstības centros. Ja pārlūkojam infrastruktūru, redzam, ka visiem ceļiem naudas nepietiks, tāpat tie cilvēki, kuri dzīvo dziļākos laukos, autobusu redzēs varbūt tikai reizi nedēļā. Bet pats skumjākais ir skatīties, kā tiek veidots nākamā gada budžets. Atkāpjoties no NAP, sāk runāt par drošības jautājumiem, kas neapšaubāmi ir nozīmīgi, taču – vai tie ir svarīgāki par infrastruktūras veidošanas jautājumiem? Nedomāju vis. Varbūt vienreiz pietiek katru reizi, kad jārisina reālas problēmas, slēpties aiz ģeopolitikas draudiem. Mēs taču esam NATO valsts, un neviens nav atcēlis attiecīgo pantu par šādu apdraudējumu izslēgšanu.
– Tiešām izskatās, ka valdība mērķtiecīgi virzās uz lauku apzinātu iznīcināšanu. Savulaik šajā virzienā stingri piestrādāja labklājības ministre Viņķele, mēģinot izdabūt cilvēkus no laukiem. Bet, ja pareizi saprotu vēsturi, Latvija savulaik zēla un plauka, tieši pateicoties lauksaimniecībai.
– Tā ir. Cīņa par ES tiešmaksājumiem parādīja, ka esam zaudētāji, jo paliksim ar viszemākajiem tiešmaksājumiem Eiropas Savienībā. Jā, maksājumu būs vairāk nekā bija, taču tā nav nekāda uzvara, ar ko varētu lepoties – kā to dara viens otrs politiķis. Kad Latvija stājās Eiropas Savienībā, tad tika runāts par vienmērīgu Eiropas attīstību un par līdzvērtīgām tiesībām visām valstīm. Kas no tā ir palicis? Nekas. Nicas līgumā mums bija veto tiesības lauksaimniecības jautājumos, savukārt Lisabonas līgums vairs neko tādu neparedz. Tagad daudz vairāk ir atdots izlemšanai Briselei, un tā ir ļoti liela kļūda. Latvijas zemnieks nekad nebūs tik konkurētspējīgs kā attīstītāko Eiropas valstu, piemēram, Vācijas, zemnieks.
– Ko dara zaļzemnieki, lai labotu šo netaisnību?
– Patlaban, kad valstu vadītāju līmenī ir panākta vienošanās par lauksaimniecības politiku, ietekmēt procesus tiešā veidā ir ļoti grūti. Zaļzemniekiem bija īpaša vienošanās ar premjeru Valdi Dombrovski – par to, ka mēs atbalstām fiskālās disciplīnas jautājumus, viņš tomēr daudz stingrāk cīnīsies par latviešu zemnieku interesēm. Diemžēl šī vienošanās no viņa puses īsti netika izpildīta, un tas liecina par to, ka vienoties par kaut ko ar premjeru un Vienotību ir visai sarežģīti – ja viena puse nepilda solījumus, tad jebkura vienošanās paliek diezgan bezjēdzīga. Esam uzņemti eirozonā, tāpēc tagad ļoti nopietni jādomā par Eiropas restartēšanu, veicot būtiskas izmaiņas Eiropas Savienībā un daudz spēcīgāk stiprinot nacionālo valstu intereses un pašnoteikšanās iespējas dažādos jautājumos, jo visas varas atdošana Briselei ne pie kā laba nenovedīs. Pilnībā piekrītu domai, ko paudis Kamerons [Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons – E.V.]: viņš pieļauj iespēju rīkot referendumu par izstāšanos no ES, ja Brisele turpinās līdzšinējo politiku. Es neaicinu Latviju stāties ārā no ES, jo tā daudzos gadījumos Latvijai ir izdevīga, bet uzskatu, ka ir jāstiprina nacionālo valstu intereses. Turklāt bez atbalsta nacionālajiem uzņēmējiem mēs būsim nespējīgi konkurēt. Tāpēc mūsu valdībai beidzot vajadzētu pavērsties ar seju pret uzņēmējiem un sākt tos aizstāvēt. Bet patlaban rezultāti ir redzami: no Latvijas aizbrauc arvien vairāk cilvēku. Vienubrīd būs tā, ka valsti pārņems emigranti, jo šeit vairs nebūs kas strādā.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"