Kurš noplūdināja?

13. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas nolūkiem uznaglotā tribīne jeb Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisija par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911 turpina novērst elektorāta uzmanību no valstij patiesi svarīgām problēmām un ļauj dažu partiju politikāņiem sirsnīgi izvēdināt plaušas, klaigājot un naidīgi izbolot acis.

Jau pats uzstādījums komisijas nosaukumā ir absurds - «valsts nozagšanas pazīmes» nav juridisks termins, bet propagandas leksika. «Valsts nozagšanā» jebkurš politiķis jebkuru citu var apvainot kaut vai trīs reizes dienā. Par valsts nozagšanu vēl varbūt varētu nosacīti runāt tādā gadījumā, ja atklātos, ka valsti vada kādi publiski nezināmi aizkadra spēlētāji, kuri rausta partijas kā lelles un kurus neviens nav ievēlējis. Taču no Rīdzenes sarunām neuzpeld kādas valstij paralēlas struktūras, par kuru sazvērestību būtu paniski jāsatraucas. Tur ir pazīstami politiķi, amatpersonas un legāli uzņēmēji. Nelāgi ir tas, ka viens politisks spēks, izmantojot tiesībsargājošas struktūras, ir izspiegojis citus. Lūk, tas gan ir bīstami valstij - tur ir specdienestu un politiskas varas saplūšana, kas ir totalitāras valsts pazīme.

Dabiski, ka veselu triju gadu laikā vai pat ilgākā periodā ļaudis ir runājuši visu ko un daudz, tostarp arī blefojot, atstāstot cits citam tenkas, iesperot pa vidu arī kādu lamuvārdu. Gluži jābrīnās, ka tik ilgā laikā KNAB operatīvo darbinieku austiņās ir atskanējis tik maz aizdomīgu lietu. Iznāk, ka šie tā dēvētie oligarhi ir pat tiklāki, nekā par viņiem varēja domāt! Nu ir tur maza vietiņa, kur Šlesers tā kā runā par sev piederošām uzņēmuma daļām vienā no Rīgas tranzīta uzņēmumiem, taču vēlāk nav atradušies pierādījumi, ka šī runāšana sakritusi ar reālām darbībām - tas laikam viņam bijis tikai plāns vai blefs.

Vispār jau arī ar tiem «oligarhiem» ir, kā ir... Tas ir no Krievijas patapināts termins, kas apzīmē bagātniekus, kam vienlaikus ir finanšu, politikas un mediju vara. Nu var jau aiz matiem pievilkt, ka oligarhs vienubrīd bija Šķēle, kam bija nauda, partija un dārzkopības tematikai veltīts žurnāls. Bet īsti klasiska «oligarhe» Latvijā iznāk tikai Sarmīte Ēlerte, kas savulaik vienlaikus taisīja gan naudu, gan politiku, gan ietekmīgu dienas laikrakstu...

Senajā Grieķijā runāja par «oligarhiju», kas ir mazākuma vara pār vairākumu. Tas ir, ja kādi sliktie uzurpē varu, kas tiem nepienākas. Taču Rīdzenē, kā var noprast, runājuši legāli politiķi, kuru pārstāvētajām partijām ir bijusi visnotaļ plaša pārstāvniecība, kas iegūta vēlēšanās.

Katrā ziņā tas, ka politiķi apspriež, kādu koalīciju veidot vai kuru amatpersonu mēģināt izmest no amata, nav nekāda valsts nozagšana. Politiķi to ir darījuši visos laikos visās zemēs.

Arī ar otru uzdevumu - izvērtēt pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti - diezin vai komisijai būs daudz sasniegumu. Neba politiķi var būt tie, kas pateiks verdiktu, kurš vainīgs, ka kvalitāte bijusi zema. Cita lieta, ka politiķi var varbūt padomāt par kādiem uzlabojumiem likumos, lai izmeklēšanas kvalitāti uzlabotu.

Ar kvalitāti tik tiešām ir bēdīgi, un tas bijis redzams ne jau tikai kriminālprocesā Nr. 16870000911. Piemēram, tā sauktajā Lemberga lietā Ģenerālprokuratūra ir pāršķūrējusi no valsts, pašvaldību, uzņēmumu un privātajiem seifiem kubikmetrus visādu dokumentu, no kuriem lielai daļai nav pat nekāda sakara ar Lembergu. Tad ar baltiem diegiem sašuvusi gandrīz 200 sējumu, nosaukusi virkni Krimināllikuma pantu un tagad cer, ka tiesa uzrakstīs spriedumu. Kvantitāte tā kā būtu, bet kvalitātes nav nekādas.

KNAB ir strādājis ļoti kvantitatīvi - bail pat iztēloties, cik sviedrainu darba stundu par nodokļu maksātāju naudu operatīvo darbību subjekts ir veltījis, lai noklausītos, izsekotu, izkratītu, pratinātu. Bet rezultāts ir tāds čiks, ka pat Ģenerālprokuratūra, kas citkārt labprāt virza švakas politiskas krimināllietas uz tiesu, šajā gadījumā ir knabistiem atsviedusi lietu atpakaļ. Nu nekādi nesanāk lieta, ja nav nekādu pierādījumu.

Vienīgais noziegums, kas patiešām ir acīm redzams šajā klaunādē, ir tas, ka operatīvie materiāli, kas ir valsts noslēpums, ir nozagti un noplūdināti presei. Tas ir gadījumā, ja šie materiāli ir īsti un nav sadzejoti. Ja tie ir īsti, tad būtu jāatrod vainīgās personas un jāsoda.

Ir loģiski, ka par šo aspektu runā gan Drošības policija, gan jaunais KNAB vadītājs. Interesants jautājums ir tikai viens: «Kurš noplūdināja?» Ja Latvija grib būt tiesiska valsts, tad nevar būt tā, ka noziegums paliek bez ievērības.