«Viņš astoņas stundas gudroja, šaut man ceļgalos vai nogalināt mani»: igauņu sievietes sapnis par darbu ārzemēs pārvērtās murgā

Kad Elīnai Kadajai bija 23 gadi, viņa studēja un sapņoja par dzīvi Amerikā. Meklējot darbu, viņa saņēma vilinošu piedāvājumu no kāda amerikāņa strādāt Irākā, Kurdistānā. Laba alga un solījums par Amerikas vīzu pārliecināja viņu pieņemt piedāvājumu.

Tomēr neviens nevarēja iedomāties, ka šī kļūs par vienu no biedējošākajām nodaļām viņas dzīvē un ka kādā brīdī viņa baidīsies par savu dzīvību, raksta "Postimees".

Vīrietis, ar kuru viņai bija sarežģītas attiecības, tagad izcieš 70 gadu cietumsodu Amerikas Savienotajās Valstīs. "Ir pagājuši 10 gadi, un man joprojām rādās murgi, un mana dzīve ir bailēs," atzīst Kadaja. Viņa pastāstīja Elu24 par notikušo pēdējā pusotra gada laikā. Vīrietis, kurš viņu vajā murgos pat desmit gadus vēlāk, ir Ross Rodžo. Elu24 sazinājās ar Kadaju, lai uzzinātu vairāk par to, kas ar viņu toreiz notika. Viņa pastāstīja stāstu, kas sākās ar šķietami labu darba piedāvājumu, bet, pēc viņas teiktā, beigās darbs, attiecības un bailes bija tik ļoti sajauktas, ka viņai bija grūti saprast, kas ir normāli.

Ap 2014. gadu Kadaja studēja un plānoja doties uz Ameriku kā aukle. Lai atrastu piemērotu vietu auklei, viņa sāka meklēt iespējas tīmekļa portālos un arī pati ievietoja sludinājumus, kuros aprakstīja savu vēlmi doties uz Ameriku kā aukle. Uz vienu no šiem sludinājumiem atbildēja Rodžo, kurš sazinājās ar Kadaju. Pēc Kadajas teiktā, sākotnēji viņu komunikācija bija absolūti profesionāla. Rodžo runāja par projektu Irākas Kurdistānā, kura mērķis bija atjaunot reģionu laikā, kad ISIS jeb Islāma valsts tur radīja nopietnus draudus drošībai. Runa bija par betona rūpnīcas būvniecību.

Alga bija laba, un darbs bija jēgpilns. Bet visvairāk Kadaju interesēja Rodžo solījums, ka projekts ilgs ne vairāk kā gadu, un pēc tam viņa uzņēmums palīdzēs viņai iegūt darba vīzu Amerikas Savienotajās Valstīs. "Vīza uz ASV bija mana galvenā motivācija, jo es tikko biju ieradusies no ASV, bet man bija jāaizbrauc, pirms varēju pabeigt darba vīzas iegūšanas procesu tur," stāsta Kadaja.

Viņa strādāja Irākas Kurdistānā netālu no Suleimanijes, kur Ross Rodžo būvēja rūpnīcu. Rodžo neatstāja par sevi iespaidu kā par cilvēku, no kura būtu jābaidās. Tieši otrādi. "Viņš atstāja ļoti profesionāla, inteliģenta un pat tēvišķīgi gādīga cilvēka iespaidu," atceras Kadaja. Visi, kas viņu satika, bija ļoti patīkami pārsteigti par to, cik uzticamu iespaidu viņš atstāja». Pirms tikšanās ar Roggio viņa zināja, ka viņam ir ASV valdības atļauja darboties Irākā. Tikai vēlāk viņa uzzināja, ka patiesībā nekādas atļaujas nebija. Šī reize video Kāds teica, ka viņu interesē tikai profesionālas attiecības. Rodžo viņai pastāstīja, ka ir laimīgi precējies, mīl savu sievu un viņam ir divas meitas. Pirms darba uzsākšanas Kadajai bija jāparaksta arī konfidencialitātes līgums, kura pārkāpšana paredzēja 400 000 eiro sodu. Tad tas nešķita aizdomīgi: «Gluži pretēji, tas padarīja projektu vēl oficiālāku un prestižāku manās acīs».

Šeit vakarā video Kāds teica, ka viņu interesē tikai profesionālas attiecības. Rodžo viņai pastāstīja, ka ir laimīgi precējies, mīl savu sievu un viņam ir divas meitas. Pirms darba uzsākšanas Kadaja bija jāparaksta arī konfidencialitātes līgums, kura pārkāpšana paredzēja 400 000 eiro lielu naudas sodu.

Toreiz tas nevienam nešķita aizdomīgi: «Gluži pretēji, tas padarīja projektu vēl oficiālāku un prestižāku manās acīs». Kad Igaunijā cilvēki viņai izteica šaubas par šo darba piedāvājumu, Kadaja aizstāvēja Rodžo. «Atskatoties atpakaļ, man ir ļoti viegli redzēt, kā slazds tika būvēts soli pa solim. Bet, atrodoties iekšā, katrs nākamais solis šķita loģisks».

Stambulā viss izmainās

Kadaja un Rodžo pirmo reizi satikās aci pret aci Stambulā. Tur, pēc Kadajas teiktā, attiecības, kas līdz tam bija palikušas profesionālas, pirmajā tikšanās reizē ieguva pavisam citu pavērsienu. Kadaja stāsta, ka Rodžo lika viņai izdzert pudeli vīna, un tad viņš sāka pakāpeniski pārkāpt viņas seksuālās robežas. Vēlāk viņš to sauca par lojalitātes pārbaudi. «Viņš bija fiziski daudz lielāks par mani, vīrietis ar militāru pagātni, un es biju Stambulā pusnaktī». Nākamajā rītā, pēc viņas vārdiem, Kadaja bija šokā.

«Es pat īsti nevarēju atvērt muti brokastīs - man bija krampji.» Stambulā viņām pievienojās vēl viena jauna sieviete, kas ar viņām strādāja apmēram divus mēnešus. Kāds atceras, ka viņa bija nobijusies: sieviete daudz raudāja un centās izpatikt Rodžo. Vēlāk Kadaja uzzināja, ka Rodžo ir izvarojis šo sievieti. Rodžo viņai bija teicis, ka, ja sieviete cels troksni, viņš pavēlēs Kurdistānas armijai viņu likvidēt. «Tās bija spēles», tagad saka Kadaja. Apmēram divus mēnešus vēlāk sieviete tika nosūtīta mājās, un Kadaja zaudēja ar viņu kontaktus.

"Mēs patiesībā labi sadzīvojām, bet pēkšņi es vairs neko par viņu nedzirdēju, un viņas sociālo mediju konti tika slēgti." Kadaja joprojām ticēja, ka projekts Kurdistānā ir reāls. Viņa ticēja viņa mērķim un vēlējās darīt darbu ar jēgu. «Šī misija kļuva par vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc es varēju racionalizēt dīvaino situāciju». Kadaja devās uz Irāku ar Rodžo. Tur starp viņiem arī izveidojās attiecības, lai gan Kadaja saka, ka viņai nebija nekādu jūtu pret Rodžo.

Jo tuvāk aizbraukšana, jo sarežģītāk viss kļūst

Apmēram desmit mēnešus vēlāk viņu attiecības beidzās, bet Kadaja turpināja strādāt ar Rodžo. Viņa sāka runāt par atgriešanos Igaunijā un iestāšanos universitātē. Sākumā Rodžo pat atbalstīja viņas plānu. Pēc Kadajas teiktā, viņa attieksme mainījās, kad aizbraukšana patiešām tuvojās. Rodžo apgalvoja, ka viņš nevarēs izdzīvot Irākā bez viņas. «Profesionālais darbs, personiskās attiecības, psiholoģiskā kontrole un fiziskie draudi ir savstarpēji saistīti tā, ka kādā brīdī man kļuva ļoti grūti saprast, kas šajā vidē ir norma».

Atskatoties atpakaļ, visdīvainākais šķiet tas, cik labi viņa visu tika galā. "Vienas un tās pašas dienas laikā es varēju kļūt par pilnvērtīgu profesionāli, vadīt rūpnīcu ar desmitiem darbinieku un tikt galā ar vairāku miljonu dolāru vērtiem līgumiem, un pēc dažām stundām domāt, vai vīrietis, ar kuru es dzīvoju un strādāju, mani nogalinās." Viens no sliktākajiem brīžiem, pēc Kadajas teiktā, notika viņu dzīvoklī. "Viņš astoņas stundas gāja man priekšā ar ieroci un lēma, vai šaut man ceļos, izvest mani uz ielas un nogalināt, vai ievietot mani aizturēšanas centrā, tas ir, nometnē, un likt man strādāt no turienes."

Kadaja atcerējās arī Rodžo it kā piezīmi, ka viņš nevēlas notraipīt dzīvokļa paklāju ar viņas asinīm, jo ​​vēlāk tur jāpārceļas jauniem darbiniekiem. Viņa viņam nepretojās. Kadaja, gluži pretēji, centās nomierināt Rodžo un pārliecināt viņu, ka viņa viņu mīl un ir viņa pusē. Līdz tam laikam viņa jau bija iemācījusies, kā ar viņu uzvesties, lai situācija nekļūtu vēl sliktāka. Pēc tam Elīnai kļuva skaidrs, ka viņa vēlas atgriezties Igaunijā. Taču atgriešanās mājās nenozīmēja tikai aviobiļetes iegādi. Priekšā bija ilgs izstāšanās process.

Aizbraukšana prasīja deviņus mēnešus

Pēc Kadajas teiktā, Rodžo jau bija sācis runāt par nākamo projektu un vēlējās, lai viņa pārņemtu kasešu ražošanas rūpnīcas vadību. Kadaja tajā saskatīja iespēju sākt gatavoties savai aizbraukšanai. Tomēr atgriešanās mājās nenotika vienas dienas laikā. Bija nepieciešami gandrīz deviņi mēneši, lai pakāpeniski pārceltu savus darba pienākumus un sagatavotos braucienam uz Igauniju. Viņa teica Rodžo, ka, lai uzņemtos tik lielu atbildību, viņai vispirms jāatgriežas Igaunijā un jāapgūst finanses Igaunijas Biznesa skolā (EBS).

Rodžo piekrita viņas plānam un pat apsolīja apmaksāt viņas izglītību un izmitināšanu līdz mācību gada beigām. Pamatojoties uz šo vienošanos, Kadaja sāka nodot savus iepriekšējos darba pienākumus citiem. Jo tuvāk nāca laiks, kad Kadajai bija jāatgriežas Igaunijā, jo saspringtāka, pēc viņas teiktā, situācija kļuva.

Rodžo, cita starpā, organizēja nakts sanāksmes, kurās viņš darbiniekiem pastāstīja, cik svarīgs ir viņu darbs un ka tagad ir jāpieliek pēdējās pūles. «Viņš vienmēr atstāja mani pēdējo savā lokā: "Kas ir ar mani, sakiet jā", jo pārējie bija iesācēji un nezināja, kādas muļķības viņš dara», atceras Kadaja. Tomēr ne visi klātesošie bija informēti. Daži zināja, kas bija noticis iepriekš, bet, pēc Kadajas teiktā, viņi vai nu baidījās no Rodžo, vai arī joprojām ticēja, ka viņa vārdos ir daļa patiesības. Neskatoties uz Rodžo spiedienu, Kadaja palika nelokāma. "Es joprojām teicu: nē, mums bija vienošanās, un es dodos mājās." Pēc viņas teiktā, tas Rodžo tik ļoti saniknoja, ka kādā brīdī viņa baidījās doties mājās.

Kādu dienu viņa sēdēja automašīnā kopā ar savu toreizējo partneri un inženieri, un viņi apsprieda iespēju doties tieši uz lidostu un vienkārši aizbraukt. Pēc Kadajas teiktā, tajā laikā Rodžo jau bija sazinājies ar militārpersonām, lai viņus aizturētu. Tad, pēc Kadajas teiktā, Rodžo ieradās savās mājās ar diviem pistolēm un piespieda kaimiņieni viņai piezvanīt. Kadaja apgalvo, ka viņai tika nodota ziņa: ja viņi neatgriezīsies, Rodžo nodarīs pāri tur palikušajiem cilvēkiem.

"Protams, mēs braucām atpakaļ," viņa saka. Pēc visa šī Kadajai tomēr izdevās aizbraukt. "Pēc visa notikušā es joprojām biju dzīva un brīva," viņa atceras. Viņi pasūtīja taksometru un brauca no Suleimanijes uz Erbilas lidostu. Ierodoties Igaunijā, viņi darīja kaut ko daudz ikdienišķāku. Viņi rezervēja numuru viesnīcā Tallink Spa un devās vakariņās. Tomēr ierašanās Igaunijā nenozīmēja, ka bailes pazuda vienas nakts laikā.

Pirmajās nedēļās un mēnešos viņi bija eiforijā par atgriešanos, taču vienlaikus bija piesardzīgi. Inženieris, kurš kopā ar viņu ieradās Igaunijā, ieguva ieroča atļauju, mājās bija ieroču seifs, un viņi līdzi nēsāja piparu gāzi. Kadaja stāsta, ka tagad lielāko daļu Rodžo stāstu uzskata par meliem. Tomēr pat desmit gadus vēlāk viņa nevar teikt, ka jūtas droši, kad viņas vārds publiski tiek saistīts ar Rodžo.

Betona rūpnīcas vietā - ieroči

Gadus vēlāk, ASV federālo iestāžu izmeklēšanas laikā, kļuva skaidrs, ko vēl Rodžo darīja Irākā. Saskaņā ar ASV iestāžu sniegto informāciju, viņš Irākas Kurdistānā uzbūvēja ieroču rūpnīcu. Rodžo, ASV armijas veterāns, Ziemeļkarolīnā pārvaldīja ieroču biznesu, un Irākā viņš plānoja ražot M4 triecienšautenes un Glock tipa pistoles. Pēc izmeklētāju teiktā, Rodžo importēja Irākā ieroču detaļas un ražošanas aprīkojumu bez nepieciešamajām atļaujām, kā arī apmācīja ārzemniekus M4 automātu ražošanā un montāžā. FIB sāka izmeklēt viņa darbības 2016. gadā. Sākumā izmeklētājus interesēja ieroču nelegāls eksports. Tomēr pēc sarunām ar bijušajiem darbiniekiem viņi uzzināja vēl tumšākas lietas.

Pēdas ved uz Igauniju

Amerikāņu izmeklēšanas grupa Igaunijā sadarbojās ar Drošības policijas departamentu un pratināja Rodžo bijušos darbiniekus. No viena no bijušajiem darbiniekiem viņi saņēma vairāku stundu garu slepeni veiktu audioierakstu, kurā, pēc FIB domām, Rodžo bija dzirdams, kā viņš draud darbiniekam un runā par spīdzināšanu un citiem noziegumiem. Izmeklēšana noveda pie Igaunijas pilsoņa, kurš tika aiztrēts. Saskaņā ar ASV Tieslietu ministrijas sniegto informāciju vīrietis kurdu militārajā kompleksā tika turēts 39 dienas. Saskaņā ar tiesā iesniegtajiem pierādījumiem Rodžo žņaudzis igauni ar jostu un draudējis nogriezt viņam pirkstu. Kurdu karavīri sita un žņaudza igauni, kā arī izmantoja pret viņu elektrošoku.

Citi darbinieki bija spiesti vērot vardarbību, lai viņus iebiedētu. FIB nopratināja gan cietušo, gan cilvēkus, kas bija incidenta aculiecinieki Igaunijā. Daži no viņiem vēlāk bija gatavi doties uz ASV un tiesā liecināt pret Rodžo. Kadaja nevēlas sīkāk runāt par saviem kontaktiem ar FIB un citām iestādēm, taču rakstīja, ka saistībā ar incidentu viņa vairāk nekā septiņus gadus ir sazinājusies ar FIB, Igaunijas policiju un dažādiem speciālistiem.

Rodžo piespriež 70 gadu cietumsodu

2023. gadā ASV zvērināto tiesa atzina Rodžo vainīgu spīdzināšanā, sazvērestībā spīdzināšanas veikšanai un ieroču eksporta noteikumu pārkāpumā un ar to saistītos nodarījumos. 2024. gada aprīlī viņam piesprieda 70 gadu cietumsodu. Šī lieta ASV bija reta. Saskaņā ar Tieslietu ministrijas datiem, Rodžo kļuva tikai par otro personu, kas notiesāta saskaņā ar federālo likumu pret spīdzināšanu kopš tā stāšanās spēkā 1994. gadā. Rodžo nonāca cietumā. Taču Kadajai tas nenozīmēja, ka viss notikušais vienkārši pazuda.

Kāpēc viņa vienkārši neaizbrauca?

Pavadījusi gandrīz divus gadus Irākā, Kadaja domāja, ka, ja viņa nekavējoties sāks apmeklēt terapiju un samierināsies ar notikušo, viss būs kārtībā. "Es strādāju Irākā gandrīz divus gadus, domāju, ka, ja es nekavējoties sākšu apmeklēt terapiju, tad viss būs kārtībā." Tagad viņa zina, ka tā nav taisnība.