Valsts kontrole: Skolu kvalitāte Latvijā atšķiras
Valstī un pašvaldībās nav radīti priekšnoteikumi, kas garantētu vienlīdz kvalitatīvu pamatizglītību dzīvesvietai tuvākajā skolā, līdz ar to Latvijā bērni pamatizglītību apgūst ar būtiski atšķirīgām iespējām un rezultātiem, secināts Valsts kontroles revīzijā.
Ir vienots pamatizglītības standarts, ievēroti normatīvie akti un skolas ir akreditētas, tomēr atšķirības skolu praksē - mācību stundu skaitā, skolēnu snieguma vērtēšanā un atbalsta nodrošināšanā - var būtiski ietekmēt izglītības kvalitāti un skolēnu izaugsmi. Savukārt akreditācijas process, izglītības attīstības plānošana un kvalitātes monitoringa rīki šobrīd neveido pamatu kvalitatīvas pamatizglītības nodrošināšanai.
“Pamatizglītības standarts ļauj skolām būtiski mainīt mācību stundu skaitu. Tas nozīmē, ka vienā skolā bērns var apgūt mācību priekšmetu par simtiem stundu mazāk nekā citā. Akreditācija pati par sevi neapliecina skolas darbības kvalitāti - tā ir vienreiz sešos gados un nespēj savlaicīgi noteikt būtiskus trūkumus izglītības procesā. Vismazāk aizsargāti šādā sistēmā ir bērni, kuriem nav uzņēmīgu likumisko pārstāvju vai kuru iespējas izvēlēties skolu ierobežo ģimenes sociālā situācija, jo viņiem dzīvesvietai tuvākā skola bieži ir vienīgā iespēja mācīties,” uzsver Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa.
2025. gada 1. oktobrī pamatizglītības programmās (1.-9. klase) Latvijā mācījās 183 659 skolēni 583 skolās. Pašvaldībās izdevumi vispārējās izglītības īstenošanai (1.-12. klase) no 2021. līdz 2024. gadam pieauguši līdz 904 milj. eiro, kas ir par 31 % vairāk nekā iepriekš. Revīzijā Valsts kontrole vērtēja pamatizglītības kvalitāti, analizējot divus izglītības kvalitātes elementus - izglītības procesu un tā pārvaldību.
Pamatizglītības standarts visām skolām viens, tomēr mācību apjoms skolās būtiski atšķiras.
Standarts pieļauj plašas atkāpes mācību priekšmetu apjomā un īstenošanā, tāpēc mācību apjoms dažādās skolās būtiski atšķiras. Piemēram, matemātikā 1.-9. klasē standarts paredz 1501 mācību stundu, tomēr skolas var šo skaitu samazināt vai palielināt līdz pat 25 %. Praksē tas nozīmē starpību līdz pat 751 mācību stundai starp skolām, būtiski ietekmējot skolēnu sagatavotību.
Lai gan 9. klases eksāmenu priekšmetos stundu skaitu palielina līdz pat 40 %, citos mācību priekšmetos - būtiski samazina. Piemēram, dizainā un tehnoloģijās stundu skaits samazināts līdz pat 50 %, sociālajās zinībās un vēsturē - līdz 14 %, bet vienā gadījumā pat par 67 %, savukārt datorikā - līdz 40 %. Standarts arī pieļauj mācību priekšmetu integrēšanu jeb iekļaušanu citos priekšmetos. Revīzijā konstatēta pat pilnīga (100 % apmērā) mācību priekšmetu integrēšana citos priekšmetos.
Revīzijā atklāts, ka faktiskais notikušo mācību stundu skaits lielākoties ir mazāks par plānoto. Piemēram, trīs gadu periodā matemātikā līdz pat 46 % mazāk mācību stundu, latviešu valodā līdz pat 27 %, bet angļu valodā līdz 24 % mazāk mācību stundu, nekā plānots. Tātad pat plānoto mācību apjomu ne vienmēr pilnībā īsteno. Šāda nepietiekami uzraudzīta un izvērtēta elastība rada situāciju, ka skolēnu zināšanas un prasmes ir atkarīgas no konkrētās skolas pieņemtajiem lēmumiem. Turklāt būtiski, ka skolēni un viņu likumiskie pārstāvji, izvēloties skolu, nav informēti par mācību priekšmetu stundu skaita izmaiņām un mācību priekšmetu integrēšanu citos priekšmetos. Šāda informācija nav publiski pieejama, liedzot iespēju pieņemt pamatotu lēmumu par skolas izvēli.
Skolēnu mācību snieguma vērtēšanu joprojām neizmanto savlaicīgai bērna vajadzību noteikšanai un mērķēta atbalsta nodrošināšanai.
Skolās nav vienotas un efektīvas sistēmas, kas ļautu laikus pamanīt bērnu stiprās un vājās puses. Bērna problēmas nereti pamana novēloti - brīdī, kad mācību sniegums jau ir būtiski pasliktinājies, nevis tad, kad nepieciešams preventīvs atbalsts. Tas liecina par sistēmisku nepilnību, kurā uzmanība tiek pievērsta gala rezultātiem, nevis skolēna attīstības procesam. Šo tendenci spilgti apliecina arī skolēnu mācību sasniegumu analīze. Daļa skolēnu ar labu vai ļoti labu sniegumu (70-90 %) 3. klasē matemātikā, 9. klasē vairs nespēja sasniegt pat 10 % centralizētajā eksāmenā. Jau 6. klasē šiem skolēniem varēja konstatēt mācību snieguma kritumu. Tas liecina, ka bija skaidri signāli par mācību grūtībām, taču nekas netika darīts, lai savlaicīgi risinātu problēmas un nodrošinātu mērķētu atbalstu skolēnu izaugsmei.
Jau trīs mācību gadus Izglītības un zinātnes ministrija nav nodrošinājusi diagnosticējošos vai monitoringa darbus 3. un 6. klasei. Tas liedza iegūt salīdzināmu un objektīvu informāciju par skolēnu mācību sniegumu un attīstības dinamiku. Diagnosticējošo darbu nepieciešamību apliecina tas, ka trīs mācību gadu laikā pieauga to pašvaldību skaits, kas izstrādāja savus diagnosticējošos darbus. Lai gan šī iniciatīva ir vērtējama pozitīvi, tā nebija produktīva - gandrīz puse pašvaldību patērēja savus resursus diagnosticējošo darbu izstrādei, lai gan sākotnēji bija paredzēts vienots valsts līmeņa risinājums.
Ikdienā nozīmīga ir tā sauktā formatīvā vērtēšana jeb skolēnu mācību snieguma vērtēšana bez atzīmēm. Tā kā mācību procesā skolēns mācās, nevis jau visu prot, šīs vērtēšanas mērķis ir savlaicīgi sniegt gan pedagogiem, gan skolēniem informāciju, ko viņš jau ir apguvis un kas vēl jāapgūst. Tomēr formatīvā vērtēšana skolās nav efektīva un konsekventa visos mācību priekšmetos un to ne vienmēr izmanto pirms pārbaudes darbiem, kas tiek vērtēti ar atzīmi. Ir gadījumi, kad to veic tikai dienu pirms pārbaudes darba, kas ierobežo iespējas savlaicīgi uzlabot zināšanas.
Īpaši problemātiska ir atbalsta personāla pieejamība skolās. Pedagogu un atbalsta personāla finansēšanas modelis “Programma skolā” nav balstīts uz skolēnu faktiskajām atbalsta vajadzībām. Tādēļ nav pārliecības, ka ar valsts budžeta mērķdotāciju pietiek nepieciešamā atbalsta personāla nodrošināšanai. Vienam skolēnam atbalstam pieejamais laiks atbilstoši revidentu aprēķiniem ir kritiski mazs: psihologa atbalsts vidēji ir tikai 14-18 minūtes nedēļā, bet logopēda atbalsts - aptuveni 11 minūtes nedēļā. Ar to nepietiek, lai savlaicīgi pamanītu mācīšanās vai emocionālās grūtības un sniegtu mērķtiecīgu palīdzību.
Akreditācijas fakts neapliecina skolas darbības kvalitāti un neaizsargā bērnus no ilgstošas mācīšanās skolās ar būtiskiem izglītības procesa trūkumiem.
Izglītības iestāžu akreditācija esošajā formātā nenodrošina savlaicīgu, objektīvu un vienotu skolas darbības kvalitātes izvērtējumu. Neatkarīgi no piešķirtā vērtējuma - “Izcili”, “Labi” vai “Jāpilnveido” - skolas akreditē uz sešiem gadiem. Arī gadījumos, kad konstatēti būtiski trūkumi, piemēram, nepietiekams atbalsta personāls vai ir paaugstināti fiziskās un emocionālās vardarbības riski. Atšķirība starp akreditēšanu un neakreditēšanu praksē ir niecīga: atsevišķos gadījumos no akreditācijas atteikuma šķīra tikai viens punkts. Tas nozīmē, ka skolēni var ilgstoši mācīties skolā ar nopietnām kvalitātes problēmām.
Turklāt akreditācijas pieeja nav pielāgota dažādām izglītības ieguves formām. Skolām, kas īsteno tikai pamatizglītības tālmācības programmas, piemēro tos pašus kritērijus, ko klātienes skolām, lai gan šajās mācību formās būtiski atšķiras procesi un riski.
Valsts kontroles ieskatā, šāda akreditācija nespēj pildīt savu būtiskāko funkciju - nodrošināt skolēniem un viņu likumiskajiem pārstāvjiem pārliecību, ka pamatizglītība dzīvesvietai tuvākajā skolā būs kvalitatīva un līdzvērtīga tai, ko saņem vienaudži citās izglītības iestādēs.
Izglītības attīstības plānošana - fragmentāra un dārga, bet izglītības kvalitātes monitoringa rīki - joprojām nav izmantojami.
Izglītības attīstību Latvijā plāno fragmentāri un bez savstarpējas sasaistes starp valsti, pašvaldībām un skolām. Plānošanas dokumentos bieži iztrūkst skaidru un izmērāmu rezultatīvo rādītāju, kas ļautu novērtēt progresu un efektivitāti, savukārt mērķi un prioritātes dažādos līmeņos nav saskaņoti. Papildu
slogu pašvaldībām radīja no 2024. gada 1. septembra noteiktais pienākums izstrādāt izglītības ekosistēmas attīstības stratēģijas. Tām ir apjomīgas prasības, taču Izglītības un zinātnes ministrija nenodrošināja metodisko atbalstu un funkcionējošu digitālo risku identificēšanas rīku. Rezultātā lielākā daļa pašvaldību stratēģiju izstrādi nodeva ārpakalpojumā, izlietojot gandrīz pusmiljonu eiro. Lielāko daļu šo pasūtījumu saņēma viens komersants.
Izglītības kvalitātes monitoringa rīki, kas izveidoti ar Eiropas Savienības struktūrfondu atbalstu, joprojām nav izmantojami. Lai gan tie izstrādāti izglītības kvalitātes risku vadībai un skolu tīkla efektivitātes monitoringam, to darbību ierobežo nekvalitatīvi vai nepilnīgi dati un algoritmi, kuros nav ņemtas vērā būtiskas atšķirības starp izglītības iestādēm, piemēram, tālmācības vai speciālās izglītības programmas. Revidentu vērtējumā, šādi rīki varētu sniegt nozīmīgu atbalstu gan Izglītības kvalitātes valsts dienestam, gan pašvaldībām un skolām.
Valsts kontroles ieteikumi #PēcRevīzijas
Valsts kontrole Izglītības un zinātnes ministrijai sniedza 10 ieteikumus. To ieviešana līdz 2031. gadam nodrošinās būtiskas pārmaiņas pamatizglītībā - mācību priekšmetu un mācību stundu izmaiņas būs pamatotas un uzraudzītas, atbalsta personāla slodzi un atalgojumu balstīs uz faktiskajām skolēnu atbalsta vajadzībām, valsts pārbaudes darbus 3. un 6. klasē īstenos regulāri. Tiks nodrošināts mērķtiecīgs atbalsts ikviena skolēna izaugsmei, pilnveidota skolu akreditācija, mazināta birokrātija izglītības attīstības plānošanā un praksē ieviesti funkcionējoši digitālie rīki.
***
Valsts kontroles lietderības revīzija par nevienlīdzīgām iespējām pamatizglītībā kopumā sniedz saprotamus secinājumus, tomēr daļa ziņojumā paustā vairs neatspoguļo aktuālo situāciju, jo izglītības sistēmā jau sāktas un tiek īstenotas būtiskas pārmaiņas, izriet no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) viedokļa, kas publicēts Valsts kontroles tīmekļvietnē.
