KARJERAS LĒCIENS: No viesmīles līdz direktorei

«Nav noslēpums, ka labs vadītājs ir tas, kurš pats sācis ar mazajiem darbiem. Tu nevari mācīt viesmīlim to, ko pats neesi darījis. Ja man apgalvo, ka nav iespējams kaut ko iegaumēt vai izdarīt, varu droši teikt, ka var, jo pati esmu to paveikusi,» apgalvo Māra Kuzņecova. Austrumu restorānu tīklā viņa strādā piecus gadus, no kuriem trīs – par tirdzniecības centra Spice restorāna Gan Bei direktori, bet pusotru gadu – arī par veikala Lage Gastronomija vadītāju.

Māra bija darba meklējumos, kad pamanīja restorāna Gan Bei ievietoto sludinājumu par vakanto vietu uz viesmīles amatu, un, novērtējusi kompānijas prestižu, pieteica savu kandidatūru. Tobrīd viņa nedomāja par karjeras iespējām konkrētajā uzņēmumā, vien vēlējās atrast darbu. Māra izsūtīja pieteikumu ar cerību, ka viņas kandidatūru nopietni izskatīs, lai gan apzinājās, ka atbilstošā pieredze viņai ir – jau kopš 13 gadu vecuma vasaras mēnešos meitene strādāja apkalpojošajā sfērā dzimtajā Kalngalē. Arī pēc skolas beigšanas viņas mērķis bija skaidrs – ēdināšanas un viesnīcu uzņēmējdarbība, ko apguva Latvijas Lauksaimniecības universitātē.

Viesmīle nebūs

Kāroto darba vietu Māra ieguva ātri, jo, kā viņa saka, kompānija novērtē iepriekšējo darba pieredzi un pretendentu vēlmi strādāt. «Atnācu uz darba interviju, man izsniedza formu, deva zaļo gaismu un norīkoja uz restorānu Alfā, kur mani sagaidīja administratore, kas žigli izskaidroja pienākumus. Stress man bija neizmērojams, bet mierināju sevi, ka esmu gudra un visu spēju. Es, meitene no piepilsētas, kas strādājusi mazā kafejnīcā un vienmēr bijusi saimniece pati sev, biju nokļuvusi lielā Rīgas restorānā, kurā vienā maiņa strādā 40 cilvēki,» Māra atminas un stāsta, ka jau nākamajā dienā notika apmācības, kuru laikā viņa jau neapzināti parādīja savas līderes iezīmes. «Vecākā viesmīle, kā jau vairums, kas ierauga stažieri, izveidoja grimasi, kas liecināja – atkal jauniņā. Protams, katrs jauns darbinieks ir papildu darbs, ja vēlies, lai viņš ir labs savā nodarbē. Brīdī, kad viņa mani tā uzlūkoja, nodomāju, ka viņa nezina, cik liela ir mana pieredze konkrētajā jomā un cik spējīga esmu. Teicu viņai, lai parāda, kas jādara, un neuztraucas, jo pati visu izdarīšu.»

Pirmais mēnesis restorānā bija grūts, jo Māra, kas pēc dabas ir centīga un izdarīga, vēlējās darbu paveikt perfekti. «Kompānija kļuvusi liela un varena, jo strādā pēc noteiktiem standartiem, kurus nemitīgi kontrolē. Pārdzīvoju, ja nevarēju ko izdarīt līdz galam. Piemēram, standarta sasveicināšanās frāze: «Labdien, mani sauc Māra, un es būšu jūsu viesmīle.» Apkalpojošajā sfērā strādāju 10 gadus un man nekad nebija līdzīgi jādara, tādēļ ilgu laiku šo frāzi izjutu kā barjeru,» viņa stāsta par pirmajām grūtībām, pie kurām nācās pierast jaunajā darbavietā. «Pēc divām trīs nedēļām biju uzņēmusi apgriezienus un kļuvu par pilnvērtīgu darbinieku, un administratore man paziņoja, ka ilgi par viesmīli nestrādāšu.» Jaunās viesmīles uzņēmību un prasmes novērtēja – restorāna vadība saskatīja viņā potenciālu. Pati Māra tolaik mācījās un nedomāja par karjeras izaugsmes iespējām. Tomēr laikā, kad radās iespēja pieteikties administratores amatam, kolēģi viņu pierunāja pieņemt darba paaugstinājuma piedāvājumu, par spīti tam, ka Māra to negribēja, jo izjuta nedrošību. Arī vēlāk, kad viņai izteica piedāvājumu pieņemt direktores amatu, Māra šaubījās, līdz saprata, ka viņai sniegta ekskluzīva iespēja – kļūt par konkrētā restorāna vadītāju vietā, kurā viņas darbs ir novērtēts.

Nav vienīgā

Māra uzskata, ka tieši viņas centieni darbu paveikt 100 procentu augstā līmenī bija iemesls, kādēļ vadība jauno sievieti pamanīja un izvēlējās direktores amatam. «Kompānijai ir standarti, pēc kuriem jāstrādā. Nav jēgas izdomāt jaunus noteikumus vai lauzt esošos, jo konkrētajā uzņēmumā tas nevirzīs tevi augstāk pa karjeras kāpnēm,» viņa norāda. «Ja vadība redz, ka strādā, kā viņi vēlas, un ir rezultāts, to novērtē. Visi ilggadējie darbinieki, kas seko noteiktajam kodeksam, saprot, cik loģiski ir to darīt, un visi ir kāpuši pa karjeras kāpnēm. Es neesmu vienīgais brīnumstāsts. Ikviens viesmīlis, kas izrādījis interesi un kuram ir svarīgi, lai restorānā viesis ir ne tikai paēdis, bet arī apmierināts ar atmosfēru un apkalpošanu, ir novērtēts.»

Tagad, strādājot direktores amatā, līderes dotības ir lielākais Māras palīgs. Viņai kā personāla vadītājai ir jāmāk gan uzslavēt savi darbinieki, gan pateikt stingrāku vārdu, kad tas nepieciešams. Mārai ir svarīgs saliedēts un draudzīgs kolektīvs, tādēļ viņa nekad neaizmirst no rīta sasveicināties ar saviem darbiniekiem, painteresēties, kā viņiem klājas. «Interese par otru neaizņem daudz laika, bet ne visi apjautājas par otra izjūtām. Es pati esmu strādājusi pie vadītājiem, kuri nepagrieza galvu pret mani, kad atnāca uz darbu. Man kā darbiniecei bija svarīgi, ka direktors ierodoties sasveicinās, nevis slapstās pa kaktiem, kur viņu neviens neredz, bet baidās. Nav jēgas baidīties no direktora. Ir jābūt cieņai un līdera dotībām, lai, kad runā, tevī klausās.»

Māra domā, ka līderei piemītošās īpašības attīstījušās jau bērnībā, kad viņai kā vecākajai māsai vajadzēja pieskatīt savus brāļus, kad vecāki strādāja. Daudz devusi arī agrā darba pieredze. «Kad tu kā 13 gadus vecs bērns sāc strādāt, rodas izpratne, cik grūti ir nopelnīt naudu, un sāc apdomāt, kur to tērēt. Nevajag domāt, ka, aizsūtot 13 gadus vecu bērnu strādāt, būsi sabojājis viņam bērnību. Bērnam izaug mugurkauls, un, manuprāt, viņš dzīvē sasniegs daudz vairāk, nekā pabeidzot vairākas augstskolas un iegūstot dažādus grādus. Nevienam tu neesi vajadzīgs ar pieciem diplomiem, jo vajadzīgs cilvēks, kas grib un var strādāt,» viņa uzskata.

Spītības dēļ

Māra ir atbildīga ne tikai par restorānu Gan Bei, bet arī veikala Lage Gastronomija, ko viņa labestīgi dēvē par savu mazo bērnu. «Agrāk gribēju pati savu konditorejas veikalu, bet sapratu, ka nepietiks līdzekļu, lai atvērtu manām vēlmēm un iecerēm atbilstošu vietu, tāpēc paldies kompānijai, kas deva man iespēju vadīt šāda tipa veikalu,» viņa novērtē un atzīst, ka darbs Austrumu restorānā piepildījis divus viņas sapņus – saimniekot konditorejas veikalā un izpausties pasniedzējas ampluā, rīkojot viesmīļu apmācības.

Enerģiju darbam un ikdienas pienākumiem Māra gūst aktīvās nodarbēs, no kurām iecienītākās vasarā ir skrituļslidošana un braukšana ar motociklu. «Pēc darba braucu garām Mežaparkam un, ja diena bijusi psiholoģiski un emocionāli smaga un ja ārā ir labs laiks, stundu līdz divām noteikti aiziešu paskrituļot. Viena vai draugu kompānijā – atkarībā no tā, kā tobrīd jutīšos,» viņa stāsta. «Otra mana aizraušanās un sirdslieta ir braukšana ar motociklu, bet šogad ar asarām acīs to diemžēl pārdevu, jo pēc mana pēdējā kritiena vairs nevarēju paturēt tehniskā stāvokļa dēļ. Motocikla tiesības noliku spītības dēļ – lai pierādītu, ka spēju.»

Māra stāsta, ka nākamgad vēlas iegādāties jaunu braucamrīku, bet jau šogad, vēl pašā vasaras izskaņā, paspēja piepildīt vienu no savām lielākajām vēlmēm – braucienu ar motokrosa motociklu. Brauciens, lai gan īss un noslēdzās ar kritienu, bija ikvienas minūtes vērts, apgalvo aktīvā restorāna direktore.

Gada tumšajos mēnešos, kad āra aktivitātes vairs nav aktuālas, Māra par savu iecienītāko vietu sauc virtuvi, kurā gatavo ēdienus, ar ko pārsteidz savus draugus un ģimeni, piedāvājot nevis vienu vai divus, bet pat trīs un četrus dažādus ēdienus. «Jāsaka paldies manai profesijai, jo mājās gribas atdarināt pa dienu redzēto. Tādējādi esmu iemācījusies pagatavot dažādus ēdienus, izņemot kūkas. Man ir jānopērk cepeškrāsns un jāmēģina. Ticu, ka cepšu labākās kūkas, jo man ir skaists veikals, kurš iedvesmo.».