Cēlonis, kāpēc vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs atļaujas izdarīt spiedienu uz tiesu varu, ir zināšanu trūkums par demokrātiskas valsts pamatprincipiem.
Spiedienā uz tiesu varu var būt saskatāmas noziedzīga nodarījuma pazīmes, Neatkarīgajai norādīja aptaujātie bijušie tiesneši.
Izvērtē, kad gatavo spriedumu
Juristu aprindās pamatīgu neizpratni izraisījis E. Sprūdža vadītās ministrijas algotā advokāta vēršanās pie tieslietu ministra Jāņa Bordāna un Augstākās tiesas priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča ar lūgumu izvērtēt Liepājas Administratīvās rajona tiesas tiesnešu lēmumu nepieņemt ministrijas sarūpētos pierādījumus administratīvajā lietā par E. Sprūdža rīkojumu atstādināt no amata Ventspils mēru Aivaru Lembergu.
Par īpaši nekorektu šo rīcību juristi uzskata tāpēc, ka lūgums izvērtēt tiesneša rīcību tiek pausts tieši sprieduma taisīšanas brīdī. Jāatgādina, ka iztiesāšana šajā lietā notika maija sākumā, bet spriedums pieejams būs šodien pēcpusdienā.
Bijušais tiesnesis, tagad zvērināts advokāts un Rīgas Stradiņa universitātes mācībspēks Ralfs Beitiņš atgādināja, ka spiediena izdarīšana uz tiesu ir krimināli sodāma: «Ir jātulko šā lūguma – izvērtēt tiesas rīcību – nodoms, kāpēc tas tiek darīts. Tāpat vērtējams, uz kāda pamata tika noraidīti pierādījumi un kas tie ir par pierādījumiem. Ja pierādījumi ir noraidīti, tad tie ir noraidīti likumīgi. Ja tie ir noraidīti likumīgi, tad sūdzība par tiesnesi var būt tikai ar vienu motivāciju – atriebība. Tad tam nav sakara nedz ar patiesības noskaidrošanu, nedz ar tiesu varas taisnīguma funkcijas nodrošināšanu. Cilvēkam, attiecībā uz kuru šo spriedumu mēģina ietekmēt, vajadzētu lasīt Krimināllikuma 295. pantu par iejaukšanos lietu iztiesāšanā. Cilvēkam, pret kuru neobjektīvs spriedums var vērsties, būtu jāraksta ģenerālprokuroram lūgums izvērtēt, vai attiecīgās personas, kura izdara spiedienu uz tiesu, darbībās nav saskatāmas Krimināllikuma 295. pantā minētās noziedzīgā nodarījuma pazīmes.
Cilvēktiesību pārkāpums
Ja brīdī, kad tiek taisīts spriedums, kāds vērstos pret tiesnesi sakarā ar disciplinārlietas ierosināšanu, tā būtu ļoti rupja tiesas neatkarības neievērošana un arī rupjš cilvēktiesību pārkāpums. Cilvēkam ir tiesības uz taisnīgu tiesu. Pēc pēdējās instances, pēc galīgā sprieduma varētu lūgt vērtēt tiesneša rīcību tikai tajā gadījumā, ja galīgā spriedumā konstatēts tiesneša pārkāpums. Ja tienesis ir pārkāpis likumu, neļaujot kādai no pusēm izmantot savas tiesības, tad sūdzības Augstākās tiesas priekšsēdētājam vai ministram būtu pamatotas. Visos pārējos gadījumos tas ir mēģinājums ietekmēt tiesu. Ja sprieduma taisīšanas brīdī kāds iejaucas tiesas darbā, tad pār to cilvēku sāk biezēt dūmi. Lai kādā amatā šis cilvēks arī būtu, skaidrs ir viens – ja viņš tā dara, viņam nav nekādu zināšanu par tiesu varas neatkarību un demokrātijas pamatprincipiem tiesiskā valstī.»
Vērtēt pēc sprieduma
Bijušais Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs, tagad zvērināts advokāts Jānis Muižnieks uzsvēra, ka vērtēt tiesneša darbu konkrētā lietā ir korekti tikai pēc galīgā sprieduma: «Pirmkārt, ja es būtu tas tiesnesis, kurš šobrīd gatavo spriedumu, tad uz mani šāds lūgums izvērtēt nekādu iespaidu neatstātu. Otrkārt, jebkura persona var aizstāvēt savas intereses un tiesības likumīgā un tiesiskā ceļā. Runājot par konkrēto gadījumu, jautājums – cik tiesiska ir tiesneša rīcība, ja tienesis nepieņem pierādījumus, un vai tādēļ, atvainojos par izteikumu, uzreiz jābrauc tiesnesim virsū. Tiesai jāpieņem pierādījumi, kuri attiecas uz lietu un kuri ir pieļaujami. Ja pirmā instance pierādījumus nepieņem, tad uz šiem pierādījumiem var atsaukties un tos iesniegt apelācijas instancē. Manuprāt, tas būtu pareizākais ceļš. Tā nav Tieslietu ministrijas un Augstākās tiesas kompetence vērtēt tiesas spriešanu. Esmu pārliecināts, ka viņi nevar izvērtēt, jo šeit ir procesuālais jautājums, tiesas spriešanas jautājums. Konstatēt, vai tiesnesis pārkāpis Administratīvā procesa likuma noteikumus par pierādījumu pieņemšanu, var tikai galīgā tiesu instance galīgajā spriedumā.»
Jautāts, vai ministrs E. Sprūdžs šādā veidā ar advokāta starpniecību faktiski neuzkūda J. Bordānu un I. Bičkoviču torpedēt tiesu varas neatkarību, J. Muižnieks atbildēja: «Tas ir atkarīgs no tā, kā katrs cilvēks, tajā skaitā tiesas spriedējs, to uztver. Ja tiesnesim ir likumīgs pamats pierādījumus nepieņemt, tad viņš var aizstāvēt savu viedokli arī pret valsts pārvaldes un administratīvajiem resursiem. Tiesnesim jābūt ar stingru mugurkaulu.»
***
VIEDOKLIS
Aivars LEMBERGS:
«Edmunda Sprūdža prettiesiskās rīcības dēļ esmu atzīts par cietušo. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs E. Sprūdžs, izdodot administratīvo aktu, prettiesiski ir norādījis manu personas kodu. Saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7. pantu personas datu apstrāde ir atļauta tikai noteiktos gadījumos, taču personas koda norādīšana, publiskojot administratīvo aktu, neatbilst nevienam no šiem gadījumiem un ir pretlikumīga. Datu valsts inspekcija par šo pārkāpuma faktu veic pārbaudi un 24. maijā pieņēma lēmumu atzīt mani par cietušo Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 261. panta pirmās daļas izpratnē administratīvā pārkāpuma lietvedībā. Ministram E. Sprūdžam nav labvēlīgs ne tikai Datu valsts inspekcijas slēdziens, bet arī Latvijas Republikas tiesībsarga 2013. gada 29. aprīļa atzinums, kurā secināts, ka Sprūdžs savā darbībā pārkāpis vairākus likumus un labas pārvaldības principus.