Rīgas apgabaltiesas kolēģija t. s. Lemberga prāvā paziņoja, ka pabeigta kādreiz varenās SWH grupas pārstāvju Arnolda Laksas un Ainas Bataragas pratināšana, bet Aivara Lemberga aizstāvis Raimonds Krastiņš lūdza protokolā ierakstīt, ka viņam palikuši neuzdoti daudzi jautājumi.
Pašam Ventspils mēram A. Lembergam vispār netika dota iespēja pratināt šos lieciniekus. Neatkarīgās aptaujātie juristi visi kā viens apgalvo, ka liegums pratināt lieciniekus ir tiesību uz aizstāvību nopietns pārkāpums, tomēr šajā procesā tā jau sen ir ikdiena.
A. Laksa un A. Bataraga uzskatāmi par svarīgiem lieciniekiem krimināllietas epizodē par kapitāla daļu izspiešanu no A. Gulbja 1993.– 1994. gadā. A. Laksa un A. Bataraga bija ne tikai A. Gulbja uzticamības personas un sarunu dalībnieki SWH grupas un Ventspils uzņēmēju konflikta laikā 90. gadu vidū, bet arī ietekmīgas valsts amatpersonas. A. Laksa 2003. gadā vadīja Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisiju, bet A. Bataraga 1994. gadā ieņēma Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra amatu.
Līdzīgas liecības
Abi pratināmie pamatā tika klaušināti par 1995.–1996. gadu saspīlētajām attiecībām starp A. Gulbja kontrolēto SWH uzņēmumu grupu un Ventspils uzņēmējiem. Abi liecinieki nenoliedza, ka deviņdesmito gadu vidū A. Gulbis sapratis, ka viņam neizdosies palikt Ventspils tranzītbiznesā SWH grupas sliktā finansiālā stāvokļa dēļ. Liecinieki atminējās, ka minētajos gados sākušās
SWH grupas un Ventspils tranzītbiznesa uzņēmumu pārstāvju sarunas ar mērķi normalizēt situāciju ar parādiem, tajā skaitā uzņemtajām saistībām. Sarunās no SWH grupas piedalījušies A. Gulbis, Māris Forsts, Ilmārs Krūms, A. Laksa un A. Bataraga. No ventspilniekiem – konkrētu uzņēmumu amatpersonas. Sarunās lemts gan par SWH piederošo kapitāldaļu pārdošanu Ventspils uzņēmumos, gan par parādu dzēšanu, kas, pēc liecinieku teiktā, 90. vidū bijuši ierasti biznesa darījumi.
Abi liecinieki pratināšanas laikā atzina, ka pirmstiesas izmeklēšanā prokurori protokolos tendenciozi atspoguļojuši viņu sniegtos paskaidrojumus. Kur liecinieki runājuši pieļāvuma izteiksmē vai spriedelējumu formā, prokurori liecības fiksējuši apgalvojumu formā. Piemēram, A. Laksa pēc paskaidrojumu sniegšanas, izlasot prokuroru sarakstīto protokolu, pat esot atteicies to parakstīt, argumentējot, ka viņam nav tik daudz laika, lai izlabotu paskaidrojuma tekstā pieļautās prokuroru kļūdas. Atminoties savu pausto sašutumu par tendenciozitāti pirmstiesas izmeklēšanā, A. Laksa liecināja: «Man nepatika, ka šajā paskaidrojumā parādās apgalvojuma formā ļoti daudz kas, ko es pēc loģikas nevarēju apgalvot.
Es nevaru apgalvot, ka Aivars Lembergs ir LNT īpašnieks. Es tāpēc biju neapmierināts, ka tur vairākkārt ir minēts apgalvojuma formā un citur ir pielikts, ka es uzskatu, ka tas tā varētu būt. Tas ir tikai loģiski – es taču nevaru apgalvot to, ko es nevaru pierādīt ar neapgāžamiem dokumentiem, ko galu galā var tikai tiesa pierādīt.»
Abi liecinieki tiesas zālē atminējās A. Gulbja emocionālo dabu. Taču abi liecinieki neapstiprināja prokuroru pieņēmumu un A. Gulbja apgalvojumu, ka A. Lembergs būtu no A. Gulbja izspiedis kukuli. Patiesībā bijis biznesa konflikts, kas beigu galā ticis atrisināts ar kompromisu.
A. Gulbja darba kabinets atradies Rīgas Apvienotās Baltijas bankas (RABB) telpās, un to sargājusi gan viņa personiskā apsardze, gan bankas apsardze.
Krājis kompromatus
Liecībās A. Laksa apstiprināja, ka bijis viens no tiem, kurš informāciju par A. Lembergu krājis jau kopš 1995. gada.
Daļu dokumentu viņš atradis RABB seifā, daļu viņam iedevis A. Gulbis personīgi. Dokumentus savā krātuvē viņš atlasījis pēc subjektīvas pārliecības, vadoties no tā, kuri nākotnē varētu būt noderīgi cīņā pret A. Lembergu: «Par labumu (domāts materiālais labums no dokumentu pārdošanas) es neplānoju, bet tas, ka kādreiz šos dokumentus varētu varbūt izmantot kā iespējamu aizsardzību pret jau toreiz uzsāktajām Aivara Lemberga aktivitātēm, vērstām pret mani un prestižu, manu cieņu, – to jā,» tiesā skaidroja A. Laksa. Viņš arī atzina, ka noteiktu sabiedrības loku brīdinājis par savu nodomu: «Es esmu vienmēr licis saprast un pieminējis to, ka arī manā rīcībā ir pietiekami daudz informācijas, kas, ja tiks iedarbināta kaut kāda publicitāte no Neatkarīgās Rīta Avīzes, tad tas konflikts ies plašumā arī no manas puses un tiks iesniegti (domāts prokuratūrā) dokumenti, kas ir manā rīcībā.»
Par A. Lembergu sakrātos dokumentus A. Laksa 2003. gadā iesniedzis ģenerālprokuroram Jānim Maizītim.
Iesniegumu ģenerālprokuroram viņam palīdzējis sagatavot A. Gulbis.
Tas saskan ar miljonāra Jūlija Krūmiņa agrāk sniegtajām liecībām, ka tieši viņš pats, A. Gulbis un A. Laksa pielikuši roku, lai kavētu A. Lemberga politisko karjeru – lai viņš «nekļūtu par premjeru».
Ļaunuma sakne esot Neatkarīgā
Ekspolitiķis neslēpa, ka, būdams Latvijas Pirmās partijas biedrs, dokumentus par A. Lembergu tiesībsargiem iesniedzis, lai radītu pretsparu savam politiskajam pretiniekam. Partiju apvienību ZZS viņš uztvēris kā A. Lemberga partiju, jo viņam vairāki politiķi likuši manīt, ka visi svarīgākie jautājumi ZZS tiekot apspriesti ar A. Lembergu.
No A. Laksas liecībām izriet, ka pēdējo punktu lēmumam par sakrāto dokumentu nodošanu ģenerālprokuroram pielikusi Neatkarīgā Rīta Avīze. Tā sākusi publicēt viņu kā politiķi kritizējošus rakstus. To viņš uztvēris kā A. Lemberga avīzi. Šādu secinājumu A. Laksa izdarījis, balstoties uz elementāro loģiku: viņaprāt, lielākos Ventspils uzņēmumus kontrolējis A. Lembergs, bet šiem uzņēmumiem tobrīd
piederēja avīzes izdevējs – akciju sabiedrība Preses nams un pēc tam arī SIA Mediju nams.
Ilgus gadus A. Laksa esot cīnījies tiesā un uzvarējis Neatkarīgo, bet tā viņam joprojām neesot samaksājusi tiesas piespriesto kompensāciju par nodarīto morālo kaitējumu. To piedzīt gan viņam vairs neesot intereses, jo viņš vairs nedarbojoties politikā.
Diemžēl šajā epizodē atmiņa A. Laksu ir būtiski pievīlusi, jo patiesībā ir tieši otrādi – pašreizējais Neatkarīgās izdevējs SIA Mediju nams pilnībā A. Laksu tiesā uzvarēja, bet viņš nav samaksājis spriedumā noteikto tiesas izdevumu kompensāciju.
Kabatas banka
Vadot RABB, A. Laksam nācies iebilst A. Gulbim, ka bankas īpašnieki nedrīkst kredītiestādi izmantot kā savu kabatas banku: «Gulbis pateica, ko viņam vajag no bankas, cik daudz naudas kurai kompānijai pārskaitīt, un tas arī notika. Ar manu atnākšanu tas viss beidzās. Tur mums bija ļoti daudzi konflikti ar Gulbi šajā sakarībā,» atminējās eksbanķieris. A. Laksa nav piekritis, ka «menedžments pēc īpašnieka pavēles izņem naudu no kases, nodod to īpašniekam vienalga kādā formā. Žargonā runājot, tā ir kabatas nauda, kabatas banka».
Ar A. Lembergu A. Laksa iepazinies ap 1996. gadu, kad viņš strādājis SWH grupai piederošajā RABB par prezidentu. Tajā laikā «SWH grupas galvenā īpašnieka Aināra Gulbja un Aivara Lemberga starpā bija izcēlies liels konflikts par iepriekšējā periodā kopējos biznesos kaut kādām nenorunātām, nesadalītām lietām», atminējās A. Laksa. Savukārt ar A. Gulbi viņš iepazinies jau 80. gados. Viņu iepazīstinājis Māris Forsts. Bet A. Bataragu A. Laksa pazinis kā netālu dzīvojošu kaimiņieni Jūrmalā.