Valdis TĒRAUDKALNS, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors:
– No jaunā pāvesta nebūtu jāgaida radikālas reformas (sieviešu ordinācija, geju tiesību atzīšana, celibāta atcelšana u. tml.) – ne tikai viņa konservatīvo uzskatu dēļ, bet arī pragmatisku apsvērumu dēļ, jo jebkādas tik nopietnas reformas izraisītu šķelšanos. Arī pēc 2. Vatikāna koncila (20. gadsimta 60. gados) bija priesteri un pat bīskapi, kuri koncila rosinātās pārmaiņas kategoriski nepieņēma. Ņemot vērā to, ka mūsdienu kristietību šķeļ tieši atšķirības ētiskos jautājumos, lielu reliģisku organizāciju līderi cenšas būt reālpolitiķi. Tas, ko varam sagaidīt, ir lielāku akcentu likšanu uz sociālajiem jautājumiem – nevienlīdzību jaunais pāvests ir nosaucis par «sociālu grēku, kas brēc uz debesīm». Bet tas nav nekas jauns, ņemot vērā katoļu baznīcas izkopto sociālo mācību.
Zbigņevs STANKEVIČS, Rīgas arhibīskaps metropolīts:
– Iepazīstoties ar kardināla Bergoljo līdz šim paveikto, redzu, ka jaunais pāvests ir ļoti vispusīgi izglītots – pirmā profesija – ķīmiķis, pēc tam studējis literatūru, psiholoģiju, filozofiju un teoloģiju –, viņš ir bijis vairāku mācību iestāžu rektors. Turklāt viņu padziļināti interesē garīgā dzīve un vienkāršība. Vēl jo vairāk uzrunājošs ir vārds, kuru pāvests izvēlējās – Francisks. Tas nozīmē, ka savā kalpojumā viņš vēlas iedvesmoties no Svētā Asīzes Franciska piemēra, kurš bija nabadzīgs, bet pilns dzīvesprieka un pozitīvas attieksmes pret dzīvi.
Jānis PUJATS, Latvijas Romas katoļu baznīcas kardināls:
– Šis nebūs liberāls pāvests, viņš ir izglītots un jau gados. Tādēļ viņa darbs visiem būs par svētību. Personīgi viņu nepazīstu, tādēļ raksturot neņemos, bet, ja jau viņš ir ievēlēts, tad mēs varam būt droši, ka viņš ir baznīcas līnijas pārstāvētājs. Bet Latīņamerika ir milzīgs kontinents ar daudziem ticīgajiem, un viņi ir pelnījuši, lai būtu pirmais bīskaps no viņu vidus.
Krišjānis DAMBERGS, Rīgas Sv. Alberta draudzes prāvests:
– Uz pāvesta ievēlēšanu es kā priesteris skatos ar lielām cerībām un ilgām. Lai pāvests parāda kristieša ceļu mūsdienu cilvēkiem baznīcā! To ceļu, ko izvēlējies gan Francisks no Asīzes, gan Francisks Ksavers, kuru vārdu pāvests ir pieņēmis, lai parādītu īsto Kristus attēlu, parādītu savu pazemības nostāju. Reformas... Nevar vienkārši pateikt, ka baznīcā reformas nevajag vispār. Nav tā, ka konservatīvisms nozīmē neko nemainīt. Konservatīvisms ir Jēzus Kristus evaņģēlija saglabāšana, domāšana par mūsdienu situāciju, kas ietver sociālās parādības, nabago problēmas. Konservatīvisms nav vērsts pret cilvēkiem, bet gan – lai savas saknes nenocirstu. Konservatīvisms nav pret attīstību, bet gan lai saglabātu to, kas bijis, un parādītu to jaunā gaismā. Tas ir pāvesta uzdevums, un ceru, ka viņš to darīs.
Andris KRAVALIS, Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas draudzes prāvests:
– Ir liela pateicība, ka tas notika tik ātri, jo pāvesta ievēlēšana var vilkties arī nedēļām. Pirmo reizi vēsturē pāvests ir cilvēks no cita kontinenta, ne no Eiropas. Savā runā pāvests uzsvēra divus vārdus – žēlsirdība un prieks. Cik es viņu pazīstu, tāds viņš ir. Tas rakstīts viņa vārdā – Francisks, kas ir arī viņa programma. Svētais Francisks sajuta pamudinājumu atjaunot baznīcu un noskūpstīja lepras slimnieku, saprotot, ka skūpsta Kristu. Šī pāvesta programma būs bez ārišķībām, tajā būs vienkāršība, lēnprātība, pieticība. Būdams Buenosairesas bīskaps, viņš atteicās no šofera un visur brauca ar metro, ar autobusu. Un neviens no pāvestiem nav uzdrošinājies lūgt, lai pirms svētības došanas [cilvēki] lūdz par viņu. Tas ir harismātisks žests – lai Dieva tauta ir ar viņu. Tā viņš darījis vienmēr. Viņš tic lūgšanu spēkam. Reizēm Eiropā intelektualizē Dievu, no kā reizēm ciešam, jo tad Dievs nav skaidri pieejams, bet pāvests ar savu intelektuālo kapacitāti tomēr atzīs vienkāršību un skaidrību. [Svētais] Francisks izmainīja izpratni par Dievu – ar prieku, ar atvērtību, ar īpašu gara dzirksti. Šim pāvestam ir vēlme padarīt baznīcu jaunāku.
Artūrs UTINĀNS, Rīgas Stradiņa universitātes doktorants, reliģisko kustību pētnieks:
– Cilvēkiem vajag gan drošības sajūtu, gan atkarību. Tā izveidotas cilvēka smadzenes, ka vajag līderi, tēva aizvietotāju. Varbūt tēvs bērnībā pametis māju, un tas atstāj stresu, rada simboliskas jūtas, ka trūkst garīga atbalsta. Cilvēki atšķiras pēc reliģiozitātes līmeņa, ir reliģiski fanātiķi, ir agnostiķi. Var teikt, ka 50 procentos gadījumu to nosaka gēni. Ja cilvēkiem ir šāds gēns, tas ietekmē smadzeņu darbību, un cilvēks ir reliģiozāks. Cilvēki tic brīnumiem. Ir pētījumi, kuros ticība brīnumiem tiek pasniegta kā atsevišķa emocija. Cilvēki, kuriem nav reliģiozas smadzenes, tā neizjūt šo ticības brīnumu, bet citi saskata Dievu visur, arī uz [parasta] koka dēļa. Tāpēc ir tik emocionāla reakcija uz pāvesta ievēlēšanu – pietrūkst aizsardzības, pietrūkst tēva.