No Imanta Ziedoņa atvadoties. 03.05.1933.–27.02.2013.

Trešdienas vakarā tas notika. Viņš atkal pacēlās spārnos kādā sev vien zināmā noteiktā punktā, tikai šoreiz aizlidoja pāri ne vien tam šķūnītim, par kuru pats Imants Ziedonis, savu bērnību atminoties, stāstīja Norai Ikstenai toreiz, kad slimība atņēma viņam dzejnieka svētākās tiesības rakstīt.

Viņš pārlidoja pāri Latvijai, pacēlās lielajā Visumā, lai sasveicinātos ar tiem, par kuriem viņš zināja jau kopš bērnības, – ar savu senču veļiem. «Es ar savējiem tur esmu, ar tiem savējiem veļiem, kas tur palikuši. Es ar viņiem esmu, kādi viņi ir – dievišķi vai nedievišķi, kādi nu ir, tādi nu ir –, bet es esmu ar viņiem. Bet es esmu ar viņiem. Lielajā Visumā redzu, ka viņi tur apakšā ņemas. Es esmu brīvs, es redzu viņus, bet reizē esmu ar viņiem.»

Mums, palicējiem, atliek vien noraudāt asaru šaipus debesīm – kuram kautrīgāk, kuram neslēpti. Jo Ģēnijs ir aizgājis.

Sēru brīdī, kad Imanta Ziedoņa dvēsele, no zemes važām un nepaklausīgā ķermeņa atbrīvota, dodas atbildēt Radītājam uz Viņa uzdotajiem lielajiem jautājumiem, ir jāatbild arī uz jautājumu – kas bija Imants Ziedonis latviešiem.

Šī atbilde ir vienkārša.

Viņš bija vīrs, kas neļāva pārlupatot Latviju, padarot to par proletārisku skrandu zemi. Brīdī, kad komunisma neandertālisms dziedāja slavas dziesmas padomju Latvijas agrāri industriālajiem sasniegumiem, kas, tā vien šķita, noslaucīs no zemes virsas ne vien to veco Imanta Ziedoņa bērnības šķūni, bet arī senču veļus, viņš ar dzejnieka pārliecību iestājās par. Par Latvijas ainavu. Par Latvijas viensētu. Par Latvijas dižkokiem un cilvēkiem. Tas bija viņš, kas padarīja sakrālas sen zināmas lingvistu formulas, kuras pārvaldot, no mūsdienu latviešu valodas vārdus varēja pārcelt senajā indoeiropiešu pirmvalodā – sanskritā, liekot cilvēkiem domāt par to, ka viņu dzimtās valodas vārdos slēpjas gadu tūkstošiem sena jēga, ka latvietis nav vien no carisma jūga izniris zemnieciņš, bet gan tauta, kas pieredzējusi pasaules pirmsākumus.

Imants Ziedonis bija viens no tiem, kam tauta uzgavilēja šķietami tālajā 1990. gada 4. maijā, kad Augstākās Padomes deputāti pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Tomēr krietni mazāk būs to, kas zina, ka gadījumā, ja sāktos X stunda, ar kuru tik labprāt draudēja padomju ortodoksālie komunisti, Latvijas Tautas frontes dokumenti un finanšu līdzekļi tika slēpti Latvijas Kultūras fondā, kura priekšsēdētājs un atjaunotājs bija dzejnieks Imants Ziedonis.

Viņa dzeja – tas lielākai daļai latviešu sešdesmitajos, septiņdesmitajos un turpmākajos gados ir dziļi personisks stāsts. Kādam tā bija pārāk sarežģīta. Kādam intelektuāla. Bet trāpīja desmitniekā, jo lika domāt. Turklāt ne jau tikai smadzenēs, bet arī sirds domās. Ar vienu šāvienu. Neesmu pieredzējis Motocikla laikmetu, jo tad vēl nebiju dzimis, bet man šķiet, visa šī toreizējā spriešana par Imanta Ziedoņa sarežģītību bija tikai atruna, lai neatklātu, ka dzejnieks un viņa cienītāji ļoti labi sapratās, jo bija lietas, par kurām tiešām skaļi runāt nedrīkstēja. Un vajadzēja virtuozu meistarību, lai par tām pateiktu tā, ka vara nevarētu iebilst. Atskatoties uz šo laiku, nevar neredzēt, ka būtībā jau Imants Ziedonis latviešiem pateica to pašu, ko pasaulei The Beatles – All you need is love. Tikai mums paveicās krietni vairāk – ja pārējai zemeslodei bija tikai The Beatles, latviešiem bija Imants Ziedonis, kurš vienkāršām patiesībām piešķīra sakrālu jēgu:

«Bez mīlestības nedzīvojiet,

Bez mīlestības viss ir mazs!

Bez mīlestības dūmo krāsnis

Un maizi negriež nazis ass.»

Viņa ietekme uz latviešu kultūru ir apbrīnojama. Kad slimība liedza Imantam Ziedonim nākt publikas priekšā, viņš vienkārši pārcēlās uz teātri, grāmatām, mūziku un, apejot ķermeņa radītās barjeras, uzrunāja mūs ar sevis iedvesmotu, bet citu radītu mākslas darbu palīdzību. Šķiet, neviens cits līdz šim latviešu kultūras vēsturē to tik spilgti un pārliecinoši nav spējis.

Viņa spriedumu dziļums un paradoksalitāte droši vien būs nebeidzamu leģendu avots, bet nekad man savās žurnālista gaitās nav nācies sastapt vēl citu tādu personību, kura acu zīlītēs virpuļoja Domas dzimšanas process. Atbildes uz šķietami vienkāršiem jautājumiem bija dziļas un pārsteidzošas, bet pats dīvainākais – to, ko redzēja, sajuta visi sarunas dalībnieki, nekad tā īsti nespēja fiksēt televīzijas kamera vai citi tehnikas sasniegumi. Dzejnieks vienkārši nebija iekļaujams nekādos rāmjos! Mēs varam tikai pateikties Augstākajam, ka viņa Lielajā plānā savulaik bija ierakstīts atgādinājums – Imants Ziedonis ir vajadzīgs tieši latviešiem.

Pērnā gada nogalē, atverot Leišmalīti, man un droši vien daudziem, kas pulcējās Latviešu biedrības namā uz svinīgo prezentācijas pasākumu, pa pieri iebelza rinda, kas ievada šo grāmatu. «Es laikam netikšu debesīs, pārāk esmu iepēdojies zemes ceļos.» Tieši tā sākas šī monumentālā grāmata. Toreiz nevarēja nemanīt, ka dzejnieka vārdi radīja dzīvas debates. Nu Imanta Ziedoņa gars ir atbrīvojies no zemes valgiem. Mēs, palicēji, varam būt lepni, ka esam dzīvojuši vienā laikmetā ar viņu, lai gan klausījām dzejnieku pārāk maz. Nezinu, kā jums, bet man pavasaros un rudeņos, klausoties gulbju spārnu vēdās, allaž būs jādomā arī par Imantu Ziedoni, par viņa domas tīrību un dzejas skaidrību:

«Drīz upēm skaidru

ledu acīs liks.

Kad gulbji aizlaižas,

tad trešā dienā snigs.

Visgrūtākais mums būs šīs dienas trīs.

Bez gulbjiem un bez sniega debesīs.»

Neatkarīgās vārdā izsaku līdzjūtību visiem Imanta Ziedoņa tuviniekiem un talanta cienītājiem plašajā pasaulē.

*

Atvadīšanās no dzejnieka Imanta Ziedoņa notiks 6. martā Rīgas Domā no 10 līdz 13. Dievkalpojumu, kas sāksies pulksten 13, vadīs mācītājs Juris Rubenis.

***

Draugs, dieva dāvāts talants, pozitīvais huligāns

Andris BUIĶIS, matemātiķis un tuvs I. Ziedoņa draugs:

– Man viņa patiesi pietrūks. Imants man pusi dzīves bija tuvākais cilvēks, ar kuru kopā esam bijuši arī ļoti sarežģītos dzīves posmos. Mēs iepazināmies 1974. gadā Sauriešu slimnīcā, kurā biju nonācis ar plaušu vainām, un viņš arī tobrīd tur ārstējās un vienlaikus rakstīja Kurzemīti. Tā sākās mūsu garo pastaigu laiks – nereti izmetām milzīgus lokus pa Rīgu, debatēdami par dažādiem tematiem. Viņš pat savā veidā spēja saprast augstākās matemātikas, fizikas jautājumus. To var saukt par ģeniālu intuīciju. Milzīgs filozofs, un žēl, ka darba pienākumu dēļ nerakstīju dienasgrāmatu, kur būtu piefiksējis viņa domas. Kaut ko jau esmu pierakstījis, bet tā ir tikai tāla atblāzma no tā, ko ar viņu pārrunājām. Imants kā personība bija ļoti daudzpusīgs, un arī raksturā spilgts – ja vajadzēja, viņš arī bija gatavs kauties. Un cik daudz viņš paveica Latvijas neatkarības labā! Atceros, ka savulaik, kad mēs braucām pa Latvijas laukiem, viņš teica: «Nekur negribētu braukt, man tepat ir labi!»

Māra ZĀLĪTE, dzejniece un dramaturģe, kopā ar I. Ziedoni uzrakstījusi grāmatu To mēs nezinām:

– Man Imants Ziedonis jau no ļoti agras jaunības bijis ļoti svarīgs cilvēks. Jūtos izredzēta, ka man ir bijusi tā laime nodzīvot garu laika periodu ar šādu personību, kas man bija morālā autoritāte, skolotājs. Arī draugs – gan nebēdnībās, gan nopietnās lietās. Bet pāri visam – Dieva dāvāts dzejnieka talants. Patiesībā – Dieva dāvanu pārbagāts. Cilvēks, kurš bija ļoti ieinteresēts Latvijas liktenī, vērtībās, cenšoties tās arī kopt. Pirmais Kultūras fonda vadītājs, dižkoku atbrīvošanas grupas izveidotājs... Varēja kļūt par valstsvīru, jo spēja pulcēt ap sevi cilvēkus, iedvesmot jaunām idejām, darbiem. Gars, kurš nekad nenovecoja, tāpēc ap viņu vienmēr bija jauni ļaudis. Tā arī bija cieņa pret jebkuru, un – jo uz zemāka sociālā pakāpiena cilvēks bija, jo izturējās ar lielāku maigumu. Bet pret lieliem dūžiem varēja demonstrēt arī ellīgu dabu. Katrā ziņā tās sēklas, ko viņš sējis, mēs pamatīgāk spēsim novērtēt, laikam paejot.

Nora IKSTENA, rakstniece, kopā ar I. Ziedoni uzrakstījusi grāmatu Nenoteiktā bija par viņa bērnību un skolas gadiem:

– Imants man pirmām kārtām ir kā burvības pierādījums – gan ar savu dzīvi, gan dzeju. Un pat pēdējos savus dzīves gadus, kad viņš nespēja ne lasīt, ne rakstīt, ne runāt, viņa iekšējā enerģija nezuda, tādējādi pierādot, ka pastāv kas vairāk par fizisko veidolu. Man viņš ir vesels laikmets. Dzejnieka ideāls un tai pašā laikā ar abām kājām pie zemes, kas pieņēma dzīvi tādu, kāda tā bija. Ar ļoti lielu dabas izjūtu. Kā īpaši spilgtas īpašības es izceltu – ziņkārību, pacietību un bijību kā lielāka priekšā. Spēja sasprādzēt kopā laikmetus. Rets apvienojums vienā personā. Kopā ar viņu man tapa mūža laimīgākā grāmata – Nenoteiktā bija. Taču pirmā satikšanās bija grāmatā Krāsainās pasakas – lasot Dzintaraino pasaku, nezināju, ka arī es reiz būšu kurmis, kas palīdz dzejniekam iznest dzintarus laukā. Viņš ir arī pierādījums tam, cik daudz viens cilvēks dzīves laikā var izdarīt. Un Latvija to novērtēja, tagad pat – ar kādu degsmi cilvēki gatavojās viņa 80 gadu svinībām!

Guntars KRASTS, politiķis, ekspremjers, kuram I. Ziedonis bija padomnieks kultūras jautājumos:

– Viņš man daudz palīdzēja, gan konsultējot kultūras, nacionālās identitātes un Latvijas tēla veidošanas jautājumos. Ne tikai dodot padomus, bet radīt izpratni. Atceros, ka viņš vienmēr bija ļoti labi sagatavojies – kā vislabākais ierēdnis. Turklāt savu redzējumu prata ļoti precīzi un saprotami izklāstīt: detalizēti, nevis tikai dzejiski lielās līnijās. Neesmu saticis daudz tik labi organizētu cilvēku. Neatlaidīgs, mērķtiecīgs un nekad neaizmirsa jautājumus, kas bija atkāpušies otrajā plānā. Spēja novadīt savas idejas līdz auditorijai un arī prata tās īstenot, ne tikai ģenerēt – un tas ir liels talants. Viņš tiešām nebija dzejnieks, kurš sēž ziloņkaula tronī, bet gan atvērts sabiedrībai, gatavs dot citiem visu, ko zināja.

Gunārs JANAITIS, fotogrāfs, bieži fotografējis I. Ziedoni:

– Imantu pazīstu kopš 60. gadu beigām. Esam kopā veidojuši vairākas viņa grāmatas, esmu viņu bieži fotografējis, un esmu pēdējais, kas viņu iemūžinājis. Tik daudz bildēju ne jau viņa fiziskā veidola, bet garīgo simpātiju dēļ. Viena no mūsu saskarsmes vērtībām bija draudzība, kas bija kā liela garīga dimensija, jo viņš man reizē bija kā netiešs garīgs skolotājs. Turklāt – ne man vien. Viņš prata cilvēkus atmodināt, tā teikt – atnākt un iedzīt mietu grīdā. Spītīgs viņš bija pēc suņa, jā, bet skaisti spītīgs. Radošā nepadošanās, arī sava fiziskā nespēka pārvarēšana. Tas bija nepakļaušanās dzinulis. Ja paskatās, to var redzēt jau vienā no viņa pirmajām bērnības bildēm, kur trīsgadīgais puika krēslā sēž, spītīgi sakniebtām lūpām. Un līdz pat mūža beigām tas saglabājās un ir redzams fotogrāfijās. Esmu priecīgs, ka dzīvoju laikā, kad dzīvoja Ziedonis, un varēju paveikt daudzko kopā ar viņu. Vēl pirms gada viņš man teica: «Vēl mums tik daudz kas jāpadara!»

Ēriks HĀNBERGS, rakstnieks un publicists, kopā darbojušies konkursā Sakoptākā lauku sēta:

– Visciešākā sadarbība ar Ziedoni man bija, kad kopā ar Aivaru Berķi un Dainu Bruņinieci braucām pa Latvijas lauku sētām. Ziedonis turēja vienu rūpi: lai arājam velēna pie velēnas piegultu cieši un, paceļot acis virs vagām, būtu redzams horizonts, un lai tas nebūtu aizaudzis ar nesakoptību. Viņš iestājās par to, lai vaga un debesis būtu viens veselums. Gan šajā konkursā, gan Kurzemītē viņš vērsa uzmanību uz to, cik Latvija ir brīnumskaista zeme! Viņš lika kolhozu priekšsēdētājiem domāt ne tikai par vagas taisnumu, bet arī lai tā saskan ar garīgo kopumu. Līdz pēdējam brīdim viņam bija neticama mūsu zemes izjūta, un viņš prasīja pēc ētisko un estētisko kritēriju maksimuma. Ļoti spilgta personība, kas kultivēja arī cilvēcisko sentimentu. Bez tam arī humora pilns, tāds literārs huligāns, bet ar pozitīvu ievirzi. Tāds, kas labi jutās lauku sētā, ar tās ļaudīm runāja kā līdzīgs ar līdzīgu. Un tas ir jūtams mūsu kopīgi uzrakstītājā grāmatā Lauku sēta ir gudra.