Mūzikas internātskolas lietā – vēl viena versija

Neatkarīgās publikācijas par neadekvāti skarbajām represijām pret politiski pilnīgi neitrālās Rīgas Mūzikas internātvidusskolas darbiniekiem, kas vainagojās ar divu tiesnešu diskreditāciju, ir izsaukušas nopietnu rezonansi laikraksta lasītāju vidū.

Sākuši runāt arī esošie un bijušie internātskolas darbinieki, kuri gan nevēlas atklāt savu vārdu, jo labprātāk «būtu aizmirsuši» šo ļoti nepatīkamo KNAB vēršanos pret internātskolu.

Jāatgādina, ka Neatkarīgā divās publikācijās – KNAB demonstrē varu internātskolai un tiesnešiem (12. septembris) un Tieslietu ministrs atklāj divu skandalozu lietu saistību (20. septembris) – aprakstīja, ar kādiem milzu resursiem un kādām vardarbīgām metodēm KNAB vērsās pret Rīgas Mūzikas internātskolas darbiniekiem. Tik liela represīvā resursa iesaistīšana, lai atklātu fiktīvu nodarbinātību kādā skolā, kas nemaz nav KNAB kompetencē, nepārprotami vedina domāt, ka šajā lietā ir kāda slēpta ieinteresētība. Vēl vairāk šādu pārliecību nostiprina tālākā notikumu gaita – kad krimināllieta pret internātskolas direktori nonāca tiesā, vesela virkne liecinieku mainīja liecības un stāstīja, kādām ietekmēšanas metodēm KNAB no viņiem ieguvuši tiesā mainītās liecības. Krimināllieta faktiski bija sagruvusi.

Protams, vairs nekad nebūs iespējams uzzināt, kādu gala lēmumu šajā krimināllietā būtu pieņēmis tiesnesis Ziedonis Strazds, kā arī to, vai viņš būtu pieņēmis arī blakuslēmumu saistībā ar liecinieku ietekmēšanu pirmstiesas izmeklēšanas laikā. Jo pēc paša tiesneša tādā pašā sakarā (par fiktīvu nodarbināšanu) ieradās KNAB darbinieki, panāca viņa kratīšanu un aizturēšanu, un tiesnesis no šīs lietas izskatīšanas tika atstādināts.

Pie viena ir diskreditēta arī Rīgas apgabaltiesas tiesnese Skaidrīte Buivide, kurai nav un nevar būt nekāda sakara ar fiktīvu nodarbinātību Zemgales priekšpilsētas tiesā. Kā zina stāstīt kompetenti avoti, tiesnese S. Buivide «piešūta» tiesneša Z. Strazda lietai tikai tāpēc, ka... abi ir draugi un Z. Strazds liktenīgajā 1. augustā zvanījis S. Buividei, aicinot atbraukt pie viņa.

Dzinulis – īpašuma vērtība?

Spiegus un pretizlūkus tikai kinofilmās redzējušie internātskolas darbinieki nespēj noticēt versijai, ka neadekvāti skarbo KNAB vēršanos pret internātskolu būtu pasūtījusi ASV vēstniecība vai, tieši otrādi, kādi neNATO valstu specdienesti. Viņiem saprotamāka šķiet versija, ka pašreizējās internātskolas zemes ir iekārojuši kādi nekustamo īpašumu attīstītāji, jo teritorija blakus ASV vēstniecībai kļūst aizvien perspektīvāka un līdz ar to vērtīgāka. Turklāt ASV vēstniecībai ar internātskolu vienmēr ir bijušas vislabākās attiecības – vēstniecība ir dāvājusi skolai mūzikas instrumentus, uzņēmusi un ar kārumiem cienājusi skolēnus; savukārt skolēni vēstniecības darbiniekiem ir demonstrējuši savus panākumus mūzikā.

«Teritoriālā izstrāde»

Savukārt specdienestu speciālisti nemaz nešaubās, ka pastiprināta interese par mūzikas internātskolas darbiniekiem nākusi vai nu no ASV Federālā izmeklēšanas biroja (FIB), kura reģionālais birojs Baltijā atrodas ASV vēstniecības ēkā, vai arī no kādiem ASV ģeopolitiskajiem pretiniekiem.

Proti, t.s. teritoriālā izstrāde jeb interesējošās teritorijas detalizēta izpēte ir specdienestu ābece. Pat gatavojot viselementārāko operāciju – konspiratīvā dzīvokļa iegādi –, vispirms skrupulozi tiek izpētīti kaimiņi, blakus esošie uzņēmumi un to darbinieki, piefiksēti viņu paradumi un, ja iespējams, sastādīti psiholoģiskie portreti. Ja kāds no tiem nepatīk, tiek domāts, kā to dabūt prom no šīs vietas.

Augstu vērtēta tiek savu darbinieku iefiltrēšana «izstrādes mērķim» blakus esošajos uzņēmumos, bet, ja izdodas savu darbinieku ielikt par blakus esoša uzņēmuma direktoru – tad uzslavas un prēmijas ir garantētas.

Iekārojama vieta

Lai gan atšķiras versijas par to, kas varētu būt pasūtītājs diviem nepārprotami saistītiem kriminālprocesiem (Mūzikas internātskolas un tiesneša Z. Strazda), nevienam nav šaubu, ka Rīgas Mūzikas internātvidusskolas direktore Maija Leipciga kāda interesēm tiešām ir traucējusi. Viņa gan pirms kriminālprocesa uzsākšanas, gan tā izmeklēšanas gaitā (ilgu laiku tajā gandrīz nekas nav noticis) ir brīdināta, ka direktores amats būtu jāatstāj. Tomēr kolēģi un draugi viņu no amata atstāšanas atrunājuši, sakot, ka jācīnās – nevar taču tā vienkārši atstāt darbu, kam veltīti 24 gadi. «Nevajadzēja man toreiz pierunāt viņu turpināt darbu – Maijai tad noteikti būtu bijis labāk. Vismaz veselība nebūtu sagandēta,» no šodienas viedokļa kļūdu atzina kāds no bijušajiem M. Leipcigas kolēģiem.

Jau ap 2002. gadu, kad tika celta Ulmaņa gatves Maxima, bijis pirmais signāls – kaut kur tiek kalti plāni, kā internātskolu dabūt prom no tās vēsturiskajām teritorijām. Proti, internātskolas vadība regulāri konfliktējusi ar Maxima celtniekiem par nesakopto būvobjektu, un viena šāda konflikta laikā kāds no celtniecības vadītājiem skaidri un gaiši pateicis: «Nelecieties, drīz te nekādas internātskolas vairs nebūs.» Teikto viņš pamatojis dokumentāli, rādot Rīgas attīstības plānu, kurā visā Kalnciema ielā bijušas ieplānotas kotedžas, biroju ēkas, veikali, degvielas stacija un nekāda internātskola tur vairs nav bijusi iezīmēta.

Dažus gadus vēlāk parādījusies ideja par jaunās ASV vēstniecības ēkas būvi blakus Mūzikas internātvidusskolai. Šim projektam skola atdevusi apmēram 4 ha zemes. Kādu laiku skolai likts miers.

Šobrīd skolai trijās teritorijās lietošanā un apsaimniekošanā atrodas apmēram 7–8 ha no vēsturiski tai piederējušām zemēm (apmēram 16 hektāru).

Kam traucēja Leipciga?

Jautājums – ja jau ir tāda interese par Mūzikas internātvidusskolas zemēm, vai tad Rīgas dome vienkārši nevarēja pieņemt lēmumu par skolas pārcelšanu uz citu teritoriju? Internātskolas darbinieki ir pārliecināti, ka tik vienkārši to izdarīt nevarētu, jo būtu liels skandāls. Internātskolu pabeiguši daudzi ievērojami mūziķi, internātskolas direktorei M. Leipcigai bija liela autoritāte gan skolu direktoru, gan izglītības sistēmas vadītāju vidū, zemes lietošanas tiesības skolai ir nostiprinātas ar domes lēmumiem. Pēc internātskolas darbinieku pārliecības, plāns bijis cits – vispirms skolai atņemt mūzikas novirzienu, bet pēc tam apvienot ar kādu citu parastu internātskolu. Lūk, šim plānam traucējusi M. Leipciga, par ko, pēc Mūzikas internātvidusskolas bijušo un esošo darbinieku domām, viņa nopelnījusi kriminālprocesu par fiktīvu nodarbinātību jeb mirušajām dvēselēm skolā. Kaut gan nekādas fiktīvās nodarbinātības skolā neesot bijis – darbinieki vairākkārt sametuši naudu tādā kā pašpalīdzības kasē, un šo nauda KNAB traktē kā fiktīvā nodarbinātībā iegūtu. Cita starpā, M. Leipciga nemaz nav koordinējusi šo pašpalīdzības kasi – to darījusi pavisam cita persona.

Kriminālprocesa brīnumi

Neatkarīgajai ir izdevies noskaidrot dažas interesantas nianses arī par pašu kriminālprocesu, kas sākotnēji ierosināts pret skolas direktori un viņas vietnieku saimnieciskajos jautājumos Zigmundu Liepu. Sākotnēji KNAB izmeklēšanas metodes un operatīvās darbības smalkumus «pēc pilnas programmas» dabūja «izbaudīt» tikai Z. Liepa, bet ar M. Leipcigu KNAB izmeklētāja Elvīra Torohoviča vienreiz tikai aprunājusies (tā nav bijusi pat pratināšana) un tad gandrīz gadu likusi direktori mierā. Kā stāsta M. Leipcigas kolēģi, liels ir bijis viņas pārsteigums, kad visi iespējamie mediji pēkšņi apgalvojuma formā sākuši ziņot par internātskolas direktores veiktajiem noziegumiem – fiktīvu nodarbināšanu un 40 latu iekasēšanu. Kā vēlāk noskaidrojies, KNAB tobrīd vienkārši bija nosūtījis krimināllietu uz prokuratūru, lai prokurors izlemtu – sākt kriminālvajāšanu vai izbeigt kriminālprocesu.

Neapšaubāmi, fakts, ka KNAB sācis sabiedriskās domas noskaņošanas kampaņu pret M. Leipcigu, vēl pirms prokurors bija izlēmis, ko darīt ar krimināllietu, ir vēl viens pierādījums, cik svarīgi KNAB ir bijis diskreditēt internātskolas direktori.

Vēl kāds nozīmīgs fakts – Rīgas Mūzikas internātvidusskolas lietās (tostarp M. Leipcigas lietā) ar Jutas Strīķes rīkojumu trīs reizes mainīts procesa virzītājs. Sākotnēji tā bijusi izmeklētāja E. Torohoviča, pēc tam Ruslans Balakleiskis, kurš, kā jau rakstīts, nozieguma sastāva trūkuma dēļ izbeidza kriminālprocesu pret Z. Liepu, un visbeidzot – Agita Znotiņa. Jāatgādina, ka A. Znotiņa tika nozīmēta par procesa virzītāju arī tiesneša Z. Strazda kriminālprocesā, pierādot abu lietu saistību.

Tik bieža procesa virzītāja maiņa rada iespaidu, ka ticis meklēts izmeklētājs, kurš spēj sacerēt apsūdzību, kuru var kaut kā aizvirzīt uz tiesu.

Daži precizējumi

Noskaidrojušās arī dažas neprecizitātes Neatkarīgās iepriekšējās publikācijās. Pēc prokurora lūguma uz tiesu M. Leipcigas lietā liecināt tikušas aicinātas izmeklētājas A. Znotiņa un E. Torohoviča, nevis Lienīte Šikore.

Lai gan tiesas sēdes protokolā rakstīts, ka L. Šikores vīrs ir Anrijs, patiesībā šo kungu sauc Andrejs Šikors, un internetā ir atrodamas neskaitāmas liecības, ka viņš ir skandaloza persona. Kā jau rakstīts, A. Šikors M. Leipcigas lietā veicis tādu kā brīvprātīgā palīga funkciju – sagaidījis pie mājas kādu no lieciniecēm un mācījis, kā viņai «pareizi» liecināt, lai «viss būtu kārtībā» – jāsniedz «tādas liecības, kādas vajadzēs sniegt», «jāparaksta tas, kas tiek uzrakstīts», «jāsaka tas, ko liks teikt». Citādi – neredzēsi, kā tavs bērns pabeidz skolu, brīdinājis A. Šikors. Internetā atrodamas liecības, ka A. Šikors pat savā biznesā ir izmantojis faktu, ka viņa «sievas kundze ir KNAB diezgan augsti stāvoša persona».