Lembergs: cilvēktiesības kriminālprocesā – neaizsargātas

 
©F64 Photo Agency

Ventspils mērs Aivars Lembergs intervijā Neatkarīgajai analizē, kādēļ tiesa neļauj īstenot likumā paredzētās tiesības uz aizstāvību un kādēļ prokurori joprojām uzticas Šveices advokātam Rudolfam Meroni.

– Nesen parādījās informācija, ka gatavojat sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) par to, ka Latvijas valsts represē jūs kā politiķi. Vērojot saspringto tiesvedību jūsu vārdā nosauktajā krimināllietā Rīgas apgabaltiesā, var prognozēt, ka būs vēl sūdzības par cilvēktiesību pārkāpumiem krimināllietas iztiesāšanā. Vai prognoze ir pareiza?

– Tas, ka valsts mani kā politiķi vajā visiem iespējamiem līdzekļiem, tā neapšaubāmi ir taisnība, bet šī sūdzība vēl nav iesniegta. Šāda veida sūdzības ECT tiek sūtītas ārkārtīgi reti. Savukārt šobrīd tiesā izskatāmajā krimināllietā mēs ar advokātiem regulāri apkopojam notikumu gaitu, ar jauniem faktiem papildinot jau agrāk iesniegto sūdzību, kas bija sastādīta par pārkāpumiem pirmstiesas izmeklēšanas laikā. ECT prasa, lai tā tiktu regulāri informēta par cilvēktiesību pārkāpumiem kriminālprocesā.

Ņemot vērā manu jau pietiekami lielo krimināltiesāšanās pieredzi, varu droši teikt, ka Latvijā ir spēkā vismaz divi Kriminālprocesa likumi. Piemēram, ja jūsu krimināllietu skata Kurzemes apgabaltiesa vai Kuldīgas tiesa, tad jūs varat stingri pieturēties pie tā, kas ir rakstīts publiski pieejamā, mums visiem zināmajā Kriminālprocesa likumā. Tur ierakstītās normas par personas tiesībām kriminālprocesā šajās tiesās tiek precīzi īstenotas. Tur tiek atļauts iesniegt tiesā lūgumus vai pierādījumus, tiek ļauts pratināt lieciniekus, pārbaudīt dokumentus, paust viedokli. Likumā teikts, ka tiesai nedrīkst būt kontakti ar kādu no pusēm ārpus tiesas zāles, un arī tas šajās tiesās tiek ievērots.

Turpretī, piemēram, Rīgas Centra rajona tiesā Kriminālprocesa likuma normu tulkojums mēdz būt ļoti atšķirīgs. Tur tiesneša rīcība var neatbilst mums zināmā Kriminālprocesa likumā rakstītajam. Tas pats virknē gadījumu attiecas arī uz Rīgas apgabaltiesu. Ja ir runa par pienākumiem, tur tiek prasīts, lai tie tiktu pildīti precīzi. Bet, ja ir runa par tiesību ievērošanu un to īstenošanu, tad notiek apmēram tāpat kā ar PSRS konstitūciju. Tā paredzēja tiesības uz demonstrācijām, mītiņiem, vārda brīvību, tiesības savienotām republikām izstāties no PSRS utt. Taču, tiklīdz kāds iedomājās kādu no šīm tiesībām īstenot, viņu, labākā gadījumā, gaidīja gulags.

Trakākais ir tas, ka par šiem pārkāpumiem mūsdienās nav, kam sūdzēties. Likums paredz – ja tiesa pārkāpj kriminālprocesa normas, tajā skaitā cilvēktiesības, tad jūs nevarat tiesai vai kādam no tiesnešiem pieteikt noraidījumu, nedz arī kādam sūdzēties, kā tikai nākamajā tiesu instancē pēc sprieduma. Tie ir vismaz pieci gadi. Arī disciplinārlietu pret tiesnesi var ierosināt ne vēlāk kā divus gadus pēc notikuma. Piemērs – Bankas Baltija krimināllieta. Tiesnese Šteinerte rupji pārkāpa Kriminālprocesa kodeksu. Šos pārkāpumus konstatēja arī ECT. Latvija samaksāja Aleksandram Laventam 15 000 eiro. Bet Šteinerte bez problēmām vēl desmit gadu nostrādāja līdz pensijai un par pieļautajiem pārkāpumiem tā arī nesaņēma nekādu sodu. Ar to tika pateikts, ka Latvijai Eiropas Cilvēktiesību konvencija, Latvijas Satversme, Kriminālprocesa likums – tas viss ir kaķim zem astes.

– Vai nav tā, ka amatpersonas, kuras pieļauj cilvēktiesību pārkāpumus, ne tikai netiek sodītas, bet tiek pat godā celtas?

– Taisnība. Piemēram, tika iedibināts izmeklēšanas tiesneša institūts, kura uzdevums it kā ir uzraudzīt cilvēktiesību ievērošanu kriminālprocesā. Taču šie tiesneši neizskata personu sūdzības par pārkāpumiem kriminālprocesā. Viņi saka – jums jāsūdzas izmeklētāja priekšniekam vai izmeklēšanu uzraugošajam prokuroram un, ja izmeklētājs ir prokurors, tad augstāk stāvošajam prokuroram. Īpaši bīstami, ja izmeklētājs ir pats prokurors. Virs viņa ir tikai amatā augstāks prokurors, piemēram, nodaļas vai departamenta virsprokurors, kura lēmums ir galīgs. Līdz ar to visa sūdzēšanās notiek vienas juridiskas personas ietvaros. Ja par cilvēktiesību neievērošanu varētu sūdzēties izmeklēšanas tienesim, tajā skaitā arī par pieļautajiem pārkāpumiem iztiesāšanas gaitā, un šim tiesnesim būtu pienākums vērtēt arī kolēģu tienešu darbu – cilvēktiesību pārkāpumi būtu vērojami ļoti reti. Prokurori uzskata, ka cilvēktiesības – tas ir tikai tāds balagāns. Es to varu teikt vismaz par tiem prokuroriem, ar kuriem esmu saskāries, piemēram, Juri Jurisu, Jāni Ilsteri, Andi Mežsargu, Aivi Zalužinski, Ilgu Paegli, virsprokuroru Arvīdu Kalniņu. Prokuratūra kļuvusi par slēgtu iestādi. Ja šīs iestādes darbu varētu vērtēt izmeklēšanas tienesis, tad tā būtu milzīga revolūcija. Prokuratūra to visiem spēkiem cenšas nepieļaut. Arī liela daļa tiesnešu uzskata, ka lekties ar prokuratūru nav prāta darbs.

– Ir tāda maza sūdzēšanās iespēja kā iebildumi par tiesas priekšsēdētāja rīcību. Jūsu lietā vēlmi paust iebildumus apkaro ļoti vienkārši: tiesnesis paziņo, ka lēmumu pieņēmis tiesas sastāvs, nevis tiesas sastāva priekšsēdētājs, bet pret tiesas sastāvu iebildumus nedrīkst paust. Ko darīt?

– Jā. Likums nosaka, ka tiesu vada tiesas sastāva priekšsēdētājs un pieņem dažādus procesuālus lēmumus, piemēram, kam dot vārdu. Tik tiešām, manā tiesvedībā tiesas sastāva priekšsēdētājs paziņoja, ka visus lēmumus, kas tiek pieņemti, pieņem nevis tiesas sastāva priekšsēdētājs, bet gan viss tiesas sastāvs. Tas nozīmē, ka, pat ja man ir pamats celt iebildumus, es to nedrīkstu darīt, jo likums liedz celt iebildumus par tiesas sastāva rīcību. Likumdevējam vajadzētu likumu pilnveidot, bet pats likumdevējs jau ir noskaņots pret cilvēktiesībām. Likumdevēji atceras par cilvēktiesībām tikai tad, kad ir runa par viņu cilvēktiesībām.

– Bijusī Latvijas valdības pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine intervijā Neatkarīgajai norādīja, ka sūdzības par cilvēktiesību pārkāpumiem var iedalīt divās grupās – sūdzības ar objektīviem cēloņiem, piemēram, slikti apcietinājuma apstākļi, kurus izraisījis bēdīgais cietumu stāvoklis, un subjektīviem cēloņiem, piemēram, izmeklētāja, prokurora vai tiesneša pieļautie cilvēktiesību pārkāpumi. Pirmā sūdzību grupa likvidējama, pārbūvējot cietumus. Otrās sūdzību grupas izskaušanai pietiktu tikai ar amatpersonu godaprātu. Kur ir šķērslis amatpersonu attieksmes maiņai pret cilvēktiesībām?

– Piemēram, tienesim tas varētu būt politisks naids pret apsūdzēto, kurš pārstāv citu partiju. Otrs šķērslis ir šķirisks naids pret pārtikušu cilvēku. Iespējams arī trešais variants – tiesa tiek iespaidota, tai tiek diktēts, kā uzvesties. Ja tiesa klaji pārkāpj likumu, tas nozīmē, ka tā apzinās to, ka nav riska tikt sauktiem pie atbildības. Tas nozīmē, ka vai nu tiesu varas augstākais ešelons, vai kāds cits devis mutisku atļauju pārkāpt likumu. Dotas garantijas, ka tiesnešu rīcība netiks vērtēta, nemaz jau nerunājot par sodīšanu. Varbūt KNAB katru tiesnesi ietekmē individuāli – caur vīru, brāli, dēlu, meitu –, pasaka tiesnesim, ka ir tāds un tāds skelets. To pašu dara arī prokuratūra. Tā klaji iebiedē lieciniekus, māca lieciniekiem, kas viņiem jāatbild tiesā un ko nedrīkst atbildēt.

– Varat minēt piemērus?

– Visspilgtākais piemērs manā krimināllietā ir Vladimirs Krastiņš. Tagad tiesā liecina Ostaps Benders, un brīžiem var redzēt, ka viņš liecības lasa no datora. Tās ir iepriekš sagatavotas atbildes, tādas, kādas vajadzīgas apsūdzībai. Tiesneši ir cilvēki, kuri vēlas mierīgi nostrādāt līdz pensijai un nevēlas, lai viņus pēkšņi uz divām diennaktīm ieliek cietumā kā tiesnesi Strazdu par it kā mirušo dvēseļu naudas piesavināšanos. Skaidrs, ka tā ir ne tik daudz Strazda, cik visu pārējo tiesnešu iebiedēšana.

Ir vēl viena interesanta lieta. Šobrīd tiek pratināts Rudolfs Meroni, un tas notiek slēgtā tiesas sēdē, pamatojot to, lai netiktu izpausta komercinformācija. Pirmkārt, pratināšanā nekāda komercinformācija neparādās, jo par komerciju viņš netiek pratināts. Otrkārt, Meroni tiek pratināts saistībā ar mani kā mans advokāts. Slēgtā tiesas sēdē tiek pratināts tādēļ, lai sabiedrība neko neuzzina. Pēc loģikas, man jau vajadzētu uztraukties par to, ka sabiedrībai kļūs zināms viss, ko tāds Ostaps Benders liecina. Bet es esmu tas, kurš prasa atklātas tiesas sēdes, kas lūdz, lai tiesas procesu atļauj filmēt un šo procesu translē internetā tiešsaistē, lai ikviens var paraudzīties, kas tad īsti notiek tiesas zālē, lai redz, kā tiek tiesāts viens no vispopulārākajiem un vispozitīvāk vērtētajiem politiķiem. Tiesājot populāru politiķi, būtu tikai loģiski, ja sabiedrība varētu sekot līdzi katrai tiesas sēdei. Tomēr šīs slēgtās tiesas sēdes diemžēl notiek pēc prokuroru lūguma. Viņiem ir bailes no atklātības. Tad visiem kļūtu redzams, kurš no procesa dalībniekiem seko līdzi procesam un kurš guļ – kā kurš uzvedas.

– No malas vērojot jūsu kriminālprocesa iztiesāšanu, rodas iespaids, ka vairāki lēmumi tiesā tiek pieņemti ārpus tiesas zāles, piemēram, lēmumi par liecinieku aicināšanu uz tiesu. Rodas iespaids, ka tiesa ārpus tiesas zāles kontaktē ar prokuroriem, par ko, piemēram, liecina tiesas zināšana par krimināllietas sējumiem, kas tiks izmantoti tiesas sēdē; zināšana, kādi konkrēti pierādījumi tiks izmantoti. Vai tiesas kontakti ar procesa dalībniekiem ārpus tiesas zāles neliecina par tiesas ietekmēšanu?

– Man nav pamata tā apgalvot. Bet man rodas iespaids, ka tiesa baidās no prokuratūras. Tiesa nedrīkst kontaktēties ar pusēm ārpus tiesas zāles. Jo vairāk – tikai ar vienu no pusēm.

– Ja prokurori izsaka lūgumu, tas tiek izskatīts gandrīz uzreiz un parasti tiek apmierināts. Turpretī aizstāvības lūgumi netiek gadiem skatīti. Kā to izskaidrot?

– Tiesiski es to nevaru izskaidrot.

– Tiesa noteikusi ierobežojumus apsūdzētajiem pratināt lieciniekus, tiesa nevēlas pieņemt pierādījumus. Kādu jūs saredzat šīs tiesvedības perspektīvu?

– Sāksim no paša sākuma – Eiropas Cilvēktiesību konvencija nosaka, ka apsūdzībai jābūt skaidrai un saprotamai. Bet manā apsūdzībā, piemēram, teikts, ka es esmu grāvis valsts prestižu. Es jautāju – kā konkrēti šī prestiža graušana izpaudusies? Man saka – sēdi pie ratiem. Ja apsūdzība nav konkrēta, es nevaru sevi aizstāvēt. Ja apsūdzībā teikts, ka esmu apdraudējis kāda biznesa intereses, man jāzina, kas tas par biznesu un kā tas apdraudējums ir izpaudies. Visbeidzot jau pats uzstādījums, ka man tiesā jāpierāda sava nevainība, nevis apsūdzībai jāpierāda mana vaina, ir aplams. Kā lai es pierādu, ka neesmu sagrāvis valsts prestižu? Es jau varu teikt, ka manu Ventspils domes priekšsēdētāja darbību Ventspilī pozitīvi vērtē 90% pilsoņu. Varu teikt, ka 4% manu darbību vērtē negatīvi, un tas nozīmē, ka esmu sagrāvis valsts prestižu. Tas jau nekas, ka citu politiķu darbību tauta vērtē daudz negatīvāk. Ventspils domes darbu, kuru es vadu, pozitīvi vērtē 92% ventspilnieku. Salīdzinoši Saeimas darbu pozitīvi vērtē tikai 12%. Vai ar to jāsaprot, ka es esmu sagrāvis Ventspils domes prestižu?

Lūdzu, lai apsūdzību man izskaidroprocesa virzītājs prokuratūra. Tie mani pasūtīja. Lūdzu apsūdzību skaidrot procesa virzītājam – tiesai. Tā atbildēja, ka tai nekas nav jāskaidro. Pie kā man griezties, lai uzzinātu, kāda ir konkrētā apsūdzība? Prokurors saka, ka jāgriežas pēc skaidrojuma pie cietušajiem un lieciniekiem.

– Bet, izņemot dažus gadījumus, jums jau neļauj viņus pratināt.

– Ja krimināllieta ir safabricēta, jebkurš pierādījums, jebkura pratināšana beidzas ar fiasko, kā tas notika ar Jūlija Krūmiņa pratināšanu. Mans aizstāvis Jūliju Krūmiņu paguva kādu stundu pratināt. Krūmiņš apsūdzībai sarunāja briesmu lietas, atklājot, ka viņš mani apsūdz tādēļ, lai es nekļūtu par premjeru. Kriminālprocesa mērķis jau nav liegt cilvēkam politiskās darbības tiesības. Kad viņam tika konkrēti jautāts, kā viņa bizness Ventspilī bija apdraudēts, viņš nevienu faktu neminēja.

– Tomēr grēks smieties par Jūliju Krūmiņu. Viņš ir viens no tiem retajiem lieciniekiem, kurš tiesai pateica patiesību par šo krimināllietu, uzsverot, ka tā ir politiska krimināllieta. Iepriekšējais jautājums tomēr palika neatbildēts – kādas perspektīvas jūs saredzat šai tiesvedībai?

– Varbūt, ka tiesa uzskata – lieta ir safabricēta un nav jēgas laiku tērēt, pratinot lieciniekus un pieņemot pierādījumus.

– Bet izšķiras jau jūsu liktenis.

– Tādēļ arī mēģinām pilnībā izmantot visas likumā noteiktās tiesības pārbaudīt pierādījumus, tos iesniegt, pieteikt lūgumus.

– ECT spriedumos teikts, ka no malas vērotājam nedrīkst rasties iespaids par tiesas neobjektivitāti. Tomēr mums, no malas vērotājiem, tāds iespaids patiesi rodas.

– Es esmu apsūdzētais, un nav manās interesēs avīžu slejās konfliktēt ar tiesu. Manās interesēs ir cīnīties par tiesībām uz aizstāvību – pratināt lieciniekus, iesniegt pierādījumus utt. Protams, ja man tāda iespēj tiek liegta, man vienalga ir jācīnās, es nevaru izkārt balto karogu.

– No kompetentiem avotiem dzirdētas runas, ka Saeimā gatavoti kārtējie «Lemberga likuma» grozījumi, lai prokurori varētu turpināt izmeklēšanu arī krimināllietas iztiesāšanas laikā. Vai šie grozījumi tik tiešām paredzēti tam, lai jūsu krimināllietā panāktu notiesājošu spriedumu?

– Tie ir paredzēti tieši manam gadījumam. Lieta tiesā irst pa visām šuvēm. Prokurori izdomā citu kriminālprocesu un zem šā procesa aizsūta citu tiesiskās palīdzības lūgumu un saņem atbildi. Tad viņi skatās, kas no tās atbildes varētu noderēt manis notiesāšanai, un piesaka lūgumu šos materiālus pievienot krimināllietai. Tikko prokurors Juris Juriss lūdza krimināllietai pievienot materiālus, kurus viņš nesen izprasījis no Ventspils naftas.

Nevienlīdzība slēpjas tur, ka es un mani aizstāvji nevaram uzsākt kriminālprocesu un šā procesa ietvaros aizsūtīt tiesiskās palīdzības lūgumu. Prokuratūra to var. Tiesības kriminālprocesā iesaistītām pusēm ir absolūti nevienādas. Ja prokurors kādai fiziskai vai juridiskai personai pieprasa iesniegt konkrētus datus, tad tie atbilstīgi likumam obligāti ir jāiesniedz. Ja šādu pieprasījumu uzraksta advokāts, fiziskās un juridiskās personas var pat neatbildēt. Likums tām neuzliek pienākumu atbildēt.

Ja Saeimā gatavotie likuma grozījumi tiks pieņemti, tad tiks legalizēta prokuratūras izmeklēšanas turpināšana un vienam kriminālprocesam būs divi procesa virzītāji – tiesa un prokuratūra. Līdz 2005. gadam tiesas varēja nosūtīt lietu atpakaļ uz prokuratūru, ja tās uzskatīja, ka lieta nekvalitatīvi izmeklēta. Tas būtiski atviegloja tiesu darbu. Tiesas šobrīd ir pārslogotas tādēļ, ka tās nodarbojas ar slikti izmeklētu lietu izskatīšanu, kā tas ir manā gadījumā.

– Vairāki cienījami juristi sākuši diskutēt par to, ka nepieciešams atjaunot likuma normu, kura paredz tiesai tiesības nosūtīt krimināllietu papildu izmeklēšanai.

– Tas būtu tikai loģiski, kaut vai lai risinātu tiesu noslogotības problēmu. Var jau arī ar likumu noteikt, ka apsūdzētajam un viņa aizstāvim ir aizliegts slimot un viņiem pienākums neslimot līdz 100 gadu vecumam. Tad visi vēlēsies kļūt par advokātiem vai pat par apsūdzētajiem.

– Vai jums ir izdevies iegūt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas skaidrojumu prokuratūrai par pašvaldības vadītāja pienākumiem?

– Kā man teica Ventspils domē, tā lūgusi, lai ministrija šo dokumentu oficiāli atsūta. Pagājuši divi mēneši. Atbildes nav. Tas nozīmē, ka ministrija nepilda valsts pārvaldes iekārtas likumu. Ministrijas nostāja, ka paust viedokli ir pašvaldības vadītāja pienākums, ir absurda. Tas nozīmē, ka ministrijas izpratnē – ja kāds pašvaldības vadītājs par kaut ko nepauž viedokli, tad viņš nepilda pienākumus, un ja viņš nepilda pienākumus, tad viņš no amata ir padzenams.

Tad loģiski rodas nākamais jautājums – par ko pašvaldības vadītājam jāpauž viedoklis? Tik daudz jau nu ministrijā varēja apjaust, ka ir liela starpība starp pienākumiem un tiesībām. Lasīju Ģenerālprokuratūras sabiedrisko attiecību nodaļas skaidrojumu šajā pašā jautājumā. Tas skaidrojums bija adekvāts. Tur ir runa par pienākumiem, kuru pildīšana var traucēt krimināllietas izmeklēšanu un iztiesāšanu.

– Arestētās mantas glabātājs joprojām ir jau minētais Rudolfs Meroni, kuram Bernes prokuratūra, kā raksta Šveices laikraksti, nesen izvirzījusi apsūdzību liela mēroga krāpšanā un mantas izšķērdēšanā. Kādēļ prokurori tik stūrgalvīgi turpina šveicietim uzticēties?

– Ja raugāmies no Latvijas Republikas likuma burta un gara, tad mantas, kuru uzticēts glabāt starptautiskam blēdim, diemžēl arī manam advokātam Rudolfa Meroni, nemaz nav. Mantas arests ir uzlikts Rīgā, Ģenerālprokuratūras telpās. Aresta brīdī pati manta tur nav bijusi. Tā tajā brīdī atradusies ārzemēs. Ģenerālprokuratūras jurisdikcija neizplatās ārpus Latvijas Republikas robežām. Ārvalstīs esošās mantas arests var notikt tikai ar kompetentu iestāžu – konkrētās valsts tiesas vai prokurora – lēmumu. Šai mantai nevis abstrakti, iespējams, kaut kādā valstī jāatrodas, bet tai mantai jābūt konkrētai, konkrētā vietā. Tā kā manta neatrodas Latvijā, arī tās arests nav noticis, jo arestēt mantu ārvalstīs var tikai ar tiesiskās palīdzības lūguma palīdzību. To ļoti labi zina Latvijas Ģenerālprokuratūra. Tas tika darīts apzināti, jo šāda veida formula Ostapam Benderam dod iespēju it kā Latvijas valsts vārdā pārvaldīt kaut kādus aktīvus. Ja Latvijā kāds lemtu pārtraukt uzticēt Meroni aktīvus, kā viņi no Meroni šos aktīvus paņems? Šo aktīvu jau dabā nav. Neviens tos nav redzējis.

– Tad kāda jēga ažiotāžai ap šo mantas arestu?

– Jēga ir naudā.

– Kur šī nauda parādās?

– Meroni, būdams a/s Ventbunkers padomes priekšsēdētājs, gada laikā savācis četrus miljonus latu. Tas ir tikai no vienas kompānijas. Lūk – atbilde, lūk – nauda. Protams, ka tie, kuri viņam dod šīs pilnvaras, nav mazie bērni ...

– Tad jau šī nav politiska krimināllieta, bet gan bizness?

– Krimināllietā ir gan politiskā, gan naudas sadaļa. Ostapam Benderam tā nav politika, bet bizness. Vieniem tā ir politika, citiem nauda. Ir radīta fenomenāla nopelnīšanas formula. Cits jautājums, vai viņi savā starpā dalās.

– Pēdējā laikā jūsu advokāti pieteikuši vairākus noraidījumus tiesas sastāvam. Tātad šajā procesā spriedze tikai pieaug?

– Noraidījuma pieteikumi saistīti ar ļoti būtiskiem kriminālprocesa likuma pārkāpumiem – tā uzskata advokāti. Cīņa jau ir tikai par tiesībām īstenot likumā noteiktās tiesības. Pēc būtības šie noraidījumi ir konkrētu faktu dokumentēšana. Pēc gada, diviem pārkāpumi būs aizmirsušies. Lai tas nenotiktu, noraidījumi ir viens no veidiem, kā šos pārkāpumus nofiksēt. Faktus var fiksēt arī lūgumu veidā. Advokāti jau neko citu nevēlas, kā vien, lai tiktu ievērotas tiesības pratināt lieciniekus un vaicāt viņiem jautājumus, kurus viņi uzskata par nepieciešamiem. Viņi vēlas arī izmantot tiesības iesniegt savus pierādījumus.

– Varbūt jums jākļūst par tieslietu ministru un jāveic radikālas reformas?

– Par vēlu. Jau ir radīta sistēma, kurā daudziem elementiem ir ļoti izdevīgi atrasties. Prokuratūrai ļoti izdevīgi būt ārpus uzraudzības, jo tādējādi, darot nelikumības, var palikt nesodīts. Tās ir arī iespējas izrēķināties ar nevēlamajiem. Tas pats attiecas uz KNAB.

– Jūs vēl nevajā doma, ka jāpako mantas un jāmūk uz citu valsti?

– Nē. Bet viņi to ļoti vēlas. Viņi jau cerēja, ka es aizmukšu, un tad viņi varētu kliegt, ka es esmu vainīgs. Bet es nekur nemukšu.