Ordeņa vietā – kriminālapsūdzība

Lai gan tā dēvētajā Lemberga prāvā sākotnēji tika pieņemts lēmums pierādījumu pārbaudi sākt ar epizodi par SIA Puses daļu izspiešanu kapitālisma rītausmā, 1993. gadā, no miljonāra Valentīna Kokaļa, šobrīd prāvā acīmredzami tiek skatīta pavisam cita apsūdzības epizode – par Ventspils Apvienotās Baltijas bankas (VABB) 2000. gadā izsniegto kredītu Ventspils brīvostai.

Proti, tajās dienās, kad uz liecināšanu nevar ierasties šveicietis Rudolfs Meroni, tiek pratināti liecinieki, kuri neko nezina par SIA Puses, toties orientējas minētā kredīta jautājumos.

Nepārprotami, kredīta epizode ir visdīvainākā šajā kriminālprocesā, kurš jau tā ņirb no dīvainībām, dažādiem rekordiem un antirekordiem. Ne velti Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs Pēteris Dzalbe kodolīgi šo procesu raksturoja kā eksperimentālu, kurā Kriminālprocesa likums «iziet tādu savdabīgu ekspertīzi», jo no abām pusēm tajā «tiek pētītas un izmantotas visas iespējas, kuras atļauj likums».

Bet konkrētās epizodes dīvainība slēpjas tajā, ka noteiktos apstākļos tās dalībnieki būtu pelnījuši ordeni, bet Latvijas Republikā ir nopelnījuši kriminālprocesu.

Piemirstais kariņš

1995. gadā pēc Saeimas vēlēšanām parlamentā iekļuvušie politiskie spēki nevarēja sastādīt valdību, jo neviens politiskais spēks nevarēja nodrošināt vairākumu. Pie varas tika laists tobrīd bezpartijiskais premjers Andris Šķēle, bet pēc dažiem gadiem viņš kopā ar domubiedriem dibināja Tautas partiju, kas izteica pretenzijas uz būtisku varas pārdali. Tas savukārt ne tikai eskalēja politisko cīņu, bet arī izsauca savstarpēju karu starp dažādu biznesa sfēru pārstāvjiem – topošajiem Latvijas lieluzņēmējiem un miljonāriem, kuri vēl nesen bija domubiedri. Tie, kuri seko Latvijas iekšpolitikai, atcerēsies pumpaino un strīpaino karu jeb tā saukto Ventspils (Aivars Lembergs, Olafs Berķis, Oļegs Stepanovs, Igors Skoks, Mamerts Vaivads u.c.) un Valmieras (A. Šķēle, Edmunds Krastiņš, Gundars Bērziņš, Andris Grūtups, pašreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš u.c.) grupu cīniņu, ap kuru vismaz piecus gadus griezās visi tālaika nozīmīgākie politiskie notikumi.

Tēlaini izsakoties, VABB kredīta epizode parāda, kādi pūliņi bija jāveltī, lai nojauktu gruvešus un atjaunotu saimniecību pēc kādas smagas, tolaik publiski ļoti plaši masu medijos iztirzātas kaujas starp t.s. Ventspils un Valmieras uzņēmēju grupām.

Kauju plāni

1999. gada jūlijā valstī trešo reizi pie varas nāca

A. Šķēle un par finanšu ministru kļuva pieredzējušais Edmunds Krastiņš. Ventspilnieku kariņš ar Tautas partiju (tajā bija iestājusies gandrīz visa t.s. Valmieras grupas spice) uzņēma jaunus apgriezienus. Tautas partijas dzīlēs bija dzimis plāns, kā atriebties t.s. Ventspils grupai par stāšanos ceļā tautpartijiešu pretenzijām uz varu. Bija izplānoti vairāki pasākumi, no kuriem daudzi ļoti plaši tika aprakstīti tā laika presē.

Piemēram, tā laika valdība vēlējās ieviest tranzīta kravu civiltiesisko apdrošināšanu, cīnījās par amonjaka kravu pakļaušanu sanitārai kontrolei, mēģināja iecelt savus ielikteņus Ventspils brīvostas valdē (Jaunā laika iniciētā bēdīgi slavenā Grinbergiāde sākās 6 gadus vēlāk, un tās atliekas joprojām tiek skatītas vairākās tiesās). Šie bija pasākumi, kas neizdevās, toties pavisam reāls pasākums bija finanšu ministra E. Krastiņa valsts galvojuma atteikums kredītiem Ventspils ostas attīstībai.

Nedod galvojumu

Lai ostā palielinātu kravu apgrozījumu un piesaistītu jaunas kravas, 1999. gadā Ventspils brīvostā tika aizsākti vērienīgi darbi – vairāku piestātņu rekonstrukcija, pievedceļu, dzelzceļu un citas infrastruktūras izbūve, ostas akvatorija padziļināšana. Atbilstīgi līgumiem starp Ventspils Brīvostas pārvaldi un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku (ERAB) un līgumam starp ERAB un beļģu kompāniju Noord Natie Terminals būvniecības darbiem bija jābūt pabeigtiem noteiktos termiņos. Līgumu nosacījumi bija vienkārši un saprotami – brīvostas pārvalde apņemas izbūvēt infrastruktūru, rekonstruēt piestātnes un padziļināt akvatoriju, savukārt ārvalstu investori apņemas iepirkt miljonus vērtos ostas celtņus un citu kravu pārkraušanas tehniku, kā arī sāk pārkraut kuģus, nodrošinot noteiktu kravu apgrozījumu. Nepieciešamo būvdarbu veikšanai brīvostas pārvalde bija paredzējusi ņemt kredītus no Eiropas Investīciju bankas un VABB. Lai šos kredītus varētu saņemt, likumā Par valsts budžetu 1999. gadam Ventspils brīvostas pārvaldei bija paredzēts valsts galvojums 13 miljonu latu apmērā.

Svītru iecerēm pārvilka finanšu ministrs E. Krastiņš, kurš kategoriski atteicās parakstīt Valsts kases sagatavotos dokumentus valsts galvojumam. Ventspils Brīvostas pārvalde un Ventspils dome vērsās pēc palīdzības pie valsts augstākajām amatpersonām un Ģenerālprokuratūras. Tas nelīdzēja. Piemēram, Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurore Ramona Bērziņa pēc veiktās pārbaudes bezcerīgi secināja: «Ventspils Brīvostas pārvalde veikusi visas tai noteiktās darbības, lai saņemtu valsts galvojumu aizņēmumiem 1999. gadā. Tajā pašā laikā finanšu ministram bija visi priekšnoteikumi, lai gadskārtējā budžeta ietvaros pārvaldes pieprasītos galvojumus izsniegtu.»

Ministra rīcības sekas

Bez valsts galvojuma bankas finansējumu neizsniedza. Trūkstot finansējumam, apstājās būvdarbi. Apstājoties būvdarbiem, kavējās līgumos noteikto saistību izpilde pret investoriem. Auga risks finansiālām soda sankcijām pret Ventspils Brīvostas pārvaldi un risks sagraut Ventspils un Latvijas valsts reputāciju ārvalstu investoru acīs.

2000. gada martā brīvostas pārvaldnieks brīvostas valdes locekļiem un Ventspils domei ziņoja, ka finanšu trūkuma dēļ konteineru termināļa celtniecības pirmā fāze tiks pabeigta 4,5 mēnešus vēlāk nekā noteikts līgumā un šī celtniecības termiņu neievērošana draud ar finansiālām sankcijām vismaz 1 699 500 ASV dolāru apmērā.

Rod risinājumu

Pieaicinātie eksperti bija aprēķinājuši, ka saistību izpildei 1999.–2000. gadā minimālais līdzekļu apjoms būvniecības izmaksām būtu

8 miljoni ASV dolāru.

Lai glābtu situāciju, brīvostas valde pieņēma lēmumu rīkot konkursu, aicinot kredītiestādes piedāvāt izdevīgākos noteikumus aizņēmumam. Bankas naudu bija gatavas dot, bet prasīja reālu nodrošinājumu – vai nu Ventspils brīvostas, vai Ventspils pašvaldības īpašumu ieķīlāšanu. Atbilstīgi likumam brīvostas nedrīkst ieķīlāt zemi un piestātnes.

Ventspils brīvostai risinājumu izdevās rast, kad Latvijas valsts vietā risku par kredīta atdošanu uzņēmās divas privātas kompānijas. Proti, a/s Ventspils nafta brīvostai izsniedza kredītu 5 miljonu ASV dolāru apmērā, savukārt Nīderlandes uzņēmums Netherfin Financial Services B.V. (turpmāk – Netherfin) iemaksāja depozītā VABB kā nodrošinājumu 3 miljonus ASV dolāru, lai banka brīvostai izsniegtu 3 miljonu dolāru kredītu.

Saskata noziegumu

Par depozītu bankā pienākas procenti, vienalga, ar kādu mērķi šis depozīts ir noguldīts – kā kredīta nodrošinājums vai arī kādam vienkārši ir bijusi lieka nauda un bankas solītie procenti likušies gana pievilcīgi. Depozīta procentus nepārprotami saņēma arī Netherfin, un te, pēc prokuroru domām, parādās noziegums.

Proti, prokurori uzskata, ka kompānijas Netherfin patiesā labuma guvēji ir Aivars, Anrijs un Līga Lembergi, jo tās īpašnieks ir kompānija Barnaby N.V., kur arī patiesā labuma guvēji esot Lembergi. Ja tas tā tiešām ir, tad Lembergi, riskējot ar savu naudu, izglāba valstij piederošas stratēģiski svarīgas infrastruktūras izbūvi, faktiski izglāba Ventspils un Latvijas godu.

No apsūdzības nav saprotams, kuru darījumu prokurori uzskata par noziegumu – to, ka Netherfin ieguldīja VABB depozītu, vai to, ka VABB piešķīra kredītu Ventspils Brīvostas pārvaldei, vai to, ka VABB izmaksāja depozīta procentus Netherfin, vai kādu citu – bet

A. Lembergs šajā epizodē ir nopelnījis apsūdzību pēc Krimināllikuma 326. panta – Neatļauta piedalīšanās mantiskos darījumos. Savukārt trijos gados nopelnītie depozīta procenti – 570 229 lati –, pēc prokuroru domām, ir «neatļauts labums».

Epizodes otrais dubls 2002. gada beigās – 2003. gada sākumā uzradās jauna ķibele. Krievija pārtrauca jēlnaftas tranzītu pa naftas cauruļvadu Polocka–Ventspils. Ostā strauji kritās kravu apgrozījums un līdz ar to arī brīvostas ieņēmumi. Vienlaikus bija pienācis termiņš atdot kredīta pamatsummu VABB saistību pārņēmējai a/s Hansabanka un citiem kreditoriem. Brīvostai nebija brīvo līdzekļu un atkal steidzami bija jārod īstermiņa risinājums. Tad Netherfin saglabāja Hansabankā depozītu, un kredīta atdošanas termiņš tika pagarināts. Šajā gadījumā Netherfin depozīta procentos nopelnīja vēl 126 000 latu, kas arī, pēc prokuroru domām, ir neatļauts mantisks labums.

Pagaidām nesanāk

Par šo epizodi nopratināti jau pieci liecinieki – bijušais finanšu ministrs Edmunds Krastiņš, bijušais VABB valdes priekšsēdētājs Raimonds Kalniņš, Finanšu ministrijas Tiesību aktu departamenta direktora vietniece Edīte Strazdiņa, Ventspils domes priekšsēdētāja pirmie vietnieki Guntis Blumbergs un Jānis Vītoliņš. Lai kā prokurori ar dažādiem jautājumiem centās izvilināt no lieciniekiem apsūdzībai vajadzīgos teikumus, pagaidām nekas nav sanācis.

Vairāki liecinieki tiesas sēžu starpbrīžos Neatkarīgajai neslēpa savu izbrīnu, kādēļ par šo brīvostas un bankas darījumu pēc 13 gadiem tiek tiesāts tieši A. Lembergs, un pauda neizpratni, kas vispār šajos situāciju glābjošajos darījumos bijis noziedzīgs.