Šā gada 2. februārī tiesas sēdes starpbrīdī prokurors Aivis Zalužinskis Ventspils mēram Aivaram Lembergam paziņoja, ka pret viņu izbeigts kāds no kriminālprocesiem.
Tas izrādījās tā sauktais Aivara parka kriminālprocess, kurš ar milzu pompu tapa noteiktos politiskos apstākļos 2006. gada vasarā un kurš tobrīd bija otrais raunds prokuroru cīņā (iesāktu ar bēdīgi slaveno Grinbergu lietu) pret politiķi A. Lembergu.
Īsi pirms Ziemassvētkiem 2011. gada 22. decembrī, A. Zalužinskis pieņēmis lēmumu: «Kriminālprocesu Nr. 12812001906 pret apsūdzēto Aivaru Lembergu izbeigt, jo nav izdevies pierādīt apsūdzību un nav iespējams savākt papildu pierādījumus». Trīspadsmit gadu garumā vācot šos pierādījumus, prokurori Aivara parka lietā sarūpējuši 75 sējumus. Aptaujāti ļoti daudz liecinieku, dažādos ceļos iegūti dažādi dokumenti un citi materiāli.
Zīmīgi notikumi
Apsūdzība Aivara parka lietā tika uzrādīta 2006. gada 20. jūlijā, t. i., dienā, kad, gatavojoties Saeimas vēlēšanām, Zaļo un zemnieku savienība pirmoreiz A. Lembergu izvirzīja par kandidātu premjera amatam. Apsūdzības rakstā pieļautās kuriozās kļūdas liecināja, ka šis dokuments tapis milzīgā steigā. Piemēram, dokumentā bija arī šāds teikums: «Kriminālsodāmu darbību – kukuļņemšanas rezultātā Aivars parks, iegādājoties tās akcijas kā 50% kompānijas GEIT BV īpašnieks.»
Dienu pirms šīs apsūdzības uzrādīšanas procesa virzītājs prokurors Andis Mežsargs viesnīcas Rīdzene restorānā veica kādas izmeklēšanas darbības pie minerālūdens glāzes kopā ar kriminālprocesa rezultātā ieinteresētajiem miljonāriem Oļegu Stepanovu un Olafu Berķi. Abi miljonāri tobrīd publiski asi konfliktēja ar A. Lembergu, jo Ventspils mērs stājās pretī viņu centieniem pārdot Ventspils naftu krievu biznesmeņiem.
Visi minētie apstākļi ļāva spriest, ka krimināllietas ierosināšanas patiesais mērķis ir nepieļaut Ventspils mēra popularitātes izmantošanu Saeimas vēlēšanu kampaņā. Viszīmīgāko un precīzāko vērtējumu šajā sakarā tolaik deva Tautas partijas Saeimas frakcijas vadītājs Jānis Lagzdiņš. «Pēdējā brīdī Laimes lācim ap labo ķepu tika uzmesta cilpa,» viņš ar atvieglojumu paziņoja medijiem.
Lietas transformācijas
Kriminālprocesa darbības par notikumiem, kas iekļauti Aivara parka lietā, aizsākās jau 1999. gadā. Laika periodā līdz 2003. gadam lietas izmeklēšana vairākas reizes tika uzsākta, tad atkal izbeigta, konstatējot, ka nav noziedzīga nodarījuma sastāva. 2003. gadā lietas pārbaudi atkal atsāka pēc dažu politiķu uzrakstītā iesnieguma. Bet 2005. gada 3. oktobrī saskaņā ar jauno Kriminālprocesa likumu tika ierosināts kriminālprocess. Acīmredzot, saprotot, ka šādu lietu pierādīt nav iespējams, prokurori 2008. gada sākumā no Aivara parka lietas izdalīja Aivaru parku – 2, kas vasarā tika nosūtīts uz tiesu, kur pašalaik tiek skatīts jau trīs gadus.
Galvenā atšķirība starp Aivaru parku – 1 un Aivaru parku – 2 ir tajā, kā tiek traktēti 1991. un 1992. gada notikumi un A. Lemberga attiecības ar miljonāru Aināru Gulbi. Proti, Aivarā par kā – 1 teikts, ka A. Lembergs, noziedzīgi vienojoties ar A. Gulbi un Māri Forstu un pēc šo abu uzņēmēju iniciatīvas ir pieņēmis kā kukuli 16 Multinord akcijas. Turpretī Aivarā parkā – 2 teikts, ka A. Lembergs šīs 16 Multinord akcijas ir no A. Gulbja izspiedis, piedraudot, ka Ventspils ostas uzņēmumi izņems naudu no «A. Gulbim piederošās Rīgas Apvienotās Baltijas bankas» (patiesībā banka piederēja vairākām juridiskām personām) un noguldīs to citās bankās.
Piemeklē pantu
Kuriozās pārrakstīšanās kļūdas nebija vienīgās Aivarā parkā – 1. Piemēram, vienā no epizodēm apsūdzība uzrādīta par 195. panta 3. daļā paredzēto noziegumu (naudas atmazgāšanu). Tas ir sevišķi smags noziegums, par kuru bez grūtībām var piemērot drošības līdzekli – apcietinājumu. Prokurors gan prasīja drošības naudu – vienu miljonu latu.
No apsūdzības teksta secināms, ka naudas atmazgāšana esot notikusi līdz 2000. gadam. Kā, komentējot lēmumu par šīs krimināllietas izbeigšanu, Neatkarīgajai norādīja A. Lembergs, «195. panta 3. daļa Krimināllikumā parādījās tikai 2005. gadā. Tas nozīmē, ka 2000. gadā 195. panta trešā daļa vienkārši nevarēja būt. Krimināllikumam nav atpakaļejoša spēka. Toreizējais ģenerālprokurors Jānis Maizītis un Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors Arvīds Kalniņš, kā arī prokurors Mežsargs to zināja. Es teicu Mežsargam, ka apsūdzība pēc šī panta 3. daļas nevar būt. Tā var būtu tikai pēc šī panta otrās daļas. Taču otrā daļa nav sevišķi smags noziegums. Viņiem obligāti vajadzēja mani apsūdzēt sevišķi smagos noziegumos. Pēc tam tiesnesis Silakalns izskatīja jautājumu par drošības līdzekli. Arī viņam norādīju, ka 2000. gadā 195. pantam nebija 3. daļas. Viņš atbildēja, ka tādas lietas viņš nevērtē. Tādā gadījumā – kādēļ vispār ir vajadzīgs izmeklēšanas tienesis?» sašutis atminējās A. Lembergs.
Lūgts skaidrot, kādēļ izmeklēšanai nepieciešami 13 gadi, lai konstatētu, ka no apsūdzības pierādīšanas nekas nesanāk, A. Lembergs teica: «Te ir vienkārša lieta. Pirmkārt, par apzināti nepamatotas apsūdzības uzrādīšanu iestājas kriminālatbildība. Šajā gadījumā atbildībai iestājies noilgums, un līdz ar to pie atbildības nevienu nevar saukt. Otrkārt, uzrādīt apsūdzību var tikai Ģenerālprokuratūra. Vai tad Ģenerālprokuratūra uzrādīs apsūdzību kādam prokuroram? Nekad mūžā! Kamēr Ģenerālprokuratūras darbību pirmstiesas izmeklēšanas procesā uzraudzīs pati Ģenerālprokuratūra, tikmēr šādas lietas turpināsies.»
Liedz iepazīties
Daudzi izbeigtajā krimināllietā esošie dokumenti varētu būt noderīgi pierādījumi taisnīgai Lemberga prāvas iztiesāšanai. Bet A. Lembergam liegts kopēt krimināllietas materiālus, atļaujot ar tiem iepazīties vien 10 kalendāro dienu laikā. Iepazīties ar 75 sējumiem tik īsā laikā nav iespējams. «Kādreiz, kad valsts bija demokrātiskāka, bija normatīvs, ka vienā darbdienā var iepazīties ar trim līdz četriem sējumiem. Man ar 75 sējumiem jāiepazīstas dažās dienās. Kāpēc tā? Skaidrs, ka sējumos ir pierādījumi, kurus es varu izmantot sevis attaisnošanai lietā, kura šobrīd atrodas tiesā. Šos pierādījumus prokuratūra, protams, tiesā nav iesniegusi, jo viņiem tas nav izdevīgi. Viņi tos slēpj. Lūk, kā izpaužas tiesības uz aizstāvību. Prokuratūra var atļauties darīt jebko, un par to tai nav nekādu sankciju.»
Stepanova intereses
No lēmuma par Aivara parka lietas izbeigšanu redzams, ka apsūdzība pamatā balstīta uz miljonāra O. Stepanova liecībām. Tur teikts, ka par naudas legalizēšanu «liecina vienīgi liecinieks O. Stepanovs. Pirmstiesas izmeklēšanas laikā citi pierādījumi šādam apsūdzētā A. Lemberga darbību juridiskajam novērtējumam nav iegūti.»
Lūgts izskaidrot, kāpēc viņa bijušais biznesa partneris šādi liecinājis, A. Lembergs skaidroja: «2004. gadā kļuva zināms, ka publiskajā akciju sabiedrībā Latvijas kuģniecība tiek zagta nauda, izmantojot shēmas, fraktējot kuģus par nepamatoti zemām frakta likmēm un noguldot peļņu piecās starpniekkompānijās. Toreiz es Stepanovam teicu, ka tā lieta neiet cauri – visa negodīgi iegūtā nauda un aktīvi, kuri par to naudu nopirkti, jāatdod Latvijas kuģniecībai. Ar to starp mums 2004. gada otrajā pusē aizsākās konflikts. Kā vēlāk izrādījās, iepriekšminētā veidā no Latvijas kuģniecības tika izņemti aptuveni 170 miljoni ASV dolāru. Šī krimināllieta vēl aizvien atrodas izmeklēšanā. Stepanovs bija valsts uzņēmuma Ventspils tirdzniecības osta direktors un vienlaikus Kālija parka vadītājs. Viņš ļoti daudzus lēmumus pieņēma interešu konflikta situācijā. Acīmredzot ir vienošanās starp prokuroru Andi Mežsargu un Stepanovu, ka Mežsargs neaiztiek Stepanovu, ja Stepanovs sniedz Mežsargam vajadzīgās liecības. Krimināllieta pret mani bāzējas uz šāda veida vienošanos. Lieciniekam pasaka – tev cels apsūdzību, ja tu neliecināsi pret Lembergu. Tāpēc praktiski visi, kuriem tā uzstādīja jautājumu, liecina pret mani. Izņemot Ansi Sormuli un Anriju Lembergu, tāpēc viņi abi šobrīd sēž uz apsūdzēto sola. Tāpat izņemot Laimoni Junkeru, kurš tajā brīdi nebija valstī, un Mamertu Vaivadu, kurš joprojām nav valstī, un nelaiķi Kristu Skuju. Tādas ir tās metodes.