Lai noskaidrotu, no kurienes Latvijas tiesu praksē pēkšņi ieviesušies likumā nedefinēti ierobežojumi apsūdzētajiem pratināt lieciniekus, Neatkarīgā aptaujāja Augstākās tiesas priekšsēdētāju, Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētāju un Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāju.
No saņemtajām atturīgajām atbildēm var secināt – tiesnešu galvgalī oficiāli nav spriests nedz par nepieciešamību noteikt laika limitu, kādu var atvēlēt apsūdzētajiem liecinieku pratināšanai, un vēl jo vairāk nav spriests par šādas nepieciešamības iestrādāšanu likumā.
Sekojot līdzi Rīgas apgabaltiesā kriminālprocesam t.s. Lemberga lietā, Neatkarīgās uzmanību piesaistīja līdz šim nekur neredzēta prakse. Proti, tiesas sastāvs tieneša Borisa Geimana vadībā jau vairākkārt noteicis, ka apsūdzētie drīkst pratināt liecinieku tikai tikpat ilgi, cik to pirms tam tiesas zālē darījuši prokurori. Nelīdzēja aizstāvības argumenti, ka tādējādi puses faktiski tiek nostādītas nevienlīdzīgās pozīcijās, jo prokuroriem, piemēram, jau pirmstiesas izmeklēšanas procesā bija iespējas izsaukt jebkuru liecinieku un bez jebkādiem ierobežojumiem uzdot jebkurus jautājumus jebkādā skaitā, konkrētajā kriminālprocesā pat vairāku gadu garumā izstrādāt savu apsūdzības uzturēšanas taktiku, kas arī nepārprotami ekonomē pratināšanas laiku. Nepalīdzēja arī arguments, ka likums nekādus pratināšanas laika ierobežojumus neparedz. Likumā joprojām ir spēkā normas, kuras kriminālprocesā paredz vienādas tiesības gan apsūdzības uzturētājiem, gan apsūdzētajiem. Pratināšanas laika ierobežošana nozīmē to, ka apsūdzētajiem tiek liegtas iespējas uz aizstāvību. Ierobežotā pratināšanas laika dēļ no lieciniekiem var neizdoties noskaidrot patiesību. Ja apsūdzētajam tiek ierobežots pratināšanas laiks, tad būtiski mazinās iespējas pārliecināties, kur liecinieks teicis patiesību, kur puspatiesību, kur melus. Līdz ar to taisnīga tiesa nav iespējama.
Lai noskaidrotu, no kurienes aug kājas diskriminējošai jaunradei par pratināšanas limitu, Neatkarīgā Augstākās tiesas priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam, Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētājām Pēterim Dzalbem un Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājai Sandrai Strencei vaicāja, vai tiesnešu kolektīvā ir diskutēts par nepieciešamību ierobežot laiku, kas tiek atvēlēts apsūdzētajiem liecinieku pratināšanai; vai laika ierobežošanas kritērijs apsūdzētie tikai tikpat, cik prokurori ir optimāls pratināšanām tiesās – varbūt pareizāks un valsts interesēm atbilstošāks būtu kritērijs, piemēram, apsūdzētie uz pusi mazāk nekā prokurori; vai tiesneši neplāno vērsties pie likumdevējiem ar iniciatīvu iestrādāt likumā laika limitu, kas tiktu atvēlēts apsūdzētajiem liecinieku pratināšanai, un vai konkrētā augstā tiesas amatpersona pratināšanas laika ierobežošanu uzskata par likumam un kriminālprocesa principiem atbilstošu, valsts resursus taupošu?
Visizsmeļošāko atbildi sniedza senators P. Dzalbe: «Atbilstoši likuma Par tiesu varu 11. panta otrajai daļai nav pieļaujama nekāda tiesas spriešanas ierobežošana, iespaidošana, ietekmēšana, tieši vai netieši draudi, citāda iejaukšanās tiesas spriešanā neatkarīgi no tā, kādā nolūkā un ar kādu ieganstu tas tiktu darīts.
Tiesas nolēmumu, tiesas rīcības tiesiskums un pamatotība tiek pārbaudīti Kriminālprocesa likumā noteiktajā pārsūdzības kārtībā.
Tā kā uzdotie jautājumi nepārprotami saistīti ar konkrētas krimināllietas iztiesāšanu, man nav tiesību sniegt atbildes uz tiem. Turklāt vēlos piebilst, ka tiesneši nav apveltīti ar likumdošanas iniciatīvas tiesībām, Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta senatori nav diskutējuši par nepieciešamību Kriminālprocesa likumā noteikt laika limitu personu pratināšanai. Kriminālprocesa likuma 148. pants noteic, ka pilngadīgas personas pratināšanas ilgums bez šīs personas piekrišanas vienā diennaktī nedrīkst pārsniegt astoņas stundas, ieskaitot pārtraukumu, nepilngadīgā pratināšanas ilgums bez viņa piekrišanas vienā diennaktī nedrīkst pārsniegt sešas stundas, ieskaitot pārtraukumu. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 502. panta pirmajai daļai ar tiesas atļauju apsūdzētais, viņa aizstāvis, prokurors, cietušais un viņa pārstāvis var uzdot jautājumus personām, kuras tiesā sniedz liecību. Tiesa noraida jautājumus, kuri neattiecas uz lietu.
S. Strence ar Rīgas apgabaltiesas preses sekretāra Aigara Bērziņa starpniecību norādīja: «Kā līdz šim, tā arī turpmāk Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja nerunās par jautājumiem, kuri kaut mazākā mērā skar tiesas procesu, lai tādējādi pat attālinātā veidā nebūtu iespējami mēģinājumi iespaidot tiesas procesa gaitu. Kriminālprocesa likums procesa dalībniekiem paredz iespējas apstrīdēt tiesneša lēmumus.
Savukārt no Augstākās tiesas preses sekretāres Baibas Katajas Neatkarīgā saņēma ziņu, ka I. Bičkovičs uz Neatkarīgās jautājumiem nevar atbildēt, jo tie kaut arī attālināti, tomēr skar konkrētu tiesas procesu.