Izsniedzot krimināllietas materiālus, prokuroriem jābrīdina par atbildību, kura iestājas, publiskojot personas datus.
Personas datu aizsardzība ir būtiska, realizējot tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību; nododot šādu informāciju sabiedrībai vai trešo personu rīcībā, notiek iejaukšanās personas privātajā dzīvē – Neatkarīgajai uzsver tiesībsargs Juris Jansons.
No Rīgas apgabaltiesas civillietu palātas sprieduma analīzes Aivara Lemberga prasībā pret trim prokuroriem un miljonāru Aināru Gulbi par veselības stāvokļa datu un privāto telefona sarunu publiskošanu izriet, ka prokurori, nododot krimināllietas materiālus apsūdzētajiem un cietušajiem, var nebrīdināt par atbildību, kāda iestājas, ja tiek izpausti privātie dati. No sprieduma izriet, ka krimināllietas materiālos iekļautos privātās dzīves datus drīkst publiskot, ja vien persona nav saņēmusi prokurora brīdinājumu par atbildību.
Lai gūtu skaidrību par to, vai prokuroriem nav jāievēro cilvēka tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, Neatkarīgā vērsās ar jautājumiem pie tiesībsarga J. Jansona un Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces.
«Tiesībsargam nav informācijas, kāda prakse ir šobrīd prokuratūrā. Taču jānorāda, ka tiesībsargs konkrēto tēmu aktualizēja jau 2009. gadā un aicināja Valsts policijas priekšniekam un ģenerālprokuroram ieviest vienotu praksi un uzlikt par pienākumu procesa virzītājam, iepazīstinot personu ar krimināllietas materiāliem, kuros ir citu personu sensitīvie dati, brīdināt par to izpaušanas nepieļaujamību un atbildību pārkāpuma gadījumā,» atbildēja J. Jansons. Vaicāts, vai prokuroru rīcība, nododot sensitīvus datus par personu trešajām pusēm bez jebkādiem ierobežojumiem izpaust, kas noved pie šo datu publiskošanas, atbilst starptautiskām cilvēktiesību normām, tiesībsargs skaidroja: «Fizisko personu datu aizsardzības likuma 2. panta 8. punktā noteikts, ka sensitīvie ir personas dati, kas norāda personas rasi, etnisko izcelsmi, reliģisko, filozofisko un politisko pārliecību, dalību arodbiedrībās, kā arī sniedz informāciju par veselību vai seksuālo dzīvi.
Personas datu aizsardzība ir būtiska, realizējot tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Tādējādi, nododot šādu informāciju sabiedrībai vai trešo personu rīcībā, notiek iejaukšanās personas privātajā dzīvē.
Uzsākta kriminālprocesa ietvaros neapšaubāmi tiek iegūta informācija par procesā iesaistīto personu privāto dzīvi, kuras izpaušanu daudzos gadījumos var uzskatīt par personas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramības aizskārumu, ko aizsargā LR Satversmes 96. pants un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pants.
Kriminālprocesa likuma 375. panta uzdevums ir ierobežot personu loku, kuras tiek iepazīstinātas ar kriminālprocesa laikā iegūto informāciju. Iepriekš minētā panta mērķis ir saistīts ar izmeklēšanas interesēm un personas tiesībām uz privāto dzīvi. Kriminālprocesa laikā krimināllietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums un ar tiem drīkst iepazīties tikai amatpersonas, kuras veic kriminālprocesu, kā arī personas, kurām minētās amatpersonas attiecīgos materiālus uzrāda. Tas nozīmē, ka izmeklētājiem un prokuroriem ir tiesības leģitīma mērķa sasniegšanai iegūt informāciju par personas privāto dzīvi. Minētajām amatpersonām ir arī pienākums aizsargāt iegūtās ziņas par personas privāto dzīvi un nepieļaut to nonākšanu atklātībā.
Pirmstiesas procesā iegūtās ziņas līdz tā pabeigšanai izpaužamas tikai ar izmeklētāja vai prokurora atļauju. Izmeklētājs vai prokurors rakstveidā brīdina personu par kriminālatbildību par šādu ziņu izpaušanu.»
Uz jautājumu, vai Latvijā prokurori ievēro cilvēktiesības un cik daudz sūdzību Tiesībsarga birojs saņem par cilvēktiesību pārkāpumiem no prokuroru puses, J. Jansons atbildēja: «Tiesībsarga birojā neveido statistiku, cik iesniegumu saņemti par prokuroru rīcību. Taču kontekstā ar prokurora pilnvarām kriminālprocesā minams, ka 2011. gadā Tiesībsarga birojā pieauga saņemto iesniegumu skaits, kuros izteiktas sūdzības par ilgstošiem kriminālprocesiem, kā arī par to, ka vēršanās pie uzraugošā prokurora ir izrādījusies neefektīva. Piemēram, 2010. gadā kopumā tika saņemti 40 iesniegumi par tiesību uz taisnīgu tiesu pirmstiesas izmeklēšanā iespējamiem pārkāpumiem, bet 2011. gada deviņos mēnešos saņemti 44 iesniegumi. No tiesībsarga prakses vērojams, ka atsevišķos gadījumos kriminālprocesu uzraugošā prokurora norādījumi nav ņemti vērā, tādējādi radot šaubas par kriminālprocesa uzraudzības efektivitāti. Atsevišķos gadījumos kriminālprocesā pat ir iestājies noilgums, tādējādi liedzot to novest pie taisnīga krimināltiesisko attiecību noregulējuma. Visbiežāk šādās situācijās tiek aizskartas cietušo tiesības.»
Vaicāts, vai prokuroriem ir jāievēro cilvēktiesības, tiesībsargs norādīja: «Prokuroriem kā ikvienai amatpersonai ir jāievēro cilvēktiesības, kas noteiktas Latvijas Republikas Satversmē un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos. Saskaņā ar Prokuratūras likuma 3. pantu prokurora darbības tiesiskais pamats ir Satversme, Prokuratūras likums un citi likumi.»
Savukārt I. Mūrniece uz jautājumiem, vai arī prokuroriem jāievēro cilvēktiesības, vai viņi tās ievēro un cik daudz sūdzību par prokuroriem saņem viņas vadītā Saeimas komisija, atbildēja: «Satversmes 89. pants nosaka, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskiem līgumiem. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija 11. Saeimas sasaukuma laikā nav saņēmusi sūdzības Jūsu minētajā jautājumā.