Šodien - Simjūda diena. Ko latviešu tradīcijās nozīmē veļu laiks? Simjūda diena savu nosaukumu aizguvusi no kalendāriem – kristīgā baznīca 28. oktobrī atzīmēja apustuļu Simona (Sīmaņa) un Jūdas dienu. Kalendārā šos vārdus tolaik rakstīja saīsinātus – Sim. Jūda, skaidro portālā "Mammām un tētiem".
Simjūda diena iezīmē veļu laika noslēgumu, kad mirušo tuvinieku gariem tiek gatavots un pasniegts mielasts. Pēc mielasta sekoja urguču jeb veļu dzīšana, kad trokšņojot mirušo garus dzina projām.
Simjūda diena bija veļu laika noslēgums, kad mirušie ar dzīvajiem satikās pie viena galda. Pēc Simjūda dienas saime sāka gatavoties Mārtiņiem un Ziemassvētkiem.
Šis ir arī gada klusākais laiks, kad vakaros nedziedāja un nedancoja, taču varēja darināt rokdarbus un minēt mīklas. Tiek norādīts, ka īstenais mīklu minēšanas laiks ir no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, no Mārtiņiem līdz Ziemassvētkiem stāsta pasakas, bet no Ziemassvētkiem līdz gavēnim - dzied.
Daudzviet Simjūda diena ir galvenā un arī pēdējā Veļu laika diena, savā blogā raksta dabas vērotājs Vilis Bukšs.
V. Bukšs norāda, ka šajā dienā aicināja un mieloja veļus. Dzīvie cits pie cita neciemojās. Ja kāds viesis tomēr ieradās, viņu nemieloja. Simjūdā ēdienu nevāra. Simjūdā saimnieks pirmais lauž maizi, lej ēdienu un skaita lūgšanu.
Ticējums. Ja šajā dienā migla līst kā aukstas asaras, tad ziema ies pēc vasaras, tas ir, kāda vasara, tāda ziema.