Višvanatu ģimenes oficiālais paziņojums: Esmu gatava aizstāvēt savu godu un labo vārdu
«Man neatstāja citu izvēli»: Divja Višvanata vērsusies Latvijas policijā ar iesniegumu par draudiem, vajāšanu un naida kurināšanu, raksta ģimenes pārstāve.
«Es ticu Latvijai, taisnīgumam un tiesiskuma principiem. Esmu gatava aizstāvēt savu godu un labo vārdu, taču visvairāk man ir pienākums aizsargāt savu ģimeni un savu bērnu,» paziņoja Divja Višvanata.
2026. gada 26. oktobrī Divja Višvanata vērsās Valsts policijā ar oficiālu iesniegumu, kurā lūdz sniegt tiesisku izvērtējumu plaša mēroga publiskas nomelnošanas un vajāšanas kampaņai, draudiem, apzināti nepatiesas informācijas izplatīšanai, kā arī rasistiska rakstura izteikumiem sociālajos tīklos.
Iesnieguma kopijas nosūtītas Valsts drošības dienestam, Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrai un Latvijas Republikas Tiesībsargam.
Kā norāda Divja Višvanata, notiekošais jau sen ir pārkāpis pieļaujamas sabiedriskās diskusijas un profesionālās kritikas robežas. Sociālajos tīklos tiek izplatīti pazemojoši komentāri, bet atsevišķus izteikumus viņa uztver kā reālus draudus savai drošībai.
Tomēr vissāpīgākās notiekošā sekas ir tās, ka publiskā vajāšana ir skārusi arī viņas ģimeni un nepilngadīgo dēlu.
«Kad sāk vajāt tavu bērnu, klusēt vairs nav iespējams»
Es neļaušu padarīt savu bērnu par sveša naida ķīlnieku. Un es viņu aizstāvēšu ar visiem likumīgajiem līdzekļiem,» uzsver Divja Višvanata.
«Es neko neslēpju un esmu gatava atbildēt uz jebkuriem jautājumiem»
Divja Višvanata īpaši uzsver, ka viņas mērķis nav ierobežot vārda brīvību, kavēt žurnālistu izmeklēšanu vai izvairīties no profesionālas diskusijas.
Gluži pretēji — viņa apliecina gatavību iesniegt kompetentajām valsts institūcijām visus nepieciešamos dokumentus, paskaidrojumus un pierādījumus.
«Ja ir jautājumi par manu zinātnisko, profesionālo vai sabiedrisko darbību, esmu gatava uz tiem atbildēt. Atklāti, argumentēti, balstoties uz dokumentiem un faktiem.
Esmu gatava pierādīt savu taisnību jebkurā kompetentā valsts institūcijā, jebkurā Latvijas tiesā un, ja nepieciešams, izmantot arī Eiropas Savienības tiesību aktos paredzētos savu tiesību aizsardzības mehānismus.
Man nav jābaidās no objektīvas un neatkarīgas pārbaudes. Taču es kategoriski atsakos uzskatīt par normālu situāciju, kurā pierādījumu vietā tiek izmantoti apvainojumi, argumentu vietā — pazemošana, bet likumīgu procedūru vietā — publiska vajāšana.
Nevienu nedrīkst pasludināt par vainīgu, pamatojoties uz sociālo tīklu spriedumu.
Es lūdzu tikai vienu: lai runā fakti, dokumenti un likums, nevis naids.»
«Es ticu Latvijai. Un es neļaušu naidam sagraut šo ticību»
Kā atzīst Divja Višvanata, īpaši sāpīgi viņai ir izteikumi, kas vērsti pret Indijas izcelsmes cilvēkiem, kā arī aicinājumi piespiest viņu pamest Latviju.
«Man ir sāpīgi lasīt vārdus, kuros cilvēki tiek pazemoti tikai viņu izcelsmes, tautības vai ādas krāsas dēļ.
Es patiesi ticu, ka šādi izteikumi neatspoguļo Latvijas sabiedrības attieksmi pret citu tautību cilvēkiem.
Es ticu Latvijai. Es ticu tās demokrātiskajām vērtībām, tās tiesu sistēmas neatkarībai, taisnīgumam un tiesiskuma principiem.
Es ticu, ka šajā valstī cilvēka cieņa tiek aizsargāta neatkarīgi no tā, kur viņš ir dzimis, kādā valodā runā un kāda ir viņa ādas krāsa.
Tieši tāpēc es vēršos pie Latvijas valsts. Nevis pēc privilēģijām. Nevis pēc īpašas attieksmes. Bet pēc tās aizsardzības, uz kuru ir tiesības ikvienam cilvēkam.
Es nevēlos, lai naids kļūtu par normu. Es nevēlos, lai cilvēki savas izcelsmes dēļ baidītos dzīvot, strādāt, nodarboties ar zinātni un audzināt bērnus.»
«Visgrūtākajās dienās mēs sapratām, cik daudz mums apkārt ir patiesi labu cilvēku»
Neraugoties uz pēdējo nedēļu smagajiem pārdzīvojumiem, Divja Višvanata uzskata par īpaši svarīgu publiski pateikties visiem, kuri nav palikuši vienaldzīgi pret notiekošo.
«Šajā mūsu ģimenei tik sarežģītajā laikā mēs esam saņēmuši ārkārtīgi daudz atbalsta vārdu. Un es vēlos par to pateikties īpaši.
Esmu bezgala pateicīga vienkāršajiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri man rakstīja labus vārdus, izteica līdzjūtību un atbalstīja mani un manu ģimeni.
Esmu patiesi pateicīga Latvijas, Amerikas Savienoto Valstu, Indijas un Eiropas Savienības valstu zinātniskās un akadēmiskās sabiedrības pārstāvjiem, kuri atrada laiku un drosmi paust savu cilvēcisko un profesionālo solidaritāti.
Kādam tā bija tikai īsa ziņa, telefona zvans vai daži silti vārdi.
Tieši pateicoties šiem cilvēkiem, es joprojām ticu, ka cieņa, godīgums un līdzjūtība ir stiprāki par agresiju»
Galīgais vērtējums ir jāsniedz tiesībsargājošajām institūcijām
Savā iesniegumā Divja Višvanata lūdz tiesībsargājošās iestādes pārbaudīt iespējamo draudu izplatīšanas apstākļus, iespējamu vajāšanu, rasu vai etniskā naida kurināšanu, kā arī publikācijas, kurās, pēc viņas domām, ietverti nepatiesi faktu apgalvojumi, kas kaitē viņas reputācijai.
Atsevišķi viņa lūdz izvērtēt riskus ģimenes drošībai un apstākļus, kas skar viņas nepilngadīgā dēla tiesības.
Divja Višvanata ir gatava sadarboties ar kompetentajām institūcijām un iesniegt papildu materiālus un pierādījumus.
«Es nevienam nelūdzu ticēt man uz vārda. Es lūdzu dot iespēju noskaidrot patiesību likumīgā ceļā.
Es nevēlos atriebību. Es nevēlos jaunu naida vilni. Es nevēlos, lai kādam citam būtu jāpiedzīvo tas, ko šobrīd pārdzīvo mana ģimene.
Es vēlos taisnīgumu.
Es vēlos, lai mans dēls varētu mierīgi iet uz skolu, nebaidoties kārtējo reizi dzirdēt apvainojumus, kas vērsti pret viņa vecākiem.
Es vēlos, lai mana profesionālā darbība tiktu vērtēta pēc faktiem, nevis baumām.
Un es vēlos ticēt, ka Latvija ir valsts, kurā likums ir stiprāks par vajāšanu, cilvēka cieņa — stiprāka par aizspriedumiem, bet patiesība — stiprāka par meliem.
«Es ilgi cerēju, ka veselais saprāts, cilvēka cieņa un elementāra savstarpēja cieņa tomēr ņems virsroku. Es sapratu, ka publisku darbību neizbēgami pavada kritika, reizēm asa un nepatīkama. Un es nekad neesmu prasījusi, lai visi man piekristu.
Taču šodien runa vairs nav par kritiku. Runa ir par draudiem, cilvēka cieņas pazemošanu, apvainojumiem nacionālās piederības dēļ un mēģinājumiem iznīcināt manu reputāciju.
Man neatstāja citu izvēli kā vien vērsties pēc likuma aizsardzības.
Es spēju izturēt daudz ko. Taču vispirms es esmu māte. Manam dēlam ir tikai 13 gadi. Viņš mācās skolā Rīgā, viņam ir draugi, savi sapņi un savs priekšstats par pasauli. Viņam nav jāatbild par savu vecāku rīcību, lēmumiem vai profesionālo darbību.
Kad bērns saskaras ar apvainojumiem un apsūdzībām, kas vērstas pret viņa ģimeni, kad viņam nākas pārdzīvot to, ko nevajadzētu piedzīvot nevienam bērnam, — tā vairs nav vienkārši diskusija internetā.
Tā ir cilvēciska traģēdija ģimenei.
