“Neatkarīgā” norāda uz to, ka valsts stiprināšanas vārdā izdarītie Nacionālās drošības likuma grozījumi likuma grozījumi var izraisīt pilnīgi pretējas sekas. Likuma prasība atlaist no Latvijas iestādēm un uzņēmumiem Krievijas un Baltkrievijas pilsoņus formā cilvēku kopumu, kam tagad ir pamats neieredzēt Latvijas Republiku.
Tūlīt pēc likuma spēkā stāšanās aģentūra LETA publicēja tādu ziņu rindu, ka “SIA "Daugavpils reģionālā slimnīca" janvāra pēdējā darba dienā ir atlaidusi teju 50 darbinieku - Krievijas un Baltkrievijas pilsoņu"; “Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca ir pārtraukusi darba attiecības ar desmit Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem, jo to prasa Nacionālās drošības likums"; “Austrumu slimnīca pārtraukusi darba attiecības ar 13 Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem...”
Kopš Rietumu civilizācijas pirmsākumiem zināms, ka tāda rīcība ir bīstama. Jau sengrieķu autors Herodots, ar kura darbiem sākas Rietumu pasaules laicīgās vēsture, apraksta gadījumu Ēģiptē, kas māca cilvēkus netracināt. Tur kāds cilvēks bija izraisījis aizdomas, ka viņš spējīgs gāzt toreizējos valdniekus, tāpēc viņi nolēma šo cilvēku "aizraidīt viņu uz purviem", kur viņš "apzinādamies, ka viņam nodarīta pārestība, nodomājis atriebties saviem ienaidniekiem" un to arī sekmīgi izdarījis. Latviešu valodā šis stāsts nodrukāts padomju laikā grāmatā “Teiksmainā senatne”, lai lasītājiem būtu skaidrs, ka šī stāsta pamācību nevajag attiecināt uz tagadni.
Latvijas drošības iestādes un likumdevēji un likumdevēji noticējuši, senā mācība uz Latviju neattiecas. Radīta cilvēku grupa, kuriem ir pamats atriebties Latvijas valstij ir atbilstoša viņu pārliecībai par atlaišanas nepamatotību, jo viņi taču nebūtu nodarījuši Latvijai un latviešiem neko ļaunu nekad un nekā, taču ar vienu vienīgu izņēmumu - ja Latvija nebūtu izdarījusi to, ko tā tagad izdarīja. Turklāt runa nav tikai par pieminētajiem 50+10+13 cilvēkiem, bet par nepārskatāmi lielāku cilvēku pulku. Tajā vēl tādi, kuru atlaišana neizpelnījās vietu aģentūras LETA ziņās, tajā atlaisto radi un draugi un varbūt arī tādi, kuri var paši piesaistīsies šim gadījumam ar slēdzieniem par to, cik bezcerīga (dumja, atkarīga no ārzemju diktāta u.tml.) izskatās Latvija, ja tai jāķeras pie tāda salmiņa, kā meklēt un atrast starp ārstiem indētājus. Tā tas notika nevis tālā senatnē un tālās vietās, bet pirms 80 gadiem arī Latvijā, kas tolaik ietilpa Padomju Savienībā. Tagad ticama šķiet versija, ka Staļins patiešām tika noindēts tieši tāpēc, ka bija sev pietuvinātus cilvēku satracinājis, bet nebija spējis nogalināt. Tagadējā Latvijas gadījumā runa būtu par Krievijas un Baltkrievijas pilsoņu izsūtīšanu no valsts, bet uz tik konsekventu rīcību Latvija nespēj sadūšoties.
Latvijas drošības iestāžu un Saeimas rīcības pamatojums ir tie vēsturiskie piemēri, kuros valsts varas demonstrācija ir šo varu nostiprinājusi. Cilvēku pilnīgi pretējās reakcijas vienā un tajā pašā situācijā mēdz izskaidrot ar notiekošo viņu galvās, bet tur notiekošo izskaidrot nespēj arī zinātne un tieši psiholoģija. Piemērs ar neiespējamību paredzēt Latvijas slimnīcu kadru tīrīšanas sekas dots sakarā ar Jaunā Rīgas teātra izrādi “Apbrīnas ieleja”, kurā psihologi padarīti par izsmiekla objektiem.