Pēdējie leģionāri: Stāsti, kas nedrīkst izdzist

Šajā svētku laikā starp ņirbošiem konfeti, dāvanām un pamatīgu izēšanos svarīgi būtu atcerēties notikumus pirms 79 gadiem. Tūkstošiem latviešu 2.pasaules karā varonīgi cīnījās Ziemassvētku kaujās. Daudzi krita, daudzus smagi savainoja. Latvija bija neapskaužamā situācijā. Mūs kara laikā plosīja gan nacisti, gan padomju okupantu karaspēks. To spēki izsīka, tāpēc abi burtiski izravēja no latviešu tautas stiprākos vīrus, iesaucot savu armiju rindās. Šajā traģiskajā brīdī latviešu karavīri bija spiesti karot viens pret otru abu okupācijas varu armijās, ziņo "Nekā personīga".

Mūsdienas piedzīvojuši tikai daži no viņiem, tāpēc svarīgi no tieši šiem karavīriem uzzināt par toreiz pieredzēto. Aktieris Jēkabs Reinis palīdzot Latvijas Nacionālo karavīru biedrībai cenšas vākt vēl dzīvi palikušo leģionāru liecības. Diemžēl asiņaino notikumu aculiecinieku ierinda ar katru gadu sarūk.

1943.-1944. gadā nacistiskā Vācija veica mobilizāciju. Lielākā daļa leģionāru nonāca dienestā piespiedu kārtā un karoja Waffen-SS sastāvā 15. un 19. latviešu divīzijā Austrumu frontē, vēlāk Latvijā, Kurzemē un Vācijā. Par atteikšanos dienēt draudēja bargi sodi. Pat nāvessods.

Tomēr daudzi palika okupētajā Latvijā, cerot, ka sabiedrotie palīdzēs atgūt brīvību. Tā vietā nonāk izsūtījumā. Un visu atlkušo dzīvi pieredz čekistu represījas. Un pieraduši par kara laikā piedzīvoto klusēt, jo karojuši nosacīti nepareizajā pusē.

Latviešu leģionāru paaudze pamazām aiziet mūžībā. Līdz ar viņiem izzūd iespēja no pirmavota uzzināt par piespiedu mobilizāciju, fronti un kara šausmām. Kā brālis karoja pret brāli, kāpēc Latvijas vīri nonāca Waffen-SS vienībās un ko viņiem patiesībā nozīmē 16. marts. Bet vēsturniekiem un karavīru biedrībām joprojām katru gadu izdodas atrast vēl kādu līdz tam neiepazītu leģionāru. Un joprojām ir cerība, ka kaut kur Latvijā vai arī tālu trimdā dzīvo vīri, kuri savu stāstu vēl nav izstāstījuši.

EMĪLS GAILIS

Latvijas Nacionālo karavīru biedrības Valdes priekšsēdētājs

Man ir tas gods bijis pēdējos 100 pazīt, vārdus un uzvārdus kā arī viņu dzīvesstāstus. Ir tiešām fantastiski tie stāsti. Kur katrs ir bijis un kādās kaujās un lēģeros.

Svarīgi it Īpaši tagad, kad mēs zinām, kas notiek austrumos. Tas bija tas pats ienaidnieks, ar ko cīnījās vecākās paaudzes karavīri. Un tas viss ļaunums, kas tur plosās, ir plosījies arī šeit Latvijā.

Aktieris Jēkabs Reinis kopā ar Latvijas Nacionālo karavīru biedrību jau pirms vairākiem gadiem uzsākuši apjomīgu darbu, lai dokumentētu dzīvi palikušo leģionāru atmiņas. Viņi visi ir cienījamos gados - daži jau pārsnieguši 100 gadu slieksni. Neraugoties uz to, stāstījumi ir pilni spilgtiem epitetiem, kas ļauj sajust pārdzīvojumus, ko šie vīri pieredzējuši ierakumos.

EMĪLS GAILIS

Latvijas Nacionālo karavīru biedrības Valdes priekšsēdētājs

mums ar Jēkabu Reini tā doma ir tāda, ka tuvojas tas pēdējais iesaukums ļoti strauji. Un lai nav tā kā deviņdesmitajos, kad katru gadu avīzē bija sludinājums, ka pēdējais lībietis aizgājis. Un mums ne tikai biedrībai, bet valstij svarīgi zināt, kur pēdējie tās paaudzes karavīri dzīvo.

Daļa interviju tapušas vēl pirms dažiem gadiem, bet kopš tā laika vairāki no leģionāriem jau miruši. Pusgadu pēc dalīšanās atmiņās viņsaulē devās Arvīds Lielkājs. Viņš tika iesaukts gaisa izpalīgos, lai dotos uz Vāciju apmācībās. Vispirms izvietots Torņkalnā pie Māras dīķa Mazā Nometņu ielā. Tur atradās barakas, kur vācu okupācijas vara nelikumīgi mobilizēja ap tūksti 16-17 gadus vecus latviešu jauniešus. Kādā vakarā viņi vesti uz kino, lai skatītos nacistu propagandu. Mājupceļā komandieris, kurš pratis tikai vāciski, pavēlējis dziedāt.

ARVĪDS LIELKĀJS

Un tie zēni, kuri parasti uzsāka, bija kaut kur priekšgalā. Es to dziesmu neatkārtoju, bet tas piedziedājums. No sākuma bija tāds kluss.“Šķipeli pār pleciem ņem, apstaigā to prūšu zem,prūšu zeme apaļa,tā kā bērna pakaļa”.

Atgriežoties barakās uzraugi uzzinājuši par piedauzīgo dziedāšanu un visi no grupas nosūtīti rakt ierakumus. Nākamajā naktī viņi piedzīvo padomju okupantu uzlidojumu. Bumbvedēji nometa 3 tonnas degbumbu un vairāk nekā 5 tonnas fugasa bumbu. Uzlidojumā bojā gāja vismaz 47, apmēram simts jauniešu ievainoti. Ja par dziedāšanu nosodītie nebūtu uztaisījuši ierakumu, mirušo būtu vēl vairāk.

ARVĪDS LIELKĀJS

Zēni skatījās laukā un teica, ka svecītes izmestas. Viss pagalms gaišs. Un tad skanēja trauksme un skrējām uz pašu raktām patvertnēm. Es aizskrēju līdz patvertnēm, tad jau bumbas sprāga (….) ēdnīca dega. Tā es arī to nakti pavadīju grāvjos.

visi bija jauni puiši?

Visi bija 16. Tie, kas gada sākumā bija dzimuši, tie bija 17. citi brija brīvprātīgie, tie bija arī 15 gadnieki.

Apmācību laikā aizgāja liels skaits bojā.

Aizgāja liels skaits bojā.

Karam beidzoties Arvīds Lielkājs aizbēga no savas vienības un padevās angļu gūstā.

Igors Viskovatovs mūžībā devās pagājušā gada augustā 101 gada vecumā. Viņš savus vecākus 1944. g. 6. septembrī pavada uz Vāciju ar vilcienu, bet pats paliek Latvijā. Pēc kara nonāk izsūtījumā. Atgriezies spiests pārcelties uz Olaini, jo līdzīgi kā citiem leģionāriem Rīgā padomju režīms viņam aizliedz dzīvot. Olainē bijis automotosporta aizsācējs.

IGORS VISKOVATOVS

Tas ir tas dzimtas gredzens?

Jā, cilts gredzens. Divi tādi gredzeni. Viens brālim bija. Bet nezinu vai brāļa dēls viņu glabā vai nē…

Imants Grāvītis mūžībā devās šī gada 18.oktobrī. Bet arī viņa atmiņu stāstu ir izdevies pagūt dokumentēt.

1944. gada vasarā Grāvītis 17 gadu vecumā, nepabeidzot mācības Pļaviņu vidusskolā, pieteicās Gaisa spēku izpalīgu dienestā, viņu iekļāva zenītartilērijas vienībā. Rudenī Vācijas armija atkāpās, bet Grāvītis jau esot ceļā uz Vāciju, netālu no Liepājas nakts aizsegā kopā ar vēl diviem puišiem izlēca no ejoša vilciena, un Kurzemes mežos pievienojās diversantu vienībai sauktiem par “Meža kaķiem”. Imants izgāja apmācības šaušanā, tuvcīņā, maskēšanās veidos un spridzināšanā.

IMANTS GRĀVĪTIS

Bija cilvēki, kas bija bijuši partizāni vai diversanti krievu aizmugurē. Kas bija darbojušies. Starp citu mums bija baltkrievu imigranti. Mums bija arī krievu grupas. Tieši krievi, kas cīnījās pret padomju varu. Un tādi cilvēki stāstīja, rādīja kā vajag mežā.. Kā dzirdēt. Kad pīles ķērc, tad pievērst uzmanību. nesmēķēt, jo tu smēķētāju sajutīsi pa 200 metriem.

1945. gada maijā pēc kapitulācijas Grāvītim izdevās nekrist gūstā, tomēr vēlāk viņš pats pieteicās okupantu varas iestādēm un izsūtīts filtrācijas nometni pie Lādogas ezera. Pēc atgriešanās dzīvojis Pļaviņās, bet jau 1947.gadā Baltijas kara apgabala kara tribunāls Imantam Grāvītim piesprieda augstāko soda mēru nošaujot, vēlāk to nomainot pret 25 gadiem ieslodzījumā, pieciem gadiem izsūtījumā un uz pieciem gadiem atņemot visas pilsoņa tiesības.

IMANTS GRĀVĪTIS

Bet jums bija kādas sadursmes ar sarkanarmiešiem pēdējos kara mēnešos?

Mēs piedalījāmies cīņā pret “Sarkano bultu”. To jau mēs vajājām visu laiku. Tikai diemžēl ar bēdīgiem panākumiem. Jo mūsu vienība bija caurumota kā Holandes siers ar nodevējiem. Kā nu viņus sauc - par GRU vai… Bet tie darbojās. Krievs bija visu varens tolaik. Visuvarens. Viņš mācēja visur iefiltrēties. Kā viņš māk šodien to darīt. Diemžēl. Ģēnijs. Ģēnijs. Mums pa bēdu.

Soda nometnē Noriļskā 1953. gadā Imants bija viens no politieslodzīto sacelšanās organizatoriem. Pēc izsūtījuma strādājis par elektriķi Valmierā. Visus padomju gadus viņu un ģimeni vajāja VDK, spieda sadarboties ar okupācijas valsts drošības iestādēm. 2022. gada 4. maijā Imants saņēma Viestura ordeni un tika iecelts par Viestura ordeņa virsnieku.

EMĪLS GAILIS

Latvijas Nacionālo karavīru biedrības Valdes priekšsēdētājs

Katru gadu es kādu atrodu. Klusu kāds kaut kur dzīvo vai atgriezies no trimdas zemēm. Mūsu biedrībā ir Jēkabs Reinis, kuru visi pazīst kā aktieri. Viņš brauc, viņus filmē, intervē. Ja ir ziņas par kādu, kur vēl kāds dzīvo, lūdzu dodiet informāciju, mēs nointervēsim un atstāsim viņa atmiņas nākamajām paaudzēm. Jo tas brīdis tuvojas, kad ir tas pēdējais iesaukums.

EMĪLS GAILIS

Latvijas Nacionālo karavīru biedrības Valdes priekšsēdētājs

Viņi ir ar vislielāko cieņu jāatceras. Un meklējiet savus vectēvus, vecvectēvus. Uzzināsit arī daudz ko par sevi. Un lai Ziemassvētkos ir miera sajūta. Un paldies karavīriem, kuri to miera sajūtu arī dod. Tā kā visu cieņu. Tiem karavīriem, kuri izcīnīja neatkarību, gan tiem, kuri šodien pilda pienākumu.

Šovakar lūdzam ikvienu - ja jums ir ziņas par savu vectēvu, vecvectēvu, kaimiņu, paziņu, kurš bijis leģiona rindās, bet vēl nav dalījies ar savām atmiņām, padodiet mums ziņu. Jo svarīgi mums pašiem rakstīt mūsu Latvijas vēsturi. Pretējā gadījumā mūsu vietā to uzrakstīs citi.

Kontakti:

Latvijas Nacionālo karavīru biedrība, karaviru.braliba@gmail.com , 26417791