mans tēva brālis Vladislavs bija leģionā. Nekur iet negribēja, bet 1943.g. "saņēma priekšlikumu, no kura nevarēja atteikties". 1944.g. pēc leģiona sagrāves atbēga uz Latviju, bija smagi ievainots, apārstēts hospitālī un palaists uz mājām atpūsties. Ēst nevarējis, tikai dzert, ko arī darījis. Esot raudājis par savu likteni un gribējis kaut kur aizbēgt, bet tad visu ģimeni gaidītu Salaspils, tāpēc aizgājis atpakaļ uz fronti. Nav pārnācis un nav arī ziņu. Meklējām gan padomju laikā, gan it sevišķi pēc 1991.gada. Nav ziņu. Kaut kur jau guļ. Katram bija savs liktenis, un bieži vien aizbēgt no tā nebija iespējams.
Komentāri: Pēdējie leģionāri: Stāsti, kas nedrīkst izdzist
mans tēva brālis Vladislavs bija leģionā. Nekur iet negribēja, bet 1943.g. "saņēma priekšlikumu, no kura nevarēja atteikties". 1944.g. pēc leģiona sagrāves atbēga uz Latviju, bija smagi ievainots, apārstēts hospitālī un palaists uz mājām atpūsties. Ēst nevarējis, tikai dzert, ko arī darījis. Esot raudājis par savu likteni un gribējis kaut kur aizbēgt, bet tad visu ģimeni gaidītu Salaspils, tāpēc aizgājis atpakaļ uz fronti. Nav pārnācis un nav arī ziņu. Meklējām gan padomju laikā, gan it sevišķi pēc 1991.gada. Nav ziņu. Kaut kur jau guļ. Katram bija savs liktenis, un bieži vien aizbēgt no tā nebija iespējams.
Komentēt