Prokurors Juris Juriss un advokāte Ligita Pētersone, kuras prakses vietā veiktas pratināšanas un konfrontēšanas t.s. Lemberga lietā, ir bijušie darba kolēģi Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētajā prokuratūrā.
Prokurors J. Juriss gan noliedz, ka kādreizējās darba attiecības būtu bijušas par pamatu īpašai prokuroru pretimnākšanai, kas izrādīta L. Pētersones klientam.
Kā zināms, tā dēvētās Lemberga lietas pirmstiesas izmeklēšanas laikā pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu liecinošais miljonārs V. Krastiņš pratināts advokāta Guntara Antoma birojā, kas ir arī L. Pētersones prakses vieta. Šajā birojā notikusi pat V. Krastiņa konfrontēšana ar miljonāru Aināru Gulbi, kas savukārt liecina par A. Gulbja īpašu uzticēšanos, nosacīti, pretējās puses advokātam. Patiesībā tas varētu būt apliecinājums, ka nekādas pretējās puses nemaz nav bijis, – šī procesuālā darbība vairāk izskatās nevis pēc konfrontācijas, bet drīzāk pēc viedokļu saskaņošanas profesionālu juristu uzraudzībā.
Neatkarīgās aptaujātie advokāti pratināšanas advokātu birojos un viesnīcās, nevis prokuratūras telpās nodēvējuši par ļoti aizdomīgām darbībām. Viņuprāt, ir pamats apšaubīt šādos apstākļos iegūtu liecību ticamību.
J. Juriss iepriekš Neatkarīgajai skaidroja, ka neierastās prakses pamatā bijuši galvenokārt trīs apsvērumi – advokātes veselības stāvoklis pratināšanas brīdī, drošības apsvērumi saistībā ar pratināmo, kā arī materiālās iespējas apmaksāt pratināšanas ārpus prokuratūras telpām.
Vaicāts, vai viņš Neatkarīgajai atklājis visus iemeslus advokāta biroja izmantošanai, prokurors teica: «Man citi apstākļi nav zināmi. Tikai tie, ka zvērināta advokāte Ligita Pētersone tajā laikā nekur citur nevarēja ierasties. Gāja runa par to, vai viņa vispār kaut kur varētu ierasties vai pārvietoties. Mūsu interesēs bija īsā termiņā lietu pabeigt, lai nebūtu pārmetumu, ka lieta tiek ilgstoši izmeklēta. Otrs apstāklis bija apdraudējums. Tas nebija domāts kā apdraudējums prokuratūras telpās, bet plašākā kontekstā – saistībā ar personas nokļūšanu pratināšanas vietā, gan arī cita rakstura informācija.»
Lūgts atminēties kopīgās darba gaitas ar bijušo kolēģi L. Pētersoni, J. Juriss skaidroja: «Jā, es viņu pazīstu kā darba kolēģi un varu viņu raksturot no labākās puses. Varbūt viņa mani arī varētu raksturot no labākās puses. Es lasītājiem varu izskaidrot, ka Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētā prokuratūra, kurā es strādāju, pārsvarā nodarbojās ar ļoti smagām lietām. Visas mūsu darba gaitas aprobežojās ar to, ka mēs ar kolēģiem sasveicinājāmies, garām ejot. Prokuroram nav fiziski laika ar kolēģiem aiziet, pasēdēt, kafiju padzert. Tās ir ļoti attālinātas attiecības. Nekas vairāk par «labdien» un «uz redzēšanos» vai vēl kāda vārda pārmīšanu sapulcēs.»
Vaicāts, vai tādā gadījumā viņš būtu gatavs doties pratināt lieciniekus arī, piemēram, uz Māra Mezīša vai Irinas Kaukes advokātu birojiem, prokurors teica: «Es tajā brīdī nevērtēju Ligitas Pētersones kā advokātes personību. Viņas vietā varēja būt jebkurš advokāts. Ja, piemēram, Kaukes kundzei arī būtu tādi veselības apstākļi un vēl apdraudējums, tad nāktos tā darīt.»
Lūgts precizēt par draudus apliecinošo operatīvo informāciju, J. Juriss teica: «Prokuroriem nav jāiejaucas, komentējot operatīvās darbības subjektu rīcības vai darbības, ja tam nav tieša pamata. Es šajā daļā neveicu nekādas pārbaudes, un es nevaru arī neko atklāt. Es jau iepriekš teicu, ka procesa virzītājam tajā stadijā jāpaļaujas uz operatīvās darbības subjekta doto izvērtējumu. Man nav tādu iemaņu vai zināšanu, lai varētu pārbaudīt vai veikt kādas darbības apdraudējuma izvērtēšanai. Es tikai redzēju kopējās pazīmes.