"Komentārs par politiķu darbībām un procesiem šajā laikā ir smags. Daļa politiķu ir tādi mazi bērni. Es teiktu – infantīli," Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondentam Kristapam Feldmanim atzina Rīgas Stradiņa universitātes psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras vadītāja, profesore Gunta Ancāne, vēsta lsm.lv
Pēc viņas teiktā, viena no infantilitātes pazīmēm ir nespēja uzņemties atbildību. "Viņi vienmēr atrod kādu, kuru vainot. Pat situācijās, kur diskusijas vispār nav iespējamas. Piemēram - veselu gadu gāja pandēmija un veselības ministre šaubījās, vai pirkt vai nepirkt vakcīnas. Un cilvēkiem no ārzemēm ir jāiejaucas un premjerministram ir jāiejaucas, kad Latvijas veselības ministrija negrib pirkt vakcīnas vai šaubās pirkt vakcīnas. Tas ir klasisks piemērs, kas velk sev līdzi ne tikai nevēlēšanos uzņemties atbildību viena cilvēka, bet nu jau plašākā līmenī. Jo, ja viņi gribētu uzņemties atbildību, tad viņi ieliktu cilvēkus, kam ir ārsta izglītība vai kāda cita izglītība vai vismaz veselais saprāts, veselības ministra vietā. Un mēs nebūtu tajā situācijā, kur mēs esam šodien. Jo tas, ka ministrei bija šaubas par to, vai pirkt vakcīnas, iedeva milzīgi aplamu, šķērsu ziņu sabiedrībai - ka par to ir iespējams šaubīties. Un tie pirmie iespaidi cilvēkos ieguļas visdziļāk un tad, kad nāca jau tās saprātīgās un prāta pilnās runas no ekspertiem, ka vakcīnas ir vienīgais, uz ko mēs varam cerēt, tajā brīdī tām jau bija jācīnās ar to iepriekš iedoto, pirmo, aplamo ziņu, ka par vakcīnu nozīmību ir iespējams šaubīties. Es kā šīs valsts pilsonis, protams, jautāju - ko darīja Veselības ministrija un veselības ministrs vasarā, kad bija pilnīgi skaidri nomodelēts, ka būs situācija tieši tāda, kāda tā tagad ir.
Nu, tagad mēģina savu atbildību uzlikt uz ārstiem, tagad mobilizēs kā kara apstākļos, māsas mobilizēs. Kur ir tie ārsti un kur ir tās māsas, kuras mobilizēt?
Un šajā steigā un neprātā un tādā bērnišķīgā rīcībā ir viens ārkārtīgi nopietns jautājums, kas netiek vispār cilāts - tas ir par kvalitāti. Savā ziņā paldies "kovidusam", kas parāda, cik mēs esam vieglprātīgi vadījuši savu valsti 30 gadus un cik mēs tomēr esam daudz ko vēl nesasnieguši un, cik daudz vēl mums ir jāsasniedz. Un tas noved pie nākamās domas, manuprāt - cik svarīgi mums ir sakārtot vienu no pirmajiem jautājumiem par vienotas nācijas, vienotu apzināšanos, vienotu sevis apzināšanos, ka mēs meklējam ar ko mēs varētu lepoties, ja jau mēs esam cilvēki, kas šeit dzīvojam," intervijā saka Gunta Ancāne.
