Ar brīvpusdienu likvidēšanu 1. līdz 4. klašu skolēniem aizņemtā Krišjāņa Kariņa valdība nupat kā saņēmusi 28. novembra Neatkarīgajā jau atzīmētu uzbrēcienu no Briseles – prasību pilnībā atteikties pat no tiem niecīgajiem ienākumiem, kādi Latvijai vēl atlikuši no termiņuzturēšanās atļauju (TUA) tirgošanas.
Brīvpusdienu apmaksāšana pilnīgi visiem skolēniem par TUA pārdošanas ieņēmumiem bija starp solījumiem, ar kādiem 2013. gada 1. oktobrī klajā nāca tobrīd Eiropas Parlamenta deputāts, bet pirms tam un pēc tam Latvijas izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis. Viņš, lūk, zinot, kā «atrisināt daudzus aktuālus un nozīmīgus jautājumus izglītības jomā: pilnīgu pārēju uz izglītību latviešu valodā vispārizglītojošajās skolās, brīvpusdienas visiem vispārizglītojošajās skolās, pilnīgu mācību līdzekļu (grāmatas, darba burtnīcas u.tml.) nodrošinājumu, mazo lauku skolu dotāciju, zinātnes un pētniecības attīstību, kā arī daudzus citus izglītības jomā aktuālus jautājumus». Praktiski neierobežoti lielu naudu Latvijas valdība varēšot iegūt, tikpat neierobežoti sadārdzinot TUA. Drīz pēc tam K. Šadurska vārdi ieguva Latvijas likumu statusu. 2014. gada 8. maijā Saeima dubultoja cenas nekustamajiem īpašumiem, kuru iegāde ļāva saņemt TUA, un pēc tam vairākos paņēmienos ieviesa un ar atpakaļejošu spēku paaugstināja maksas par TUA pagarināšanu.
Realitātē K. Šadurska prasībām vai vismaz padomiem atbilstoša rīcība deva Latvijas valsts budžetam nevis kaut mazāko plusu, bet milzīgu mīnusu. Līdz ar 2014. gada likumu grozījumu spēkā stāšanos valstī ienākošās naudas apjoms saruka no 447 miljoniem eiro 2014. gadā līdz 90 miljoniem 2015. gadā un tālāk līdz 37,6 miljoniem pagājušajā gadā ar lejupejas tendenci arī šogad. Pusmiljardam eiro gadā tuvā naudas plūsma gan negāja tieši uz Valsts kasi, taču vairākus simtus miljonu eiro ar nodokļiem un nodevām valsts savāca vismaz TUA tirdzniecības maksimumgadā. Tiklīdz šāda nauda budžetā vairs neienāca, tā par tukšu skaņu kļuva dzimstības veicināšanas kampaņu laikā izteiktie solījumi palielināt brīvpusdienas saņemošo skolēnu skaitu. Tas kļuva tikai par laika jautājumu, kad un kā valdība tiks vaļā no brīvpusdienu uzturēšanas jaunāko klašu skolēniem. Tādu bēdīgu faktu ir apliecinājis šoruden jau notikušais mēģinājums tikt no šīs nastas vaļā. Pirmajā reizē tas īsti nesanāca, bet gan jau sanāks.
Nebūtu precīzi teikt, ka valdību līdz savus bērnus pabarot vairs nespējīga ubaga lomai noveda tieši nevēlēšanās turpināt TUA pārdošanu. Laika ziņā šī nespēja sakrīt ar Latvijas atteikšanos jeb izspiešanu no finanšu pakalpojumu eksporta, taču ieņēmumi par TUA būtu varējuši mīkstināt šo zaudējumu sekas. Vai tagad nebūtu īstais brīdis un pēdējā cerība TUA pārdošanu atjaunot, lai vismaz kaut kā izdzīvotu tad, kad ASV jau ir sagrāvušas Latvijas komercbankas un Krievija tūlīt atņems Latvijai savas tranzītkravas? Nē, Latvijai to neļaus. Laikam gan tieši tāpēc, lai Latvija un citas uz izputēšanas robežas balansējošas Eiropas Savienības locekles nekristu svešās naudas kārdinājumā, tās saņēmušas no Briseles prasību «likvidēt visas ieguldītājiem domātās sistēmas, kas paredz pilsonības vai uzturēšanās atļaujas iegūšanu».
