Māris Ruks: Latvijā korporācijas ir augstprātīgu, alkatīgu, bezjūtīgu ļaužu tīkls

Izdevniecībā „Antava” iznākusi Māra Ruka grāmata „25 gadi sektā”, kas jau ieguvusi dižpārdokļa statusu. Uz vāka tai ir sabiedrība pazīstamas sejas – Ilmārs Rimšēvičs, Raivis Dzintars, Dace Melbārde, Vaira Vīķe – Freiberga. Kad ieskatās ciešāk, fonā var samanīt arī melnbaltu Andrieva Niedras profilu un Viktora Arāja portretu. Grāmatas pieteikumā sacīts: „Māris Ruks „Lettoniā” iestājās vienlaikus ar Ilmāru Rimšēviču, Kasparu Gerhardu un tajā pašā laikā, kad korporāciju sektu pasaulē ieslīga arī Dace Melbārde u.c. Grāmatas autors bijis labi pazīstams ar daudziem grāmatā aprakstītajiem korporeļiem un tiem pietuvinātiem cilvēkiem, kas ietekmējuši un ietekmē Latvijas valsti un gandrīz katru tās iedzīvotāju joprojām. „

Par to, kas pamudināja rakstīt šādu grāmatu un kas tajā lasāms, „Neatkarīgās” intervija ar rakstnieku, sabiedrisko darbinieku, filoloģijas doktoru Māri Ruku.

Vai jūsu jaunais darbs ir kā turpinājums grāmatai „Arāja komandas Lettonia”?

„25 gadi sektā” ir plašāks skatījums - ne tikai par vēsturi, bet vairāk par mūsdienām un manu paša pieredzi. Man šī grāmata bija jāuzraksta, lai attīrītos no visa tā sektantiskā piesārņojuma un parādītu cilvēkiem slēpto patiesību - arī par tiem ļaudīm, kas joprojām nosaka politisko situāciju Latvijā.

Jūs pats esat bijis korporācijā 25 gadus. Kādēļ izlēmāt to pamest un vēl uzrakstīt grāmatu par korporāciju kā sektu?

Kad beidzot apjēdzu, ka tomēr spēju no turienes izkļūt, biju prom. Nekādi draudi nelīdzēja. Redzēju taču situāciju, kādā šobrīd ir nonākusi Latvijas valsts, un to, kāpēc tas tā ir noticis. Kāpēc tik daudzi pamet Latviju, kāpēc jūtas nesaprasti, kāpēc ir milzīgs skaits pašnāvību, kāpēc neskaitāmi cilvēki Latvijā dzīvo tādā nabadzībā un kam tas ir tik izdevīgi.

Kas ir tik slikts tajās korporācijās? Kur tur sazvērestība? Korporācijas taču nav nekas slepens, studenti jau pirmajā kursā iesaistās tajās, sevišķi jau tajā vecumā jauniešiem patīk biedrošanās, kopīga alus dzeršana, ērmīgi rituāli. Var nēsāt naģeni, lai rādītu savu piederību korporācijai. Ir cilvēki, kas ir aktīvi korporāciju dalībnieki arī pēc studiju beigšanas, ir tādi, kam tas vēlāk vairs neinteresē. Paliek tikai jaunības laiku fotogrāfijas albumā vai mūsdienās - „feisbukā” un „instagramā”.

Nē, korporācijās ir citādi. Latvijas paveida studentu korporācijām ir tā īpatnība: cilvēki, kas tur nokļūst, nevar no tām tā vienkārši aiziet. To izdarīt ir ļoti grūti, gandrīz neiespējami, ja esi tur pavadījis jau ilgāku laiku. Jaunietim tiek spiests uz zemapziņu, izveidots tāds kropls un bīstams domāšanas veids, — ka tie, kas ir šajā organizācijā, esot pārāki par jebkuru citu, kas tajā nav. Tādi pašpasludināti izredzētie. Man arī jau kopš pirmajām dienām korporācijā to mācīja.

Bet tas jau ir raksturīgs ļoti daudzām korporatīvām organizācijām. Ne velti „korporatīvs” un „korporācija” ir vienas cilmes vārdi. No cilvēkiem, kas strādā lielveikalā „Duksis”, tiek prasīts, lai viņi ir piederīgi šim lielveikalu tīklam un uzskata, ka tas ir pārāks par konkurējošo lielveikalu tīklu „Mopsis”.

Ja tas būtu tik vienkārši, tad būtu jauki - tas veicinātu konkurences cīņu un neko vairāk. Taču ar korporācijām Latvijā ir citādi - uzspiežot uzpūtīgo domāšanas veidu, jaunais students tiek arvien vairāk un vairāk iesūkts korporāciju sektantiskajā vidē. Tur ir dažādas pakāpes hierarhijā, slepenoti zvēresti, iekšējie kārtības noteikumi, kas viņiem skaitās „svēti”, nepārkāpjami, kaut gan ir pilnīgā pretrunā ar vispārējām cilvēktiesību normām, ar demokrātijas pamatprincipiem. Attieksme pret sabiedrību un valsti ir pārmantota no dzimtbūšanas laiku baronu domāšanas. Saujiņa „izredzēto”, ko uztur pārējā verdzināmā, izkalpināmā ļaužu masa.

Korporācijās to biedri šo domāšanas veidu - cinisko attieksmi pret pārējiem cilvēkiem kā pret zemākiem - kopj un regulāri atjauno viņu rituālos, kuros kopīgi slavina savu mistisko augstāko spēku - tumšo „buršu garu”, no tā „uzlādējas”. Korporācijā jauna cilvēka smadzenes tiek pamatīgi izskalotas. Kad viņš nonāk politikā, tad redzam sekas. Korporelim cilvēcīgi uztvert, novērtēt pasauli un citus cilvēkus kā līdzvērtīgus ir ārkārtīgi grūti - viņš neraugās uz ļaudīm kā tādiem, par kuriem būtu jārūpējas, jājūt atbildība, kurus nedrīkst apkrāpt. Šīs organizācijas izēd no studenta empātiju. Varbūt no malas tas, ko teikšu, skan dīvaini, bet korporācijas ir azbestaini monstrozas.

Šis uzpūtīgais domāšanas veids redzams vai katru dienu Latvijas politikā. Piemēram, Egils Levits. No viņa piederība korporācijai spiežas ārā pa visām vīlēm, lai arī kā viņš censtos to nomaskēt... Pašlaik par Valsts prezidentu tik uzmācīgā kampaņā virza cilvēku, kas nāk no šādas vides un vēl joprojām pat nekautrējas ieslīgt jau vēsturiski pazīstamās masu slepkavu organizācijas - korporācijas „Lettonia” apskāvienos.

Un korporācijas tik vervē un vervē aizvien jaunus un jaunus studentus. Šīs sektantiskās organizācijas jau pārņēmušas arī vairāku Latvijas augstskolu vadību.

Viens mans paziņa, kas no miljonāra kļuva par nabagmājas sētnieku, stāstīja, ka jau pirmajās reizēs, kad pamēģinājis narkotisku vielu, iegājis birojā pie kolēģiem un pie sevis nodomājis: „Jūs nicināmie zemes tārpiņi, jūs te dzerat kaut kādu nožēlojamu franču konjaku. Bet es esmu ķēniņš, augstāks par visiem, man pieder mirdzoša, brīnišķīga pasaule...” No jūsu stāstītā iznāk, ka atrašanās korporācijā ir tāda kā narkotika bez narkotikām - pārākuma apziņa un atkarība no pārākuma sajūtas?

Tā ir. Cilvēks ir kā apdullis, neredz vairs pasauli normālās krāsās. Korporācijas iekšējā saziņā var dzirdēt tieši šādas frāzes: „Vai tev ir krāsas? Kad tu dabūsi krāsas?” Jautājums, par kādām krāsām tur ir runa? Ne jau par gleznotāju paletēm. Korporācijām ir sava dažādu trīs krāsu kombinācija, sava simbolika. Un briesmīgs psiholiģiskā soda veids ir, ja kādam šīs korporāciju krāsas tiek „atņemtas”. Atceros gadījumus, kad biju vēl korporācijā… Piemēram, pie manis atbrauc augsta ranga valsts ierēdnis, kas nav padevīgi pildījis savas korporeļu sektas norādījumus. Nu viņš ar trīcošām rokām, tik ļoti uztraucies man stāsta, ka viņu velkot uz bargo tiesu, t.i., uz nelegālo jeb korporāciju iekšējo tiesu (un viņiem tur dažāda paveida iekšējo tiesu netrūkst). Šim cilvēkam nu draudot „krāsu atņemšana”. Redzu, kā pieaudzis vīrietis ir uz nervu sabrukuma robežas, šausmās, ka viņam „atņemšot krāsas”! Cilvēkiem ārpus korporāciju sektām tas viss izklausās pēc šizofrēniķu pasakām, bet tajā vidē tas tiek uztverts ļoti nopietni un pat dramatiski, jo pat sektu simbolika tur pasludināta par sakrālu. Un cilvēki korporācijās ir labi iedresēti un zina, ka par nepakļaušanos korporāciju ļaudis viņiem atriebsies dažādos smalkos un ne tik smalkos veidos. Bojās turpmāko dzīvi, cels neslavu, kaitēs kā vien varēdami. Cik tas ir nopietni, to var zināt tikai tas, kas ir bijis tur iekšā.

Bet tādiem kā Rimšēvičam, Gerhardam, vēsturē Viktoram Arājam un citiem, korporācija kalpo kā bāze, kur „uzlādēties”.

Nu kā var būt kādas Eiropas valsts Bankas prezidents un valdības ministrs vienā „mūža brālībā” ar baisākajiem masu slepkavām Latvijas vēsturē? Kā vispār šāda organizācija un tās satelīti var darboties mūsdienās un vēl vervēt jaunos studentus? To man jautā daudzi. Tāpat cilvēki brīnās un nesaprot, kaut vai par to pašu Ilmāru Rimšēviču. „Banka Baltija”, „Parex” ar visām tiešām traģiskajām sekām, milzīga apjoma kukuļņemšanas apsūdzība, bet re, it kā nekas nebūtu noticis, jau atkal ir ierausies Latvijas Bankas prezidenta krēslā.

Kāda sakritība: viens no ES Tiesas tiesnešiem ir Levits, un ES Tiesa nu Latvijai liek Rimšēviču atjaunot darbā...

Nākamais jautājums, kāpēc Levitam piepeši izvērsta tik apdullinoša reklāmkampaņa? Levits tiek tēlots gandrīz kā saules gaismas nesējs, kā „pravietis”. Un 119 dažādu korporeļu un ar tiem saistītu cilvēku publiskā telpā izklāj „inteliģentu atbalsta vēstuli”. It kā aizmirstot, ka Levits taču jau caurkrita - viņu neievēlēja. Taču joprojām mērķtiecīgi virza. Viņš ir pat ļoti bīstams ar to savu domāšanas veidu, ko iebaro korporācijās. Un tajās Levits ir jau kopš savas jaunības.

Ja viņi būtu vieni paši, uzturēt sevī tādu aroganci, nicinājumu, nevērību pret sabiedrību, pret valsti tiem būtu gandrīz neiespējami. Ja nebūtu atbalsta bāzes - korporācijas, kur var regulāri uzlādēties tumšajos rituālos un sastapt tādus pašus kā viņi, ar tādu pašu domāšanu... Ja cilvēks pēc dabas ir augstprātīgs un cinisks, viņu pamazām dzīve izmāca - parāda, ka derētu būt piezemētākam, līdzjūtīgākām, izpalīdzīgākam. Latvijas korporācijas diemžēl pastiprina cilvēkos viņu negatīvās īpašības: visatļautību, atriebību pret citādi domājošajiem, sadistisku prieku, ņirgu un visgudru vīpsnāšanu par daudzu Latvijas iedzīvotāju dramatiskajiem dzīves apstākļiem. Uz tā fona viņi jūtas vēl „izredzētāki” un „varenāki” - tik skaidri to pieredzēju, būdams dziļi iekšā korporāciju vidē. Arī par to rakstu savā grāmatā „25 gadi sektā”.

Korporantu jeb korporeļu domāšana - „mēs, kā izredzētie, pārējie - plebeji” - ir kā vīruss, kas izplatās politikā un tādā veidā top likumi, kas ir pretēji sabiedrības interesēm.

Ir vien daži, kas attālinājušies no šīs vides, mēs šad tad sazināmies. Atceramies arī deviņdesmitos gadus, kā no Austrālijas atbrauca korporelis Jānis Ritenis un jau gandrīz nākamajā dienā varēja kļūt par labklājības ministru, sadzenot cilvēkus līdz tam nepieredzētās garās pabalstu lūdzēju rindās...

Jau tolaik daudzi brīnījās, kāpēc Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA) sabrāļojās ar Latvijas kompartijas alkatīgāko daļu un sakonstruēja bēdīgi slaveno „Latvijas ceļu”. Vienkārši kompartija un korporeļi saderēja kā cimds ar roku - tiem bīstama demokrātija un labklājīga sabiedrība kā tāda. Vieniem bija uzstādījums būt pārākiem par „masu” un arī otriem bija tieksme būt pārākiem, iepērkoties specveikalos un lemjot laužu likteņus. Un Latvijas neatkarība šādu cilvēku vadībā iebrauca tieši un dziļi purvā.

Savā jaunākajā grāmatā apskatīju arī to - kā un no kurienes vēsturiski veidojās korporeļu tīkli Latvijā. Arī to, kāpēc Rainis netika nominēts Nobela prēmijai un daudzas citas būtiskas lietas.

Grāmatā pieminēta tumša lappuse vēsturē par Arāja komandu, kas otrā pasaules kara laikā piedalījās holokaustā.

Jā, diemžēl tā bija. Turklāt korporeļiem par upuriem krita dažādu tautību neaizsargāti cilvēki, arī latvieši. Korporeļiem nepatika gan „sociāldemokrātiskie”, gan arī „ulmanieši”. Ja ir nesodāmības sajūta, apziņa, ka nekas nedraud, varēja slepkavot uz nebēdu. Un, ja vēl to var izdarīt ļoti viltīgi, piesaucot kādus nacionālus mērķus...

Daudzi cilvēki jau nezina, ka korporācijās jēdzienam „tauta”, „tautietis” ir pavisam cita nozīme nekā to saprotam tradicionāli.

Arī mūsdienās korporeļiem, kas ir politikā, ļoti ērti izdodas sabiedrību maldināt ar „nacionālām vērtībām”, skandinot savus saukļus.

Viņiem ir vairākas maskas, ko var uzvilkt atkarībā no modes un izdevīguma. Kādreiz bija radikālais „Pērkonkrusts” un saukļi „Ulmani nost!”. Mūsdienās viņiem ērti noder Sorosa idejas, kas arī pielāgojamas un izmantojamas savu mērķu sasniegšanai. Noder jebkāda maska.

Tajā pat laikā korporeļi cenšas uzsvērt, ka ir apolitiski. Statūtos skaisti ieraksta, ka viņu mērķi ir patriotiski, godprātīgi, pulcina studentus „mūža draudzībā”. Taču iekšējie likumi tur ir kas pilnīgi cits. Šī paveida korporācijas un to tradīcijas vēsturiski pārmantojās no noziedzniekiem, kas atbēga no Vācijas uz Tērbatas universitāti.

Jūsu grāmatā pieminēti daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki - Ģirts Valdis Kristovskis, Oskars Kastēns, Raivis Dzintars. Teju vai visa politiskā elite, viss spektrs. Tad jau tā nav šaura grupa, bet plašas aprindas...

Nav pat būtiska viņu kādreizējā vai pašreizējā partejiskā piederība - tie ir cilvēki, kas Latvijas politikā ieviesuši korporelismu: cinisku aroganci, neiejūtību, sabiedrības šķelšanu, kā nu kurš... un viltīgi turpina palikt pie varas. Pēc izstāšanās no korporācijas, man nebija doma kādam atriebties, bet gan parādīt, kā, kāpēc un kādā veidā tie cilvēki, kas joprojām ir korporācijās, ietekmē daudzu citu cilvēku dzīves. Rakstot grāmatu, jutu pienākumu un sociālu atbildību atklāt līdz šim tik rūpīgi slēpto, lai pašpasludināti „izredzētie” vairs nevarētu tik vienkārši kā iepriekšējos gados ņirgāties un manipulēt ar mūsu valsts iedzīvotājiem.