Žurnālists Ermanbriks bijis VDK ziņotājs: Kauns atzīties...

Īsi pirms savu pilnvaru beigām iepriekšējā Saeima pieņēma lēmumu, ko bija atlikusi 25 gadus - proti atvērt okupācijas laika atstāto mantojumu - čekas maisus, atgādina Nekā Personīga.

''Kauns atzīties, neko sliktu neesmu darījis, bet tieši otrādi.''

Jau pēc mēneša internetā būs izlasāmi Latvijā labi pazīstamu zinātnieku, kinorežisoru, televīzijas žurnālistu, mākslinieku vārdi, par kuriem ir liecības kā Valsts drošības komitejas ziņotājiem 70 -tajos 80 - tajos gados. Taču iztrūks komentārs par būtiskāko - kāds bija kartotēkā atrodamo aģentu nodarījums un ko viņi ziņoja. Vairāki no aģentūras, bez kuriem vienlaikus nav iedomājama Latvijas atmoda, par represīvās iestādes vervēšanas metodēm, bailēm un to, kā viņu izpratnē izpaudās šī sadarbošanās, stāsta tikko iznākušajā dokumentālajā filmā "Lustrum". Filmai interviju sniedza arī žurnālists un mūziķis Aldis Ermanbriks, kuru visi atceras kā padomju gados populārā raidījuma "Varavīksne" veidotāju.

Žurnālista un saksofonista Alda Ermanbrika veidotie mūzikas raidījumi padomju režīmā stingri uzraudzītajā Latvijas radio un Latvijas televīzijā bija patīkams izņēmums ar saturu nelutinātajam padomju cilvēkam. Legāli iegūt rietumu ierakstus tolaik nevarēja. Ermanbriks atrada izeju. Ermanbriks izmantoja savus privātos sakarus, lai Latvijas radio skanētu Šarla Aznavūra balss, un skatītāji beidzot ieraudzītu Rietumvācijā bāzēto grupu Boney M. No 1971.gada ēterā demonstrētā "Varavīksne" ilgu laiku bija vienīgais Latvijas televīzijas raidījums, kas regulāri iepazīstināja ar jaunākajiem ārzemju videoklipiem.

Mūziķu aprindās Ermanbriku cienīja, viņš bija ar viņiem kopā koncertos, ierakstos un intervēja mūziķus savos raidījumos. Čeka viņu vervēja jau 60 gados, lai ziņotu par studiju biedriem dzejniekiem Māri Čaklo un Vitautu Ļūdēnu. Otrreiz, kad Ermanbriks apņēma par sievu kāda itāļa meitu, tomēr abas seizes mūzikas žurnālists sadarbību noraidīja.

83.gadā Ermanbriks bija savas karjeras virsotnē. Viņu VDK vervēja trešo reizi. Mūzikas žurnālists neatklāj, kāpēc šoreiz piekrita kontaktiem ar 5.daļas 2.nodaļu,kas novēroja radošo inteliģenci.

''Kauns atzīties, neko sliktu neesmu darījis, bet tieši otrādi,'' saka žurnālists. ''Es atceros grupai Ornaments bija paredzēts tāds brauciens, man liekas uz Apvienoto Arābu Emirātiem, nu tur jau bija mūsu Inkēns arī līdzi laikam, pēc tam. Un man vienā sarunā prasīja, vai atļauja, vai kaut kas tāds, vai var šo grupu laist, vai kāds no viņiem neaizbēgs, kādi ir viņi, vai viņi ir morāli un politiski nobrieduši, vai viņus var last.''

''Es atkal momentā, to es atceros, mēs tiekamies un tur runājam tikai par mūziku, par ierakstiem, par televīziju, bet par neko vairāk. Es taču nezinu, ko viņi domā. Kas viņu galvās ir, es pat nevaru, es savu galvu nevaru likt ķīlā. Un es domāju, nu labi, nu, ja kāds no viņiem aizbēgs, vai tad man par to kaut kas būs? Protams, ka nebūs. Un es teicu visu to labāko par grupu Ornaments, un es teicu - jā, es viņus pazīstu, viņi ir, viņi ir godīgi, pareizi, un tā tālāk, lai viņi aizbrauc. Tātad es, un tā ir faktiski tā ir vienīgā reize, kad es pa kādu no šiem mūziķiem kaut ko teicu un, kad man kaut ko prasīja.''

''Tas nozīmētu, ka katrā grupā vai katrā kolektīvā viņiem bija savi cilvēki vai savi informācijas kanāli un faktiski jums netika prasīta tā informācija. Cik Jūs vispār, kā aģents zinājāt cits par citu?''

''Jā, es, radio laikos es zināju, mēs tur arī kādreiz kādu šņabīti kopā iedzērām un viņš teica, jā, ka viņš ir aģents. Un nākošais, viņš teica, nevis, ka viņš par mani ziņojis vai ko, bet ka viņš sadarbojas ar čeku, ka viņš ir aģents un, ka viņš par to saņem atlīdzību. Tātad, arī tādi aģenti ir.''

''Es ne.. un tad atkal man ir jāsaka, ka es nevienu kapeiku toreiz nesaņēmu par to, ka es arī, laikam tāpēc, ka es teicu labu, ka Ornamentu var last uz ārzemēm,'' skaidro Ermanbriks.

Otra spilgta epizode VDK sakarā Ermanbrikam saistās ar kādu "Varavīksnē" demonstrētu videoklipu. Lainoela Ričija dziesmas videoversijā kopā ar britu aktrisi Helēnu Mirenu filmējās Kirova vārdā nosauktā Ļeņingradas teātra baletdejotājs Mihails Barišņikovs, kurš trupas viesturnejas laikā Kanādā pārbēga un vēlāk dzīvoja ASV.

''Šī dziesma ar visu Barišņikovs ir no tādas, pie mums, nelabas filmas, „Baltās Naktis", aizliegtas, protams. Nu, es biju, līdz ar to, sagrēkojies pamatīgi un tad mani uzaicināja un es uzrakstīju, un es mazliet biju nosvīdis, un, ko, ko tad man teikt? Un es teicu, uzrakstīju, man bija jāraksta viss, uzrakstīju, ka es visus tos materiālus esmu dabūjis Maskavā, un es zināju, kā ir Maskavā, un kas tur ir, un tur faktiski nekā tāda nav, nebija toreiz.

Bet es to nozagu no satelītiem, Tallinā tas notika, videoinženieri tur no Somijas, savulaik pa gaisu mēs ierakstījām. Ja es būtu atzinies, kur es dabūju, tad šis ceļš būtu, noteikti, slēgts. Un tas bija nelegāls ceļš, katrā ziņā. Šādā ceļā varēja daudzus dažādus materiālus dabūt no kapitālistiskām valstīm, pa tiešo no interneta. Ne no interneta, bet ar satelīta, palīdzību. Tātad, tas būtu ciet un tad arī šis raidījums, tā „Varavīksne", kuru visi, tik ļoti daudzi skatījās, nu tad arī būtu šo raidījumu jālikvidē,'' apgalvo VDK ziņotājs.

''Mani tracina visvairāk, tas, ka šie aģenti, nu tie bija, tie bija viss, varbūt, vismaznozīmīgākie, visā šajā Padomju Savienības murgā, kas toreiz bija un, kurā mums bija jādzīvo, jo galvenie jau bija šie čekas virsnieki, darbinieki, profesionālie darbinieki, bet atkal, tas jau bija tas zobens, kas cirta galvu, bet roka bija Komunistiskā partija.

Un ikdienā galvenā redaktora vietnieks, bija partijas dāma, arī krieviete pēc tautības. Viņa vienmēr mani sunīja, kāpēc tu to dari un teica arī konkrēti - to drīkst rādīt un to nedrīkst rādīt. Un mums bija jāņem arī kaut ko ārā no šiem te raidījumiem pēc tam, kad mēs nodevām skatīšanai.

Skaidrs, ka to gan es apzinājos, ka tas īsti labi nav, es nejutos īpaši ne drosmīgs vai kaut kāds. Es diezgan, biju diezgan nelaimīgs, jo bija grūti, šo ikdienas kritiku, no šiem, partijas darbiniekiem, tie, kas vadīja, faktiski, šo ideoloģisko darbu, to bija diezgan grūti izturēt, jo tā bija nervu slodze,'' saka Ermanbriks.

Viņš stāsta, ka 80 gadu beigās aģentūras loma bija mazinājusies, vajadzīgo informāciju partija un čeka ieguva no tādām organizācijām kā rakstnieku un komponistu savienības, kurām bija ievērojama loma atmodas procesos.

Ermanbriks nebaidās no ģimenes nosodījuma, jo ar viņiem sen izrunājies. Viņš iedrošina citus aģentus stāstīt neērto, bet piedzīvoto Latvijas vēsturi.