Vēsturnieki: Spriedze, čekas maisus neatverot, tikai pieaugtu
12. Saeima neilgi pirms tās pilnvaru beigām pieņēma ilgi muļļāto likumu par tā saukto čekas maisu atvēršanu. Kā tiks organizēta to satura publiskošana un skaidrošana, vai nesāksies raganu medības, vai tieši otrādi – tiks sperts solis uz priekšu nācijas apziņas un piedošanas virzienā, Neatkarīgā sarunājās ar Latvijas Nacionālā arhīva (turpmāk – Arhīva) ekspertu, vēstures doktoru un čekas maisu zinātniskās izpētes komisijas pētnieku Aināru Bambalu un vēsturnieku, likumprojekta Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu izstrādes vadītāju, Saeimas deputātu Ritvaru Jansonu (Nacionālā apvienība).
Neatkarīgā: - Likums paģēr līdz šā gada beigām Arhīva mājaslapā publicēt aģentu kartotēkas, kuras Arhīvam nodos Satversmes aizsardzības birojs (SAB). Kā tas notiks, un vai pirmos datus sabiedrība ieraudzīs internetā jau pirms Ziemassvētkiem?
Ainārs Bambals: - Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) skenē kartotēkas, ko līdz 3. decembrim pdf formātā nodos Arhīvam, kuram līdz gada beigām kartotēka jāpublisko. Pie tā strādā darba grupa, mūsu IT speciālisti, un, domāju, publicēsim, kā to prasa likums, līdz 31. decembrim.
Ritvars Jansons: - TSDC atrodas vairākas kartotēkas - gan informatoru, gan VDK ārštata darbinieku kartītes, gan VDK 1988. gada telefongrāmatas. Tiks arī publicēti Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (KP CK) 101. fonda jeb kompartijas vadošās institūcijas lietu apraksti, lai parādītu šīs institūcijas saikni ar VDK, bet šie dokumenti tiks publiskoti no 2019. gada 1. maija.
- Kāpēc šāda divdaļīga publiskošana? Saprotams, ka visu nevar paspēt līdz gada beigām, bet vai ir kāda steiga publiskot aģentu kartotēku agrāk?
R.J.: - Sākumā bija paredzēts visus dokumentus digitalizēt, lai arī, piemēram, informatoru kartotēkā var meklēt ar meklētāja palīdzību, kas uz 1. maiju arī notiks. Bet, tā kā bija liela deputātu vēlme pēc iespējas ātrāk publicēt tieši informatoru kartotēkas, 2. lasījumā tika pieņemts lēmums maksimāli ātri to izdarīt. Pamatā bija vēlme, lai 12. Saeima tiktu galā ar VDK dokumentiem, jo, kamēr 13. Saeima ieietu darbā, pat ja tā pārņemtu šo likumu, viss pakārtos gaisā uz nezināmu laiku.
- Saprotu, ka steidza pieņemt likumu, bet ne šo dalījumu. Ir kaut kāda saistība ar simtgadi?
R.J.: - Nevaru spriest par 11. Saeimas nolūkiem, bet jau 2014. gadā, kad tika veikti likuma grozījumi, simtgade tika ieprogrammēta automātiski, jo bija uzdots līdz 2018. gada 31. maijam VDK Zinātniskajai komisijai veikt izpēti un Ministru kabinetam (MK) līdz 31. oktobrim izstrādāt kārtību, kādā dokumenti publiskojami. Tad parādījās deputātu balsis, ka vajag publiskot jau pirms vēlēšanām vai līdz 18. novembrim, un tas parāva to vilni, ka publiskošanai jānotiek iespējami ātri. Ceru, ka decembrī Arhīvs arī sniegs savus komentārus pie šīs kartotēkas.
- Ko jūs decembrī jau varēsiet paskaidrot?
A.B.: - Arhīvs vēl nav saņēmis šīs kartotēkas, lai sniegtu paskaidrojumus - komentāri būs pēc tās saņemšanas. Laika ir ļoti maz, būs liela slodze. Bez šīm kartītēm ir kopumā 13 likumā norādītās publiskojamo dokumentu grupas, no kurām uz Arhīvu attiecas sešas. Piemēram, jāpublicē KP CK apraksts pilnā apjomā, kas jau šobrīd ir atrodams Arhīva mājaslapā datu bāzēs, kur pieejami 69 apraksti. Otra daļa ir Iekšlietu tautas komisariāta, Valsts drošības tautas komisariāta, Valsts drošības ministrijas - visu represīvo iestāžu priekšteču sarakste ar Latvijas KP CK, ir apmēram 150 šādas lietas. Arī 101. jeb partijas cekas fonda apraksti. Ir iznīcinātāju bataljona kaujinieku lietas, kuri pēckara posmā piedalījās meža ķemmēšanā, cīņā pret nacionālajiem partizāniem, tajā skaitā 1949. gada 25. marta izsūtīšanā - pavisam 2825 personu lietas un 247 lietas ar pavēlēm. Līdz pavasarim veicams liels darbs dokumentu atlasē. Mēs neskenēsim visas 2825 iznīcinātāju bataljona virsnieku lietas no vāka līdz vākam, bet dokumenti tiks atlasīti atbilstoši likumā rakstītajam. Dokumentu izvietošana internetā turpināsies arī nākamos gadus. Apjoms ir liels, ko vēl apzinām, bet šie dokumenti nāks otrajā posmā.
- Vai šis dalījums nenodara kaitējumu kopbildei? Vai aģentu vārdu publiskošana pirms pārējās ainas neveicinās daudzu piesauktās raganu medības?
R.J.: - Raganu medības noteikti nesāksies. Jau sākotnēji paudu, ka ir jāparāda totalitārā režīma piramīda no augšas līdz apakšai, kur informatori ir zemākais posms.
- Vai ir prātīgi sākt tieši ar zemāko posmu?
R.J.: - Jā, bet likumu pieņem nevis zinātnieki, bet politiķi.
- Jūs to skaitā!
R.J.: - Arī es. 1. lasījumā bija paredzēts vien tas, ka šie dokumenti tiek nodoti Arhīvam un pētnieki varēs tiem piekļūt. Nevarēju balsot citādi, jo tad es nebalsotu par likumu kopumā, bet, ja 12. Saeima likumu nepieņemtu, tad to, visdrīzāk, nepieņemtu vispār.
- SAB direktors Jānis Maizītis paudis bažas par interneta vides drošumu, tur varot informāciju «izdzēst, ielikt papildu», veikt manipulācijas. Ir par to bažas? Arhīvam būs būtiski jāpastiprina mājaslapas drošība?
R.J.: - Pēdējā 12. Saeimas sēdē pārdalījām naudu, kas domāta publicēšanai un Arhīva telpu iekārtošanai, lai pārņemtu dokumentus, no tās var atlicināt arī drošības pasākumiem.
- Kiberdrošība ir nopietna lieta, kur kādas kapeiciņas atlicināšana neizklausās nopietni!
R.J.: - Ļoti šaubos, ka kādam būs šausmīga vēlme izgrozīt saturu, uzlauzt lapu. Tad nevaram neko internetā publicēt! Interneta būtība jau ir tā, lai informācija nonāk līdz sabiedrībai. MK arī izstrādās noteikumus par lietotāju autorizāciju, lai varētu lietot šos datus.
A.B.: - Nekādi nickname nevarēs būt, būs cilvēka vārds, uzvārds, varbūt vēl e-pasts, lai cilvēku var identificēt.
- Ko šī reģistrācija dos? Vai noteiktām personām, piemēram, kādiem Drošības policijas sarakstā esošajiem, varēs liegt piekļuvi datiem?
R.J.: - Nezinu precedentus, kad kādam būtu liegta piekļuve publiskām datu bāzēm. Reģistrācija ir vairāk pašdiciplīnai, lai cilvēks zinātu, ka viņš piekrīt noteikumiem par datu izmantošanu.
- Būs kādi ierobežojumi to izmantošanai?
R.J.: - Nē, bet cilvēkam jāapzinās, ka viņš nevar kaut ko izrakstīt un tad, piemēram, publicēt Neatkarīgajā rakstu ar apgalvojumu, ka konkrētie informatori ir noziedznieki un slepkavas.
- Pēc tam kāds sekos līdzi, kā informācija tiek izmantota?
R.J.: - Sadarbības faktu VDK var pierādīt tikai tiesa - neviens to nav atcēlis. Ja cilvēks kādu nosauc par slepkavu, noziedznieku, viņš uzņemas risku tikt iesūdzētam par apmelošanu - šo Krimināllikuma normu arī neviens nav atcēlis.
A.B.: - Ir arī sadarbības fakta lietas, Arhīvā ir 417 Reabilitācijas specdienestu prokuratūras lietas kopš 1994. gada, kuras tika nosūtītas tiesām. Tiesu arhīvos glabājas nezināms skaits lietu. Arhīvam uzlikts pienākums publiskot tiesas nolēmumu rezolutīvās daļas, kuras vēl jāsaņem no tiesu arhīviem.
- Sadarbības apstiprinājums ir aģenta paraksts, kas neatrodas Latvijā?
A.B.: - Ziņotāji, parakstot sadarbības dokumentu, apņēmās sadarbības faktu nekādos apstākļos neizpaust. Paraksts un aģentu darba ziņojumi ir argumenti, kuru tiesas rīcībā diemžēl nav. Bet kartīšu reģistrācijas žurnāls, liecinieku liecības un datu bāzes Delta ziņojumi ir lielākie argumenti, ko izmanto tiesā. Līdz šim uz tiesu ir saukti bijušie VDK darbinieki, kas ir ar konkrēto aģentu strādājuši. Daudzi no viņiem jau ir miruši, dzīvo liecinieku arī kļūst arvien mazāk, arī cietušo personu.
R.J.: - Visi nav miruši. Protams, tie, kas ir darbojušies Staļina laikā, kas šāva nacionālos partizānus, ir miruši. Bet informatoru kartotēka, kas tika pārņemta 1991. gadā, bija uz to brīdi aktīvā aģentūra - šie cilvēki vēl nav tādā vecumā, lai būtu miruši vai ārā no sabiedriskās aprites.
Jau padsmit tiesas procesos ir pierādīta sadarbība ar VDK bez paraksta esamības.
- Tātad būtībā aģentu kartotēka, runājot juridiskos terminos, varētu būt aizdomās turamo, bet ne vēl vainīgo saraksts.
R.J.: - Es tos nedefinētu kā aizdomās turamās personas. Drīzāk šī informatoru kartotēka palīdz parādīt tās sfēras, par ko VDK bija interese, īstenojot Latvijā totālo kontroli. Un tās ir ļoti plašas, no ārvalstu spiegu ķeršanas līdz transporta drošībai, milicijas uzraudzīšanai, valsts noslēpuma uzraudzīšanai dažādu resoru iestādēs, līdz pat politiskai izsekošanai un politiskām represijām, kam arī informatori tika izmantoti. Pārsvarā cilvēkiem aģenti asociējas tikai ar ziņojumiem par politiskiem pārkāpumiem, pretpadomju aģitāciju, anekdotēm u.tml.
A.B.: - Bet tas arī ir tas sensitīvais, ideoloģiskā daļa arī bendēja ļaužu dzīvi ikdienā, karjeru augstskolā, darbā, valsts iestādēs, personiskajā dzīvē. Tieši uz šo stukaču ziņojumu pamata daudziem dzīve tika izpostīta. Zem pretpadomju aģitācijas un propagandas jēdziena varēja palikt arī kaitīgo ārvalstu radiostaciju klausīšanos, anekdošu stāstīšanu, nacionālu dziesmu dziedāšanu kādā studentu saietā... Tāpēc arī sabiedrībā ir liela interese tieši par šo ideoloģisko momentu.
R.J.: - Tomēr jāņem vērā, ka informators bija viszemākais posmiņš, ne jau viņš izdomāja, ka jāievieš Krimināllikuma pants par pretpadomju propagandu un aģitāciju, ne viņš uzdeva izsekot konkrētus cilvēkus un iesēdināt cietumā, kā, piemēram, Gunāru Astru un Lidiju LasmaniDoroņinu.
- Vai komisija ir devusi un Arhīvs vēl no savas puses dos līdzi vēstījumu, matricu, kā, kurus vērtēt? Jūs sakāt, ka tas bija zemākais posmiņš, Bambala kungs saka, ka bija arī stukači, kas bendēja dzīves. Vairākkārt izskanējis, ka mākslinieki, zinātnieki vienkārši nevarēja tikt uz ārzemēm, ja neparakstīja sadarbības piekrišanu. Ir kādas profesijas, kuru pārstāvju atrašanās aģentu kartotēkā neko sliktu nenozīmē, grupas, kur tas jau vērtējams citādi?
A.B.: - Arhīvs sniegs savus komentārus, būs arī laikmeta vērtējums, stāstīsim arī par VDK darbības metodēm u.c. Dokumenti tiks izvērtēti arī no avotu kritikas viedokļa, cik tie ir autentiski, ticami. Diemžēl sabiedrībā un arī medijos tiek izplatītas viltus ziņas, ka vajadzēja pildīt sociālistiskās sacensības plānu un čekisti, acis pārgriezuši, ražoja kartītes. Arī augstas valsts amatpersonas par to ir runājušas, tostarp Saeimā, ka kartotēkā varot būt kādi pierakstījumi vai ka kartītes ir viltotas vai pazudušas. Arhīvs atspēkos visus šos mītus. Kartītes nevar pazust - reģistrācijas žurnālā kartīte ir fiksēta, dokumenti un paraksti ir autentiski.
- Redzam, kādi komentāri ir internetā vai atsevišķās mājaslapās - būs arī linča tiesas.
R.J.: - Protams, bet tāpēc ir vajadzīgi šie skaidrojumi. Polijas, Čehijas, Lietuvas pieredze rāda, ka kādu laiku par to parunās un šūmēšanās noplaks. Bet mūžīgi mēs šos dokumentus nevaram turēt slepenībā - manuprāt, sabiedrības spriedze, tos nepublicējot, ir lielāka nekā publicējot. Ja čekas maisu izpētes zinātniskās komisijas viespētnieks Ojārs Stepens paudis, ka tur ir gandrīz visa radošā inteliģence, ka tad jāpārskata Atmodas vēsture, jo LTF vadībā ir bijuši informatori, ir teātrī, rokgrupās, augstākajā garīdzniecībā, arī Saeimā deputāti, tad aizdomu ēna krīt uz visiem. Un sabiedrība rūgst, cilvēki uzskata, ka dzīve ir tik slikta, jo ar VDK saistītie cilvēki visur joprojām sēž... Tas ir jābeidz! Publiskošana reizē ar Arhīva skaidrojumiem ir solis sabiedrības izglītošanas virzienā.
- Dīvains šķita Maizīša kunga arguments, ka dokumentu publiskošana varētu graut uzticību drošības iestādēm, jo tās, tostarp SAB, strādā ar slepeniem palīgiem. Vai var okupācijas režīma kolaboracionistus salīdzināt ar šodienas neatkarīgas valsts drošības dienesta izpalīgiem?
R.J.: - Nē! Šīs ir absolūti nesalīdzināmas lietas - totalitāras valsts drošības dienesta un demokrātiskas valsts drošības dienesta darbība. Protams, demokrātiskā valstī arī būs gan vervēti, gan nevervēti informatori, bet nevar to salīdzināt un minēt kā argumentu VDK dokumentu nepubliskošanai. Ir jābūt pamatīgākai argumentācijai, ko no drošības dienestiem nesagaidījām.
Pērn Maizīša kungam jautāju: ja VDK likums neies uz priekšu, dokumentus nepubliskos, vai pastāv iespēja, ka SAB uzņemtos lustrāciju veidā, kā tas bija Igaunijā, Lietuvā, kad informators vai VDK darbinieks vēršas pie valsts, atzīst sadarbību, nodod viņa rīcībā esošo informāciju, kompetenti cilvēki vēl viņu iztaujā un tad valsts viņu aizsargā šantāžas gadījumā un viņa vārdu nepublisko. Maizīša kungs teica, ka tas ir nokavēts.
Visi specdienesti ir sargājuši savus informatorus. Bet, ja nav iespējama lustrācija, mēs kā politiķi labāku izeju neradām, jo spriedze nepublicējot tikai pieaugtu. Spiediens no sabiedrības turpinātos arī uz 13. Saeimu, sak, vecie vēži aizgāja, uz jaunajiem visas cerības. Bet, kamēr jaunie vispār iestrādātos, domāju, šis jautājums nebūtu aktuālākais.
A.B.: - 1991. gadā Vītauts Landsberģis Lietuvā pateica, ka tos, kas pieteiksies, nekādos apstākļos Lietuva nepublicēs. Lietuvas mājaslapā lasāmi daudzi ziņojumi, kur daļas aģentu vārdi ir minēti, bet daļas - to, kas ir lustrējušies. Lietuvā bija ap 6000 aktīvo aģentu, no kuriem 1600 lustrējās.
- Mums būtu bijis labāks lustrācijas likums vai kā tagad - visu publiskošana?
A.B.: - Grūti pateikt. Neesmu dziļāk pētījis, kāpēc noraidīja 2002. gadā izstrādāto Jura Vidiņa lustrācijas likumprojektu. Tajā bija kaut kas pašpikots no lustrācijas likumiem Vācijā, Polijā, tas bija diezgan sakarīgs. Bet ir vairāk nekā skaidrs, ka nepilnus 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas nevar daļu VDK dokumentu joprojām turēt slepenībā. Beidzot tiks novērsta arī tā vēsturiskā netaisnība un starptautisko principu pārkāpums, kad vienas iestādes, VDK, radītie dokumenti netiek turēti vienkopus. Tie 1991. gadā tika sadalīti starp vairākām institūcijām, šo mantību būtībā izpostot. Ar šo likumu visi VDK dokumenti kļūst par Latvijas nacionālā dokumentārā mantojuma sastāvdaļu un glabāsies Arhīvā.
- Arhīva direktore Māra Sprūdža paudusi, ka noteikumos jāprecizē, ka sensitīvas ziņas, piemēram, par personas slimībām, laulības pārkāpumiem u.tml., internetā netiks publicētas. Kas izvērtēs, kuri dati uzskatāmi par sensitīviem un ir publicējami, kuri ne?
R.J.: - Cik sapratu, Ministru kabineta noteikumu projekts jāveido pašam Arhīvam, līdzīgi kā autorizācijas nosacījumi. Ja Arhīvs uzskata, ka vajag likt kādu personas datu aizsardzību, lai nāk uz valdību ar šādu priekšlikumu. Likumdevējs ir ielicis atklātības principu.
- Lai kā noteiks sensitīvo datu publiskošanu, tie būšot pieejami lasītavās. Pēc tam neviens neliedz tos publiskot. Ja tā, tad kāda jēga sargāt tos tikai interneta lietotājiem?
R.J.: - Pētnieks varēs iet uz Arhīvu, tikt pie visiem sensitīvajiem datiem.
- Es arī varu būt pētnieks - bez zinātniska grāda, bez nolūka rakstīt kādu akadēmisku darbu?
R.J.: - Jā! Ja ir pamatojums, kāpēc jums tas vajadzīgs, piemēram, žurnālistiskais pētījums vai analītiskais raksts, sabiedrības interese, ko varat definēt, jums ir pieeja visiem dokumentiem, bet jūs arī uzņematies atbildību par sensitīvo datu publicēšanu. Šaubos, vai kāds būs tik vājprātīgs, ka vienkārši tīksminās par izvarošanu vai ģimenes dzīvi, nevis rakstīs, piemēram, par totālas kontroles īstenošanu caur šādiem instrumentiem.
A.B.: - Dati satur sensitīvu informāciju arī par personas dzīvi. Saeimas Cilvēktiesību komisijā, piedaloties Datu valsts inspekcijas speciālistiem, diskutēja, vai sensitīvās informācijas publiskošana nebūtu Eiropas personas datu regulas pārkāpums. Viedoklis bija, ka uz padomju laika dokumentiem šī slepenība nekādā mērā nav attiecināma. Regula arī saka, ka zinātniskiem, pētnieciskiem, žurnālistiskiem, literāriem mērķiem šie dati ir izmantojami, un jau šobrīd šo dokumentu izmantošanu regulē Arhīva likums. Arī jaunā likuma gars un būtība ir atklātība un tas, ka uz padomju laika dokumentiem nebūtu attiecināmi nekādi datu publiskošanas un pieejamības ierobežojumi.
R.J.: - Jāatceras, ka likums nav atcēlis atbildību par iegūtās informācijas interpretāciju, to publicējot, par ko jāuzņemas atbildība.
Lietuvā, piemēram, drošības dienesti vēl šā gada sākumā informēja sabiedrību, ka bijušos VDK informatorus mēģina šantažēt Krievijas specdienesti. Ja mēs šo cilvēku vārdus publiskojam, manuprāt, tas samazina Krievijas iespējas manipulēt. Protams, lielākā daļa informācijas ir Krievijas rokās, viņiem ir gan personas lieta, gan informatoru darba lieta, kur redzams, ko viņš reāli darījis, ko mēs varam noprast tikai pēc lietu daudzuma.
- Kas, jūsuprāt, notiks nākamajā, aiznākamajā dienā pēc kartotēkas publicēšanas?
R.J.: - Mājaslapas apmeklētība decembrī būs liela, pēc tam sāksies Ziemassvētki, un nez vai tas cilvēkiem būs aktuālākais jautājums.
- Daudziem varbūt nebūs priecīgi Ziemassvētki?
R.J.: - Ļoti daudzi jau ir nākuši klajā ar savu stāstu, un šī ir iespēja arī pārējiem skaidrot situāciju. Cits varbūt to skaidros tiesas ceļā, cits sabiedrībai, medijiem. Ideāls variants būtu sadarbība ar pētnieku, kopīga dokumentu izpēte un skaidrošana - tad tas stāsts būtu jau zinātniski pamatots.
- Ko tas nozīmēs represētajiem?
R.J.: - Domāju, ka lielākā daļa represēto visus šos gadus gaidīja dokumentu publicēšanu. Protams, ir individuāli represētie, kas saka, ka labāk visu aizmirst un par individuālām lietām nerunāt. Es personiski pildu to represēto gribu, tostarp jau mirušo, ar kuriem kā vēsturnieks esmu komunicējis, kuri vēlas šo dokumentu izgaismošanu.
A.B.: - Dokumentu publiskošana turpinās diskusiju par kolaboracionismu ar padomju varu - bez diskusijas nevaram pārvarēt šo traģisko pagātni, piedot pāridarītājiem, ja neesam to izdzīvojuši, izpratuši. Tikai pēc tam varam droši dzīvot Latvijā arī nākamos gadu desmitus un simtus.