Latvijā talkas padomju psiholoģiskā mantojama dēļ ir smaga tēma, uzskata vides aizsardzības aktīvists Jānis Ulme. It kā darbs tiktu darīts nelabprāt, it kā cilvēki turp būtu sadzīti piespiedu. Turklāt talka taču nav galvenais risinājums piesārņojuma problēma. Un tomēr... Tieši talka ir viens no efektīgākajiem un arī emocionāli pacilājošākajiem brīžiem, kad katrs ar nelielo artavu varam savu valsti, Latviju padarīt kaut nedaudz labāku, gaišāku un tīrāku.
Sakopta mežmala, aizvākti atkritumi, paceltas pudeļu lauskas - lai gan tā nav ne uzbūvēta māja, ne iestādīta aleja, tomēr arī vides uzkopšanas darbi ir lieta, ko varam uzskatīt par investīciju savā nākotnē. Paliekoša vērtība, kas padarīs labāku ne vien mūsu, bet arī turpmāko paaudzū ikdienu.
Atzīmējot simtgadi, Vides izglītības fonds, kampaņa MANA JŪRA, Ekoskolas un vairāki sabiedrībā zināmi cilvēki aicināja ikvienu atbildīgu ģimeni, jauniešus, skolas, koelktīvus un zaļā dzīves veida piekritēju piedalīties Piekrastes Tīrradē - iniciatīvā, kuras laikā kopīgiem spēkiem tika sakopta Baltijas jūras piekraste. Piekrastes Tīrrade notika katru septembra sestdienu, ciešā sadarbībā ar vietējām pašvaldībām, Ekoskolām, iniciatīvas sadarbības partneriem un ikvienu, kam rūp tīra piekraste.
“Piekrastes tīrrades” laikā talkas ideja ieguvusi jaunu, gaišu skanējumu. Smaguma sajūtas nav bijis vispār, jo visus vienojusi vēlme parūpējies par Latvijas dabu.
Iniciatīvas nosaukumam “Piekrastes Tīrrade” ticis radīts īpaši šim pasākumam veltīts jaunvārds „tīrrade” - saliktenis, ko veido divi vārdi - “tīrs” un “radīt”. Tādejādi iniciatīvas autori vēlējās uzsvērt, ka tos vieno un iedvesmo ideja par tīras vides radīšanu, vīzija par tīru un sakoptu piekrasti.
Jānis Ulme atceras, ka iegājis kāpās un pacēlis plastmasas glāzīti, kas sabirza viņa rokās. Acīmredzot tas bija pēdējais gads iekams tā būtu sadalījusies mikroplastmasā nodarot vēl lielāku postu dabai.
Kopš 2012. gada Ulme kampaņas “Mana jūra” ietvaros strādā ar jūras piesārņojuma tēmu. Viņš atceras, kā jau pirmajā gadā salūza ilūzijas, ka Latvijas jūras piekraste ir tīra vai paliek tīrāka. “Piekrastes tīrrade” bija sen lolota ideja ar domu likt cilvēkiem aizdomāties par Latvijas jūras piekrastes piesārņojumu, atrast veidu kā sadzīvot ar dabu, un, protams, sakopt piekrasti visā tās garumā. Tuvojās simtgades gads, un kad vēl labāk, ja ne šādā zīmīgajā laikā?!
Akcijas laikā septembrī tika sakopta 500 kilometrus garā Latvijas jūras piekraste, šajā projektā piedaloties 1994 cilvēkiem.
Pats Ulme saka - ilggadējos dabas draugus ar piekrastē atrastajiem atkritumiem grūti pārsteigt, taču tie, kuri talkā piedalījās pirmo reizi, varēja tikai izbrīnā ieplest acis. Talcinieki uzgāja televizorus, ledusskapjus, dienas gaismas spuldzes, medikamentus, baterijas, akumulatorus, krāsu bundžas. Un kā gan dīvāns var nonākt piekrastē!? Divos variantos, atbild Ulme. Piemēram, ja kāds jūras piekrastē izmet veco dīvānu, labiekārtojot pats savu, individuālās atpūtas vietu. Vai arī šāds „monstrs” var nonākt piekrastē, ja veco drazu pāri bortam pārsviedis kāds atpūtas kuģis vai laineris.
Prasu, kāpēc gan cilvēks mestu televizoru pāri kuģa bortam. “Zaudējums hokejā!” smejas Ulme. Bet principā visa pamatā ir tas, ka cilvēkiem negribas domāt par izmaksām, kādas rodas, atbrīvojoties no nevajadzīgās preces.
“Tīrrade lielā mērā ir atkarīga no mums pašiem. Ko mēs ņemam uz jūru, ko mēs atstājam vai neatstājam aiz sevis. Kādus iepakojumus, kārbas, papīrus,” teicu Ulme.
Talku laikā ir ne vien jāpriecājas par savākto atkritumu statistiku, bet galvenokārt jārunā par to, kāpēc atkritumi nonāk apkārtējā vidē, kā tiek ražotas lietas, kā tās tiek savāktas un utilizētas. “Nevar visu novelt tikai uz pašu cilvēku atbildību. Tā ir atbildība, kas iet uz valsts un starptautisko līmeni,” uzskata Ulme. Piesārņojuma problēmu diemžēl vairs nevar atrisināt tikai izglītojot cilvēkus. Ir jāmeklē sistēmiski risinājumi. Un plastmasas maisiņu ierobežošana vai pudeļu depozīta sistēma ir solis pareizajā virzienā.
Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
