Simtgades svinības ir kultūras uzplaukuma laiks – tā Latvijas simtgades pasākumus vērtē Sanita Reinsone, Latvijas Universitātes Literatūras, mākslas un folkloras institūta vadošā pētniece. Folkloras krātuve dibināta 1924. gadā, un tajā ir rodami kopš 19. gadsimta vidus ar roku pierakstīti teksti – teikas, pasakas, dzīvesstāsti, stāsti par vietām. Manuskriptu ir daudz, taču joprojām nav tādu tehnoloģiju, kas ļautu šos manuskriptus ātri pārrakstīt digitālā formā. Titāniskais darbs būtu jāizdara, tomēr krātuve to nevar paveikt tikai pati saviem spēkiem, jo līdzstrādnieku ir maz, bet veicamo pienākumu - daudz. Tā radās ideja, ka zinātnei un pētniecībai nepieciešamo materiālu varētu uzdot atšifrēt tautai.
Digitālajā platformā LV100.garamantas.lv ir uzsākts projekts „Simtgades burtnieks”, kurā ikviens var iejusties Krišjāņa Barona ādā un palīdzēt pārrakstīt Latviešu folkloras krātuvē glabātos folkloras materiālus, tādā veidā dāvinot laiku un valodu prasmes Latvijas valsts simtgadei.
Projekts tapa 2016. gadā un darbs turpināsies arī pēc simtgades svinību beigām - tik ilgi, kamēr vien būs pie kā strādāt. Un par darba trūkumu nav ko sūdzēties. Raksta tapšanas brīdī bija atšifrēti 81 429 attēli un tie varētu būt vien kādi 10% līdz 15% no kopējā tekstu skaita, lēš Reinsone.
Svarīgāk par praktisko ieguvumu esot tas, ka tiek atklāti jauni stāsti, teic Reinsone. Citāti ir vien tā saujiņa teiku, četrrinžu un pasaku, kas simbolizē patiesībā milzīgo latviešu tautas folkloru un mantojumu. Te jāpiebilst, ka atšifrējamie teksti nav tikai latviešu valodā, bet ar latgaļu, lībiešu, lietuviešu, igauņu, krievu, baltkrievu, poļu un vācu valodās, kā arī čigāniski un idišā, tādējādi simbolizējot bagāto latviešu kultūras ainavu.
Piedaloties manuskriptu pārrakstīšanā, katrs brīvprātīgais pirmām kārtām ietaupa Krātuves darbinieku laiku, jo, ja šis darbs tiktu atstats tikai līdzstrādnieku pārziņā, tad viņiem nāktos šim projektam veltīt mēnešus un pat gadus.
“Man liekas, tas ir ļoti simboliski, ka skaitām dienas, redzam laiku,” teic Reinsone. Raksta tapšanas brīdī redzams, ka manuskriptu pārrakstītāji Latvijai ir uzdāvinājuši vairāk nekā gadu - 479 dienas. Arī katrs lietotājs redz to, cik lielu artavu šajā laikā viņš ielicis.
Reinsone gan nemāk teikt, par kopējām projekta izmaksām, taču norāda, ka tas ir lēts. “Simtgades burtnieki” neprasa lielu aprūpi un finanšu resursus, un vadošā pētniece min, ka, ja Latviešu folkloras krātuvei nāktos savilkt jostas, “Simtgades burtnieki” noteikti nebūtu projekts no kā nāktos atvadīties.
Reinsone arī neslēpj izbrīnu, ka projekts aizvien piesaista cilvēku interesi. Protams, pēc publicitātes medijos aktivitāte kļūst lielāka, taču ir arī pastāvīgie lietotāji, kam darbs ar tekstu atšifrēšanu jau ir kā hobijs vai pusslodzes darbs.
Sanita Reinsone raksturo, ka pastāvīgajiem lietotājiem tekstu atšifrēšana kļuvusi jau par tādu ikdienas ieradumu kā ik rīta kafija un mīļākā seriāla noskatīšanās vakarā. Iespējams tas ir tādēļ, ka cilvēki senču stāstos gūst to, ko nepiedāvā mūsdienu mediji.
“Tas ir absolūti unikāls un neatklāts saturs,” saka Reinsone. “Burtnieki atklāj sanās zināšanas Latvijai un pasaulei.”
Kas ir “burtnieki”? Tie nav tikai vēstures, bet arī folkloras mīļotāji. Viņi alkst senu zināšanu, vēlas izprast to, kā cilvēki senāk domājuši. Viņi pat meklē savus senčus senajos tekstos. Reinsone gan norāda, ka “Simtgades burtnieki” nav tas parocīgākais instruments, tam vairāk piemērots ir “garamantas.lv” - Latviešu folkloras krātuves digitālais arhīvs.
Teiksim, zinot konkrētu, taču specifisku vietu un savu senču uzvārdus (taču arī tam jābūt specifiskam, tāpēc, piedodiet, Bērziņi un Liepiņi, savas sakņu meklēšanā būs kārtīgi jāpiepūlas) iespējams atrast savus vecvecākus, kuri bērnībā pierakstīšu savu ģimeņu stāstus. Latvijā 20. un 30.gados folkloras pierakstīšana bija pasākums, kas aptvēra visu nāciju un kurā piedalījās daudz skolnieku, kas šodien ir mūsu vecmāmiņas un vectētiņi.
Te Reinsone ir personīgs stāsts. 2014.gadā, pētot Viļakas skolas tekstu kolekciju, viņa uzdūrusies dzīves biedra radiem, viņa vecmāmiņas māsai. Sieviete bija pārcēlusies uz Kanādu, un šodien jau ir viņā saulē, bet Reinsone viņai pirms nāves bija paspējusi aizsūtīt pašas bērnībā radītos tekstus. Sirmā kundze toreiz bija rakstījusi par savu mammu, Reinsones vīra vecvecmāmiņu. Tā ir savdabīga sava laika liecība, teic Reinsone.
Sarunās ar “burtniekiem” viņi savas sajūtas saukuši par “sarunu ar pagātnes pasaulēm”, bet kāda teikusi: “Man ir sajūta, kā es sadotos rokā ar pagājušajām paaudzēm.”
Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
