Mākslinieks Aigars Bikše ir pārliecināts, ka vajag izaicināt Raini, viņa kā dižgara simbolu. Bet ne jau tādēļ, lai Rainim noņemtu šo birku, bet gan tāpēc, ka vajag turpināt pētīt viņa daiļradi, Latvijas sabiedrības un indivīda attiecības ar viņu.
Šī gada septembra sākumā pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas tika atklāta skulptūra “Divi Raiņi” - sols, uz kura sēž viens liels un viens mazs Rainis. Bikše gan pats šo darbu saskata kā nogriezni no nebeidzamas līnijas, kur ik pa gabalam sēž aizvien lielāks un lielāks Rainis vai arī tieši otrādi - mazāks un mazāks. Cilvēka uzdevums ir izvērtēt, vai Rainis viņam ir liels vai mazs un kur viņš pats atrodas starp šiem diviem lielumiem.
“Jebkura lieta ir dzīva, kamēr tu uz viņu skaties un meklē to, ko tā tev nozīmē. Ja tu to pieņem kā apzīmogotu birku, tad tas vairs nav dzīvs vēstījums,” teic Bikše.
“Trakākais, kas ir sabiedrībā, ir, ja bērniem skolā nedaudz padzenā Raini, ka viņš dižgars, tad cilvēkam nav interese tādu pabeigtu kluci pētīt. Vienmēr jau ir interesanti darboties ar to, kur tu pats vari izlemt, vai tu saproti vai nē. Tā milzīgā pietāte, kas ir pret tādiem nozīmīgiem vārdiem... No vienas puses tas ir brīnišķīgi, taču no otras - šāda attieksme ir bīstama dzīvai interesei,” piemin tēlnieks. Viņš pats interesējas par monumentālo tēlniecību - tās nozīmi mūsdienās, komunikācijas lomu. Kaut vai daudzviet pasaulē sastopamie soliņi, uz kuriem atsēdināti konkrētai sabiedrībai nozīmīgie cilvēki. Tas ir augstās kultūras un popkultūras sajaukums.
“Tev pašam ir jālemj, kas ir Rainis,” teic Bikše, kurš uzskata, ka mūsdienu cilvēkam vispār ir svarīgas īstas, reālas attiecības ar kultūru. Ir būtiski, ja pats vari pētīt, mijiedarboties ar to, izsvērt tās lomu sabiedrībā un sev, nevis pieņemt vispār pieņemtos priekšstatus par pašsaprotamiem.
“Jebkura lieta ir dzīva, kamēr tu uz viņu skaties un meklē to, ko tā tev nozīmē. Ja tu to pieņem kā apzīmogotu birku, tad tas vairs nav dzīvs vēstījums tev,” norāda Bikše.
Sākumā bija doma, ka pie LNB vajag Raiņa skulptūru uz literāta 150.gadu jubileju. Tīri sagadīšanās pēc sanācis uz simtgadi, bet Bikše atminas, ka fonda “Mākslai vajag telpu”, ar kura palīdzību tapa skulptūra, valdes loceklis Jānis Zuzāns teicis, ka tieši simtgade ir lielisks brīdis šāda projekta īstenošanai.
Bikše bija radījis darbu, kurā Rainis ir aizmidzis parkā uz soliņa un tur fonā ir divgalvains ērglis. Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktoru Andri Vilku šis darbs uzrunāja, un tā tapa ideja, ka Rainim jābūt pie LNB. Arī kultūras ministrija atzinusi ideju par labu esam, bet teikusi, lai naudu meklē citur, tāpēc arī vēlāk piesaistīts fonds “Mākslai vajag telpu”.
Gunāram Birkertam gan neesot patikusi trakā ideja, ka Rainis būs aizsnaudies pie pašas bibliotēkas durvīm un apmeklētājiem nāksies zinību citadelē doties iekšā, ejot zem soliņa, uz kura aizsnaudies literāts. Tomēr koncepts, ka Rainim jābūt pie LNB palicis.
Bikše skaidro, ka ideja par mazo un lielo Raini saistās ar moderno zinātni, kvantu fiziku un mūsdienu izpratni par to, ka pasaule ir ļoti dažāda un ne viss mums ir atklāts, ka mūsu zināšanas ir nepilnīgas un pasaule ir daudzveidīgāka nekā no pirmā acu uzmetiena šķiet. Tāpat arī ar Raini - arī viņa loma Latvijas un tās iedzīvotāju identitātē ir dažāda un aizvien atklājama.
Kādas ir paša Bikšes attiecības ar Raini?
“Man viņš nav mīļš tādā ziņā, ka tu lasi un ka tās ir omulīgas attiecības. Tās ir izaicinošas. Lasot Raini, tās ir ar spriedzi pilnas attiecības,” teic Bikše, bet nenoliedz, ka Rainis ierindojas starp viņa mīļākajiem latviešu autoriem.
Rainis viņa dzīvē ienāca nozīmīgā dzīves posmā. Bikše nupat bija iestājies Rīgas Lietiškās mākslas vidusskolā un atklāja pasauli, kas atšķīrās no tās, ko viņš bija pieredzējis Jūrmalā, augot vidusšķiras ģimenē. Tur māksliniekam bija kurss pie literatūras skolotājas Skaidrītes Gūtmanes, kurai Rainis bija “reliģija”, taču viņas priekšmets pārkāpa politkorektuma un tā laika pieņēmumu par Raini robežas.
Bikšem pašam tuvākais Raiņa darbs ir “Ilja Muramietis”, kas uz Latvijas teātru skatuvēm gan nekad nav uzvests. Viņa acīs šis darbs ir sirreāls un pēta sabiedrības un indivīda mijiedarbību. Tas tapis laikā, kad Rainis pats sāka nodarboties ar politiku.
Rainis ir izaicinātājs, nevis kaut kāds tur “pieklājīgais ķemmētājs”, viņš ir pretrunu cilvēks, uzskata Bikše.
Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
