NRA skaita, kā briest un vairojas mūsu komunālie pienākumi

Nekustamā īpašuma nodoklim ir vienalga, vai ar to aplikts vienīgais vai desmitais īpašums. Mājokļa īpašniekam jāmaksā, un labi, ja tas nenotiek ar zemes piespiedu nomu. Taču šīs nav vienīgās rūpes. Valsts, pašvaldības, dažādas iestādes un komersanti iedzīvotājiem pagādā arvien jaunas. Šobrīd aktuālas ir vismaz četras dažādas komunāla rakstura ieceres.

Principā tās nāks par labu gan mājoklim, gan īpašniekam, bet nenovēršami saistītas ar saimnieciskām raizēm un tēriņiem. Sākot no dokumentu lasīšanas, beidzot ar dažādu nebūt ne lētu komunālu verķu pirkšanu. Tuvākajos gados stāsies spēkā vairākas ar ugunsdrošību saistītas prasības, kanalizācijai jābūt modernai, ūdensskaitītāju ierīkošanai jānodrošina speciālas akas. Vēl apspriešanas stadijā ir ideja par filtru nepieciešamību ūdensvados, lai ūdensskaitītāji nejuktu prātā katra smilšu graudiņa dēļ. Tikai atkal jautājums, kurš par to maksās - namīpašnieks, īrnieks vai ūdens kantoris.

Maksa par smilšu graudiņiem

Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas vadītājs Ģirts Beikmanis stāsta, ka Ekonomikas ministrijā ir izveidota speciāla darba grupa, kas risina ar ūdens uzskaiti saistītos jautājumus. Daudzas problēmas esot tieši ūdenssaimniecības uzņēmumu pusē. Smiltis ūdensvados iekļūst biežo remontu dēļ. Līdz šim ūdens kantori negribēja pieļaut filtru likšanu pirms skaitītājiem, baidoties, ka sāksies vērienīga ūdens zagšana. Taču no otras puses - tikpat liela problēma rodas, ja skaitītājs patērēto ūdeni smilšu dēļ skaita aplami vai vispār sabojājas. Skaidrs, ka filtrs ir vajadzīgs, un šobrīd atliek tikai cerēt, ka attiecīgie Ministru kabineta noteikumi tiks ielaboti iedzīvotājiem maksimāli draudzīgā veidā. Jo viņiem tāpat būs jāmaksā.

Jaunie ugunsdrošības noteikumi stājās spēkā jau pērn, taču virkne normu, kas saistītas ar finansiāliem izdevumiem - tikai ar šo un nākamajiem gadiem. 2020. gadā katrā miteklī ir jābūt dūmu detektoram. Salīdzinājumā ar ugunsgrēka radītiem riskiem tā nav liela investīcija. Neglīts dūmu detektors maksā kādus piecus sešus eiro. Glīts pāris desmitus. Protams, daudzdzīvokļu mājās summas salasās lielākas, un vēl jau ir arī koplietošanas telpas.

Ugunsdrošības labad

Lielākas rūpes mājokļu īpašniekiem rada cita ugunsdrošības prasība, kas stājas spēkā 2019. gada 1. janvārī, proti, virtuvēs dabiskās ventilācijas kanālam ir aizliegts pievienot mehāniskās ventilācijas iekārtu. Runa ir par tvaika nosūcējiem virs plīts. Vecās mājās tā agrāk bija norma - nosūcēja cauruli iebūvēt ventilācijas lūkā. Tagad tā jārauj nost vai arī jātaisa sienā jauns caurums dabiskās ventilācijas nodrošināšanai. Bez lielām problēmām tas iespējams privātmājās, bet daudzdzīvokļu namos pašdarbība netiek atbalstīta. Kā šī prasība tiks nodrošināta un kontrolēta, rādīs prakse. Namsaimnieku pārstāvis Ģ. Beikmanis stāsta, ka par visām jaunajām prasībām tiek informēti dzīvokļu īpašnieki - par detektoriem, par nosūcējiem, taču ar varu piespiest kaut ko darīt nevienu nevar. Tikai izglītot.

Aka ūdens rēķinam

Finansiāli sāpīgāks jaunums, no kā izvairīties tikpat kā neiespējami, ir akas taisīšana ūdens uzskaites mēraparātiem. Tas attiecas uz tiem iedzīvotājiem, kuru mājās kopējie skaitītāji līdz šim nav uzstādīti un maksa tiek aprēķināta pēc fiksēta tarifa. Ūdenssaimniecības pakalpojuma likums stājās spēkā jau 2016. gadā, taču attiecībā uz komercuzskaites mēraparātu mezglu izbūvi noteikts pārejas periods līdz 2020. gada 1. janvārim.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija skaidro, ka iedzīvotājiem nav jāsedz ēkas kopējā ūdensskaitītāja izmaksas. Tas esot ūdens piegādātāja pienākums. Taču mājas īpašniekam ir jānodrošina vieta, kur skaitītāju uzstādīt. Un tas, lūk, ir piņķerīgi. Vairumā gadījumu ūdens kantori vēlas, lai skaitītāji atrastos tādās vietās, kur jebkurā laikā var netraucēti piekļūt rādījumu kontrolei. Tātad ārpus mājas. Un pagaidām šādam nolūkam nekas labāks par skataku nav izdomāts. Tas ir plastikāta bundulis, ko ierok zemē virs ūdensvada blakus mājai. Maksā tāds dārgi - no 260 eiro uz augšu. Lietošanā ārkārtīgi neērts, sevišķi ziemā, kad nākas rāpot uz ceļiem un ar lielām brillēm saskatīt mazus cipariņus. Ministrija gan skaidro, ka kopējais ēkas skaitītājs var atrasties arī ēkas pagrabā, taču lietotājiem par to jāvienojas ar iestādi vai komersantu, kas konkrētajai ēkai sniedz ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumus. Te gan jāpiebilst, ka parasti vienošanās ar monopolistu nozīmē darīt tā, kā monopolists vēlas. Ja pateiks, ka jātaisa skataka, nāksies to ierīkot.

Sirsniņmājiņu ēras gals

Taču vēl lielāki izdevumi nedaudz tālākā nākotnē gaida tos namīpašniekus ciemu un pilsētu teritorijās, kuru ēkās ir videi nedraudzīgas kanalizācijas sistēmas. Ir tādi Ministru kabineta noteikumi par decentralizēto kanalizācijas sistēmu apsaimniekošanu un reģistrēšanu. Tie ir spēkā esoši, taču pilnā apjomā sāks darboties no 2022. gada. Māju īpašniekiem būs jānodrošina pilnīga notekūdeņu attīrīšana un novadīšana vidē caur filtrācijas laukiem, niedrēm, drenām, smilšu vai kādiem citiem filtriem. Savukārt pašvaldībām noteikts pienākums uzskaitīt tās teritorijā esošās decentralizētās kanalizācijas sistēmas. Septiķu cena ir no 800 eiro uz augšu. Savukārt, ja tādu nav iespējams ierīkot, tad jānodrošina hermētiska tvertne un sistemātiska notekūdeņu nodošana asenizācijas pakalpojuma sniedzējam. Tie laiki, kad par tualeti varēja saukt dēļu kasti virs zemē izrakta cauruma, bet cauruli no virtuves izlietnes ielaist pa taisno grāvī, strauji tuvojas beigām. Vienīgi lauku viensētās klasiskais risinājums ar sirsniņu durvīs un briesmīgu smaku vēl tiks pieļauts.