Atbilstīgi Prokuratūras likumam prokuroru Atklātajā vēstulē paustās prasības "izvērtēt iespēju" Jāni Maizīti "atkārtoti virzīt" apstiprināšanai "uz nākamiem pieciem gadiem ģenerālprokurora amatā" pat Valsts prezidentam un Augstākās tiesas priekšsēdētājam ir obligāti izpildāmas.
Likumā gan paredzēta vēl viena iespēja – Valsts prezidents un Augstākās tiesas priekšsēdētājs šo vēstuli var pārsūdzēt amatā augstākam prokuroram. Savukārt prokuroru prasību ignorēšana draud pat ar tiesu darbiem.
Parakstījušies kā prokurori
Prokuroru Atklātās vēstules parakstītājus kategoriski atsakās atklāt gan Ģenerālprokuratūras pārstāvji, gan vēstules saņēmēji – Valsts prezidents Valdis Zatlers un Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs. Tomēr Ģenerālprokuratūras preses dienests Neatkarīgajai ļāva iepazīties ar prokuroru sastādītās un parakstītās vēstules saturu.
Šā dokumenta saturs nepārprotami liecina, ka prokurori vēstuli parakstījuši nevis kā privātpersonas, kuras norūpējušās par kādiem procesiem valstī, bet tieši kā prokurori. Tas vairākkārt norādīts gan pašā vēstulē, gan parakstu lapas galvgalī. Parakstu lapa sākas ar šādu tekstu: "Latvijas Republikas Prokuratūras prokuroru paraksti Par 2010. gada 20. aprīļa Atklāto vēstuli."
Tādējādi ir secināms, ka prokurori ir uzsvēruši – viņi pauž nevis savu personīgo viedokli, bet gan prokuroru viedokli. Līdz ar to abiem adresātiem – Valsts prezidentam un Augstākās tiesas priekšsēdētājam – šis dokuments ir jāizvērtē nevis Iesniegumu likuma kārtībā, bet gan Prokuratūras likuma kārtībā. No šā fakta izriet ļoti nopietnas konsekvences.
Viens likums, viena taisnība
Prokuratūras likuma 1. pantā ir definēti prokuratūras uzdevumi, un tie ir divi – prokuratūra "patstāvīgi veic uzraudzību pār likumības ievērošanu" un "reaģē uz likuma pārkāpumu".
Likuma 2. pantā definētas astoņas prokuratūras funkcijas. No tām uz konkrēto gadījumu varētu attiekties norma, kurā norādīts, ka prokuratūra "likumā noteiktajā kārtībā aizsargā personu un valsts tiesības un likumīgās intereses".
Prokuratūras likuma 9. pantā teikts, ka "prokuroru likumīgās prasības ir obligātas visām personām Latvijas teritorijā. Par prokurora likumīgo prasību neizpildi personas sauc pie likumā noteiktās atbildības". Savukārt Krimināllikuma 319. pants nosaka, ka valsts amatpersonas par bezdarbību "soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar arestu vai ar piespiedu darbu vai ar naudas sodu līdz piecdesmit minimālajām mēnešalgām, atņemot tiesības ieņemt noteiktus amatus uz laiku no viena gada līdz trim gadiem vai bez tā".
Prokuratūras likuma 6. pantā noteikta prokuroru neatkarība "no citu valsts varu un pārvaldi realizējošo institūciju vai amatpersonu ietekmes". Bet vienlaikus šajā pantā uzsvērts, ka "mītiņi, piketi un citas akcijas prokuratūras iestāžu telpās ir aizliegti". Likuma 10. pantā vēl pasvītrots, ka "prokurora amats nav savienojams ar piederību pie partijām vai citām politiskajām organizācijām". No tā var secināt, ka parakstu vākšana nav bijusi nekāda politiska akcija, kā tā tika pasniegta masu medijos, bet gan prokurori īstenojuši savas iepriekšminētās funkcijas, reaģējot uz kādu likuma pārkāpumu.
Vēstule – iesniegums
No Prokuratūras likuma var arī precīzi izsecināt, kā vērtēt prokuroru parakstīto dokumentu ar nosaukumu Atklāta vēstule. Proti, likuma 18., 19. un 20. pantā paredzēti tikai trīs veidi, kā prokurori reaģē uz konstatētajām nelikumībām – tie ir brīdinājums, protests un iesniegums. Tā kā likumā nav paredzēts, ka prokurori varētu reaģēt kā citādi – ar atklātām vēstulēm vai lūgumiem, vai vēl kā, aplūkojamais dokuments ir vērtējams kā prokuroru iesniegums. Likuma 20. pantā norādīts: "Ja nepieciešams pārtraukt nelikumīgu darbību, novērst šādas darbības sekas vai nepieļaut pārkāpumu, prokurors iesniedz rakstveida iesniegumu attiecīgajam uzņēmumam, iestādei, organizācijai, amatpersonai vai personai. Ja iesniegumā izteiktās prasības netiek izpildītas vai uz to netiek sniegta atbilde, prokurors ir tiesīgs griezties tiesā vai citā kompetentā institūcijā ar pieteikumu par personas saukšanu pie likumā noteiktās atbildības."
Amatpersonas nepārsūdzēs
Likumā paredzēts, ka prokuroru prasības var tikt pārsūdzētas augstākstāvošam prokuroram. Tā kā starp vēstules parakstītājiem noteikti bija arī Ģenerālprokuratūras prokurori, šo iesniegumu var pārsūdzēt tikai ģenerālprokuroram J. Maizītim. Jāatgādina gan arī, ka likumā Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā valsts amatpersonai aizliegts pieņemt lēmumus pašai par sevi, bet Krimināllikuma 325. pants par valsts amatpersonai noteikto ierobežojumu pārkāpšanu paredz brīvības atņemšanu līdz pat pieciem gadiem ar vai bez mantas konfiskācijas. Līdz ar to J. Maizītim pārsūdzības izvērtēšanas funkcija acīmredzot būtu jāuztic kādai citai amatpersonai.
V. Zatlera preses sekretāre Ilze Rassa, vaicāta, vai Valsts prezidents pārsūdzēs prokuroru prasības, skaidroja: to, ko vēstulē prokurori bija lūguši, V. Zatlers jau esot izpildījis – uzklausījis prokurorus.
Augstākās tiesas Komunikācijas daļas vadītāja Rasma Zvejniece, vaicāta, vai I. Bičkovičs pārsūdzēs prokuroru parakstītajā vēstulē paustās prasības, atbildēja: "Vēršu uzmanību uz neprecizitātēm jautājumā. Proti, 2010. gada 20. aprīļa atklātajā vēstulē ne Valsts prezidentam, ne Augstākās tiesas priekšsēdētājam vēstuli parakstījušie prokurori nekādas prasības neizvirza. Vēstules autori lūdz uzklausīt viņus un izvērtēt iespēju ģenerālprokuroru J. Maizīti atkārtoti izvirzīt apstiprināšanai šajā amatā.