Lai arī Satversmes aizsardzības birojs (SAB) oficiāli paziņoja, ka direktoram Jānim Maizītim nozagtajā datorā neesot bijusi «klasificēta informācija», arī privāta informācija par tik augstu specdienestu amatpersonu ir uzskatāma par noslēpumu, sarunā ar Neatkarīgo norādīja bijušais SAB vadošais darbinieks ekonomiskās drošības un organizētās noziedzības apkarošanas jautājumos Arnolds Babris.
Runājot par maija sākumā joprojām nenoskaidrotas personas veikto zādzību J. Maizīša dzīvoklī Rīgā, Ģertrūdes ielā 39, bijušais slepenās iestādes ietekmīgais darbinieks norādīja, ka sākotnēji acīmredzami ir divi aspekti: «Pirmkārt, valstī ir slikta kriminogēnā situācija - valstī zog datorus. Otrkārt, valsts nerūpējas par savas drošības iestādes pirmās personas drošību. Jautājums - kāpēc? Visticamāk, šiem mērķiem nav iedalīti līdzekļi no valsts budžeta. Tas nozīmē, ka valsts pret drošības iestādes pirmās personas drošību izturas pavirši.»
Vervēšanas riski
Atminoties savu pieredzi darbā SAB, A. Babris minēja, ka J. Maizīša datorā nevajadzētu būt un nedrīkstētu būt valsts noslēpumu saturoša informācija: «Visi informācijas nesēji, kuri satur valsts noslēpumu, ir slēgti. No tiem nav iespējams neko kopēt. Tie nav savienoti ar internetu. Tie atrodas speciālās sterilās, ekranizētās telpās. Līdzīgus drošības pasākumus ievēro arī privātās kompānijas, kuras sargā savus komercnoslēpumus. Tādēļ neticu, ka nozagtajā privātajā datorā varētu būt kaut kas saistīts ar valsts noslēpumu. Tajā pašā laikā šāda līmeņa amatpersonas privātā dzīve dažādu valstu slepenajiem dienestiem varētu būt ļoti interesanta. Ja kāds no šiem dienestiem gūst iespējas noklausīties augstās amatpersonas telefona sarunas vai palasīt viņa privāto saraksti, speciālisti ātri vien noteiks amatpersonas domāšanas veidu, psiholoģiskās ievirzes, amatpersonas ietekmēšanai vajadzīgos «vājos punktus» un apzinās kontaktpersonas, caur kurām uz šo cilvēku var izdarīt spiedienu vai pat veikt vervēšanu. Jau tādēļ vien valsts drošības iestādes darbinieka privātā dzīve ir neizpaužama. Nebūtu labi, ja par šīs amatpersonas dzīvi kāds zinātu, jo te parādās manipulēšanas un vervēšanas iespējas. Ir valstis, kur pat netiek izpausts iestādes vadītāja vārds. Ir zināma iestādes pirmās personas «seja», bet īstie vadītāji ir pavisam citi, kuri nav zināmi. Nevar savervēt to, ko nezini. Tādēļ jau arī eksistē regula, ka valsts drošības iestāžu darbinieku saraksts ir valsts noslēpums. Piemērs: Vācijā notiesāja izlūkdienesta Bundes Nachriten Dienst (BND) darbinieku par to, ka viņš par smieklīgi mazu naudu - 120 000 eiro - pārdeva amerikāņiem šī Vācijas slepenā dienesta darbinieku sarakstu. Saraksts parāda, kas tie ir par darbiniekiem, tālāk var noskaidrot, ar ko viņi nodarbojas, kāda ir viņu pārvietošanās utt. Tas viss rada iespēju pieņemt pareizos lēmumus darbinieku vervēšanai.»
Dažkārt «nopludinātājus» nemeklē
A. Babris pieminēja Wiki Leaks publikāciju par ASV rīcībā nonākušo Latvijas Nacionālās drošības padomes sēdes protokolu. Arī toreiz valsts par šo informācijas «noplūdi» nelikās ne zinis. Kā norādīja A. Babris, «normālā valstī šādā gadījumā būtu jāreaģē zibenīgi - jāuzsāk kriminālprocess, jāizskaitļo vainīgais, kurš ārvalsts rīcībā nodevis valsts noslēpumu. Kā redzam, tas nenotika.»
Uz norādi, ka WikiLeaks bija norādījis - informāciju nodeva Andris Pelšs, tā laika Valsts prezidenta ārlietu padomnieks, A. Babris iebilda: «Tā varēja būt arī fikcija. Iespējams, ASV dienesti saņēma materiālus no kāda cita darbinieka. Piemēram, dienests ir savervējis «Jurīti», bet papīros uzrāda «Jānīti». Soda «Jānīti», bet «Jurītis» stāv maliņā un priecājas. Tādēļ pret jebkuru informāciju jāizturas kritiski.»
Nerunāt lieku
Jautāts, vai SAB uzdevumos savulaik neietilpa pārbaudīt, kādas personas dzīvo ap dienesta priekšnieka mitekli, A. Babris teica: «Maizītis pats ir vadītājs. Virs viņa ir tikai Nacionālā drošības padome un Saeimas Nacionālā drošības komisija. Tas nozīmē, ka lēmumi jāpieņem viņam pašam, ja nav atrunāti citi saistošie noteikumi. Pieņemsim, ka tu esi drošības iestādes vadītājs, bet rūpēm par paša drošību nauda nav izdalīta. Visi drošības pasākumi maksā naudu. Parasti dienestos par darbu ārpus darba nav pieņemts runāt. Darba sarunas notiek tikai drošās telpās. Tas nozīmē, ka visas sarunas un dokumenti neiziet ārpus sterilās iestādes drošības zonas. Ja tā ir, tad es varu dzīvot kaut vai komunālā dzīvoklī, komunicēt ar visiem un nedomāt par to, ka kāds var kaut ko noklausīties. Ko gan cilvēks šādos apstākļos var izpaust? Bet var būt ar drošības ekrāniem aprīkots dzīvoklis, taču, ja cilvēks piedzeras un draugu lokā stāsta visas slepenās lietas, tad arī aprīkotais dzīvoklis nepalīdzēs un nauda tā aprīkošanai būs iztērēta lieki. Var jau teikt, ka nav labi slepenās iestādes vadītājam dzīvot īrētā dzīvoklī. Bet iepriekš minētie piemēri liecina, ka diezin vai šajā gadījumā kādu var saukt pie atbildības, ka viņš nerūpējas par SAB direktora drošību.»
Jālemj Saeimai
Nozagtais dators acīmredzami liecina, ka J. Maizītim nav sava miesassarga, nav apsardzes vai personīgā virsnieka, kurš seko līdzi viņa ikdienai, secināja A. Babris. «Taču tās visas ir izmaksas. Ja Nacionālā drošības padome pieņems lēmumu, ka jūs esat īpaši svarīga persona un no jums kaut kas var «noplūst», risinājums ir šāds - tiek nopirkts dzīvoklis. Tas tiek rūpīgi pārbaudīts. Tur tiek integrētas pretnoklausīšanās tehnoloģijas. Tiek piestiprināts cilvēks, kurš ir ne tikai miesassargs, bet arī seko līdzi drošības režīmam, «piesedz» personu no uzbrukumiem, no ietekmēšanas. Tās ir izmaksas, taču arī tās var neglābt no noslēpuma izpaušanas. Miesassargs taču nepiedalīsies amatpersonas sarunā ar draugiem. Es Maizīti pazīstu sen. Viņš ir labs cilvēks, viņš rīkojas kā prokurors. Taču specdienesta vadīšanai nepieciešams kāds apķērīgāks, agresīvāks, tālāk domājošāks. Maizītim ir prokurora domāšana. Ja vadītājam nav operatīvā darba pieredzes, tad jāatrod attiecīgi padomnieki. Mēs nezinām, kuri ir viņa padomnieki, un arī to nedrīkstam zināt. Bet ir institūcija, kurai ir tiesības un pienākums to zināt. Latvijā visa vara pieder Saeimai. Saeimai jāpasaka, cik drošu tā vēlas redzēt SAB direktoru. Varbūt viņš Saeimai prasīja resursus, bet viņam tos neiedeva? Varbūt vadītājam doti tādi uzdevumi, ka viņš visus spēkus velta citu problēmu risināšanai un par personīgo drošību domāt viņam neatliek laika?» skaidroja A. Babris.
Prokurora domāšana
Vaicāts, kāpēc noplūda informācija par to, ka Maizītim nozagts dators, A. Babris teica: «Tas tiešām ir labs jautājums. No vienas puses, mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā. Iesniegums bija adresēts valsts policijai, kura sniedz sabiedrībai informāciju par nodarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Jautājums drošības iestādēm - vai šo konkrēto informāciju nevajadzēja klasificēt? Būtu tikai pareizi, ja Maizīša kungs, sniedzot iesniegumu policijā, ieminētos, ka to faktu nevajag publiskot. Bet, visticamāk, viņš tādēļ, lai viņam neviens pēc tam nevarētu pārmest, ka ir mēģinājis ko slēpt, to nedarīja. Viņš ir bijušais prokurors un tādēļ arī domā kā prokurors. Viņam ir gatavs algoritms: man nozaga - es rakstu iesniegumu policijai. Pieļauju, ka cita doma viņam nemaz neparādījās. Viņš rīkojās atbilstoši likumam. Maizītis uz visu joprojām raugās no likuma viedokļa. Drošības iestādes vadītājs vispirms raugās, kā tas būtu no valsts drošības viedokļa, bet par likumību - pēc tam. Daudzās demokrātiskās un ļoti miermīlīgās valstīs drošības iestāžu vadītājiem jābūt gataviem organizēt pat šaušanas vai spridzināšanas vai likvidēt personas bez tiesas. Tas viss jādara ar vienu mērķi - lai glābtu valsts drošību. Tādēļ jau ir drošības iestādes un tiesībsargājošās iestādes.».
