Šodien aprit gads, kopš Rīgas apgabaltiesā tika uzsākta t.s. Lemberga krimināllietas iztiesāšana. Diezin vai būs vēl kāds cits process, kura virzību un rezultātus ir grūtāk novērtēt nekā šajā krimināllietā.
Rezultātu paradokss
No vienas puses, it kā varētu teikt, ka šīs krimināllietas iztiesāšana gadu ir mīņājusies gandrīz vai uz vietas, jo nav pabeigts pratināt pat pirmo no četriem cietušajiem miljonāriem šajā lietā. Atbilstīgi likumam vispirms tiek pratināti cietušie, un tas notiek uzreiz pēc dažu kriminālprocesuālo pienākumu nokārtošanas (prokurori nolasa apsūdzību; tiesnesis noskaidro, vai apsūdzība ir saprotama, kā arī to, vai vaina tiek atzīta vai tomēr ne). Tikai pēc cietušo nopratināšanas tiek klaušināti citi liecinieki un veiktas pārējās procesuālās darbības. Ja nav pabeigts pratināt pat vienu cietušo, tātad it kā varētu secināt, ka krimināllietas iztiesāšana joprojām vēl ir pašā sākumā.
Tomēr, no otras puses, diezgan droši var apgalvot – Latvijas tiesu vēsturē diezin vai būs kāda cita krimināllieta, kurā patiesības noskaidrošana virzījusies uz priekšu ar tādu intensitāti kā šajā. Jaunas informācijas daudzums, kas ik tiesas sēdi nogāžas pār procesa dalībniekiem un vērotājiem, ir milzīgs. Ventspils biznesa noslēpumi, par kuriem iepriekš runājuši tikai "pliki pirtī uz lāvas", lai kāds tos slepeni nevarētu ierakstīt, šajā prāvā publiskajā telpā izplūst plašā straumē.
"Ģenerālās līnijas" posts
Ļoti zīmīgi, ka par šo noslēpumu atklāšanu rūpējas nevis prokurori, kuriem valsts to ir uzlikusi par pienākumu, bet gan apsūdzētie un viņu aizstāvji. No malas ir acīmredzams, ka, atklājot visus šos Ventspils tranzītbiznesa noslēpumus, lupatu lēveros saplīst prokuroru ieturētā "ģenerālā līnija", ka jāmeklē un jāapkopo tikai tā informācija, kurai it kā vajadzētu kompromitēt Ventspils mēru Aivaru Lembergu, bet jānotušē un jānoslēpj visa tā informācija, kas reāli kompromitē t.s. Lemberga oponentus un it sevišķi, pēc prokuroru domām, "cietušos" miljonārus. Šis aspekts procesa laikā izgaismojas tik spilgti, ka nemitīgi aktuāls paliek jautājums – vai tas ir rezultāts likumos nostiprinātajai visatļautībai, kas dod iespēju pēc tikai prokuroriem vien zināmiem kritērijiem šķirot cilvēkus "labajos" un "ļaunajos", vai varbūt pat prokuroru korumpētības auglis? Bet varbūt tomēr tas ir produkts, ko radījis kādu "starptautisko aizdevēju" (lasi – starptautiskās finanšu oligarhijas) uzstādījums, ka Latvijas spējīgākie līderi ir jāizslēdz no spēles jebkuriem paņēmieniem?
Sabiedriskie palīgi
Šīs prāvas četru prokuroru sadarbība ar četriem cietušajiem miljonāriem – Valentīnu Kokali, Aināru Gulbi, Vladimiru Krastiņu un Jūliju Krūmiņu – netiek slēpta ne vienu mirkli. Iesākumā Neatkarīgajai likās interesanti fiksēt, kad un kā "cietušo" miljonāru pārstāvji saskaņo kaut kādus jautājumus ar prokuroriem, bet tad tas palika pat neinteresanti, jo kontakti, saskaņošana un draudzīga sasmaidīšanās bija nepārtraukta. Pat tiesnesis Boriss Geimans prokuroriem aizrādīja, ka nevajadzētu "cietušo" miljonāru V. Kokali tik uzkrītoši aizstāvēt, jo V. Kokalim taču ir pašam savs aizstāvis – zvērināta advokāta Saulveža Vārpiņa palīgs Andrejs Elksniņš.
Kāpēc prokurori tik acīmredzami un kaislīgi aizstāv "cietušos" miljonārus? Uz šo jautājumu kādā no tiesas procesa epizodēm vislabāk ir atbildējis pats A. Lembergs – tāpēc, ka apsūdzība ir safabricēta un tās mākslīgā konstrukcija nebalstās uz reāliem faktiem. Nu jau acīmredzams ir tas, ka prokurori apsūdzības pamatā ir likuši nevis skrupulozi pārbaudītus faktus, bet gan "cietušo" miljonāru atmiņu stāstus. Bet atmiņa miljonāriem stipri klibo, un nav jau nekāds brīnums – kopš tiesas zālē analizētajiem notikumiem pagājuši pat jau 17 gadi!
Prokurori savu mērķu sasniegšanai ignorē pat to, kas nav noslēpums plašākai sabiedrībai: "cietušie" miljonāri kādreiz ir bijuši A. Lemberga labi draugi, pēc tam publiski ar viņu konfliktējuši, līdz 2008. gada (!) pavasarī pēkšņi atcerējušies – Lembergs pirms 15 gadiem no mums akcijas izspieda!!! Normāls cilvēks uzdotu jautājumu – kā lai tic šādiem liecinājumiem? Bet šīs lietas prokurori tādus jautājumus neuzdod un drošu roku nozīmē par "cietušajiem" tos, kuri ir gatavi pastāstīt jebkādus briesmu stāstus par A. Lembergu.
Kā arestēt tiesības
Šajā prāvā jauniegūtās informācijas "sagremošana" prasa nopietnas intelektuālas pūles. Spriedze prāvā ir gandrīz nepārtraukta, un to nespēj kliedēt pat procesa dalībnieku asprātības, kuru nemaz nav tik daudz, lai gan lieta pēc būtības brīžiem liekas pat smieklīga.
Prāvā regulāri jūtama "jaunā" Kriminālprocesa likuma ieviešanas sekas, ko daudzi kriminālprocesa eksperti ir novērtējuši kā atkāpšanos no demokrātijas principiem vai arī speciāli sagatavotu politiskajiem procesiem. Proti, atbilstīgi šā likuma jaunievedumiem apsūdzētā beztiesiskums ir acīmredzams.
Neskatoties uz to, redzama ir arī kriminālprocesuālā jaunrade. Piemēram, prokurori ir izcili radoši rīkojušies, arestējot it kā A. Lembergam piederošu mantu. Proti, prokurori ir arestējuši "patiesā labuma guvēja tiesības" daudzos uzņēmumos. Šādu arestēšanu ir grūti saprast, bet, ja šādas "mantas" arestu tulko pēc būtības, tad arestētas ir "tiesības" gūt "labumu", ja šāds "labums" tiešām parādās. Šāda aresta uzlikšanai var būt pat šokējošas sekas. Piemēram, labuma guvēji var sadalīt labumu, vienkārši ignorējot arestētās "tiesības". Šādā nesaprotamā labilā sistēmā nav izslēgts, ka kaut kur kā labuma guvēji ar laiku varētu parādīties arī kādi tiesībsargi. Tikpat reāls ir arī tiesas procesā izskanējušais viedoklis, ka arestētā "manta" ir "prēmiju fonds" par "vajadzīgajām liecībām".
Nav redzams, kā šeit tiek aizsargātas valsts intereses, kuras izriet no tā, ka notiesājoša sprieduma rezultātā mantai jānonāk valsts īpašumā, bet attaisnojoša sprieduma rezultātā manta tiek atdota īpašniekam. Ja īpašnieks konstatēs, ka manta aresta laikā ir izšķērdēta, viņš nepārprotami vērsīsies pret valsti – šajā gadījumā ar milzu prasībām.
Kurš lielākais cietējs?
Arī aizstāvības puses taktikā skaidri redzama kriminālprocesuālā jaunrade. Piemēram, lai kā viņu mēģināja piespiest, A. Lembergs uz jautājumu "Vai jūs saprotat apsūdzību?" neparko nepiekrita atbildēt ar vienu vārdu – "jā" vai "nē". Viņš vairākas reizes lūdza uzklausīt konkrētus argumentus (tie sākotnēji bija izklāstīti uz 75 lapām, vēlāk apjoms palielinājās), kāpēc viņš nesaprot prokuroru sacerēto apsūdzību.
Nerodot citus argumentus, kā apkarot apsūdzētā ļoti loģisko lūgumu – izskaidrojiet taču, par ko mani apsūdz –, prokurori pauda viedokli (kam faktiski piekrita arī tiesa), ka apsūdzība tiks izskaidrota, iztaujājot cietušos un lieciniekus.
Nu tad pirmais cietušais tagad ir spiests vaiga sviedros skaidrot apsūdzību – miljonārs Valentīns Kokalis liecības sniedzis jau 16 dienas, un advokāts Raimonds Krastiņš apgalvo, ka nav uzdevis vēl pat pusi no sagatavotajiem pamatjautājumiem. Turklāt advokāti neslēpj, ka V. Kokaļa pratināšana tāda "niekošanās" vien ir, jo viņa ciešanas ir bijušas krietni mazākas (R. Krastiņš: "Divas – trīs stundas sāpes, kukulis, un miers mājās") nekā, piemēram, A. Gulbim, no kura akcijas tikušas izspiestas ilgākā laika periodā (R. Krastiņš: "Gulbis no krimināllietas izriet lielāks cietējs. Tur tas ir gājis gadiem"). Līdz ar to šobrīd nav iespējams prognozēt, cik un kādas jubilejas vēl šajā prāvā tiks svinētas.