Leons Taivāns: Islāma paradigmā nav vietas demokrātijai
 
©f64

Saruna ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Austrumu studiju nodaļas profesoru Leonu Taivānu par Islāma valsti. Kas tā tāda, no kurienes radusies un kas ir tās spēka avoti? Ar ko atšķiras islāma reliģiskā paradigma no kristietības paradigmas, un kurai tuvāka ir Krievijā valdošā ideoloģiskā doktrīna?

– ASV prezidents Baraks Obama ir nosaucis trīs šā brīža lielākos draudus cilvēcei – Ebolas vīrusu, Krievijas agresīvo politiku un Islāma valsti. Par Ebolu mēs zinām, ka tā ir ļoti bīstama slimība, par Krievijas politiku arī ir pietiekami informācijas, bet kas tā tāda Islāma valsts?

– Redziet, viss notiek pēc Hantingtona (grāmatas Civilizāciju sadursme autora). Krievija nostājusies blakus Islāma valstij. Kas attiecas uz Islāma valsts rašanos, tad šie pirmsākumi tiek datēti dažādi, bet, manuprāt, svarīgi ir trīs momenti. 2011. gadā ASV karaspēks atstāja Irāku, un šajā laikā Abu Bakram al Bagdadī (pašreizējam Islāma valsts kalifam) izdevās konsolidēt to Al Qaeda atzaru, kas darbojās Irākā, ar Sadāma Huseina armijas virsnieku kodolu un vienoties ar arābu šeihiem, kas dzīvo tā dēvētajā sunnītu trijstūrī. Šis process sākās agrāk, bet 2011. gadā visas šīs grupas saliedējās vienotam mērķim. 2012. gadā izdodas vienoties ar Al Nusra, kas ir Sīrijas radikāļi. Tika izstrādāta kopēja pozīcija gan ārpolitikā, piemēram, kādas veidot attiecības ar Irānu, gan arī par cīņas metodēm – cik lielā mērā izmantot teroristiskās, cik daudz konvenciālās karadarbības metodes. Rezultātā 2013. gadā jau tiek izveidots apvienots veidojums, kurš tiek pieteikts pasaulei nevis kā teroristiska islāma organizācija, bet gan jau kā teritoriāla valsts. Tā ir būtiska atšķirība no Al Qaeda, kura nekad nav sevi pieteikusi kā teritoriāla organizācija. Šī teritorialitāte izrādījās iespējama tāpēc, ka pēc Pirmā pasaules kara Irāka kā valsts izveidojās no trim neviendabīgiem elementiem, kuri bija grūti savietojami. Tie ir divi atšķirīgi islāma novirzieni – šiīti un sunnīti – un trešais elements – kurdi. Kurdi ir liela, vēsturiski kareivīga tauta (kurdu karotāji ieņēma ļoti svarīgu lomu Osmaņu impērijā, un virsnieku korpusā bija liels kurdu īpatsvars), skaitliski ap 40 miljoniem, kura grib izveidot savu valsti, apvienojot tās teritorijas, kur viņi dzīvo. Tā kā šīs teritorijas viena ar otru robežojas, šī apvienošanās var reāli notikt, lai gan starptautiskās stabilitātes vārdā pasaules politiķi to neatbalsta. Lai kā arī būtu, kurdi ir spējuši noturēt tādu kārtību, ka viņiem visiem ir ieroči, tai skaitā sievietēm, un visi tiek gatavoti kaujām. Pašreizējā situācijā viņi ir izrādījušies vienīgais spēks, kurš var stāvēt pretim šai Islāma valstij, šiem arābu karotājiem, kuru rindās ir arī daudz eiropiešu.

– Plašsaziņas līdzekļos Islāma valsts tiek pozicionēta kā ārkārtīgi arhaiska un nežēlīga, kuras vienīgais pastāvēšanas pamats ir terors. Taču tikai uz baiļu pamata neviens veidojums ilgi pastāvēt nevar. Jābūt arī kaut kādam pievilcības elementam. Kas ir tas, kas pievelk šos cilvēkus cīnīties par Islāma valsti un to atbalstīt?

– Šīs valsts augstākā vadība darbojas ļoti moderni. Ideoloģiskais uzstādījums ir bezgala arhaisks, bet tās tehnoloģijas, kurās viņi darbojas, ir ļoti modernas. Kas ir tas arhaiskais? Arhaiskais ir centieni ieviest šariata likumus. Ko tas nozīmē? Piemēram, ko dara ar pieķertu zagli? Zaglim nocērt labās rokas delnu. Ja viņš vēlreiz tiek pieķerts zādzībā, viņam nocērt otru delnu. Ja viņš bez delnām ir spējīgs nozagt trešo reizi, viņam nocērt abas kāju pēdas. Ja kāds ir pārkāpis laulību, tad tādu nomētā ar akmeņiem. Ļoti vienkārši, un tas viss arī notiek. Stingri tiek aizliegts sievietēm turēt atsegtas noteiktas ķermeņa daļas, aizliegta ir mūzika, smēķēšana un alkohola lietošana. Tāpat var tikt nošauts par nepietiekamu reliģisko dedzību kā neīsts musulmanis. Kas ir tas modernais un pievilcīgais? Ir savākta vēsturiskā statistika, un tā liecina, ka islāmisko režīmu vidēji statistiskais dzīves ilgums ir divi trīs gadi. Ilgāk šiem režīmiem ir grūti noturēties, jo modernajā pasaulē šariata likumi ir pilnīgi neiederīgi un viss jūk ārā. Turklāt parasti šo režīmu iedibinātāji ir samērā neizglītoti un viņiem šķiet, ka tieši šajos šariata likumos ir tā zelta lāde apslēpta. Kādreiz taču Islāma valsts bija varena, tātad vajag tikai to zelta lādi no jauna atvērt, un pilna laime atkal iestāsies. Citu neko viņi nemāk teikt, un nekas arī nenotiek. Šoreiz šie cilvēki ir stipri izglītotāki un cenšas izvairīties no agrāk veidoto džihādistu režīmu kļūdām. Vispirms tiek realizētas dažādas sociālās programmas. Tiek diversificēta nodokļu politika. Nodokļi tiek uzlikti tikai bagātajiem. Galīgi trūcīgajiem tiek izdalīta pārtika, un pamatvajadzību apmierināšanai tiek mākslīgi uzturētas zemas cenas. Tas attiecas arī uz degvielu. Skaidra sociālā politika veido stabilitāti, un šīs stabilitātes nodrošināšanai Islāma valsts vadītājiem ir jāvienojas ar vietējiem šeihiem, kuri atbild par vietējo klanu attieksmi.

– Rietumu pasaulē Islāma valsts visvairāk asociējas ar nežēlīgajām slepkavībām, kuras redzamas internetā un šausmina pasauli.

– Šīs cilvēku nogalināšanas ir PR akcijas, kuras piesaista sociāli neintegrētos un labā dzīvē neiekārtojušos musulmaņus Rietumos. Tos, kuri tur nejūtas kā pilnvērtīgi sabiedrības locekļi un jūtas atstumti. Šie neveiksminieki savervējas par kaujiniekiem, jo tur viņiem sola gan morālo atzīšanu, gan materiālo atlīdzību. Vasarā no Anglijas vien ap 500 cilvēku mēnesī devās uz turieni cīnīties. Tagad šie skaitļi no dažādām valstīm kopā jau mērāmi tūkstošos. Pēdējā laikā gan parādās arī pretējas ziņas. Daudzi, pakarojuši tuksnesī, atgriežas mājās, ērtajos Rietumos. Agrāk bija bažas, ka viņi atgriezīsies un turpinās savus briesmu darbus mītnes zemēs, taču izrādās, ka vairums nav spējuši integrēties turienes skarbajā vidē un vīlušies atgriežas, atbrīvojušies no ilūzijām, un slavē Rietumu dzīvesveidu. Pēc atgriešanās Rietumos tikai viens no desmit turpina uzturēt džihādistu ideoloģiju. Pārējie bīstamību Eiropai nerada.

– Cik lielā mērā Islāma valsts rašanos izraisīja ASV iebrukums Irākā 2003. gadā, un cik lielā mērā šis process ir vēsturiski determinēts?

– Šobrīd vairums novērotāju uzskata, ka tas ir kārtējais ASV politikas blakusprodukts. Al Qaeda parādījās [PSRS-] Afganistānas kara laikā, un arī šī Islāma valsts parazitē uz amerikāņu piegādātajiem ieročiem un amerikāņu apmācītiem Irākas armijas pārbēdzējiem. Tāpēc jau viņi ir tik efektīvi, jo viņiem ir ASV militārā tehnika un ASV militārā sagatavotība.

– Šobrīd ASV un britu aviācija diezgan intensīvi bombardē Islāma valsts pozīcijas. Kādas ir šī kara nākotnes perspektīvas?

– Tādi režīmi, kādus iedibināja Kadafi Lībijā, Huseins Irākā, Asads Sīrijā, Mubaraks Ēģiptē, šajā reģionā ir nožēlojama nepieciešamība. Mēģinājumi ieviest demokrātiju šeit ir nolemti neveiksmei. Ēģiptes piemēram vajadzētu reizi par visām reizēm atvērt daudziem acis. Kas tur notika? Jaunieši lielpilsētās, kuri ieguvuši kādu izglītību, prot rīkoties ar elektroniskajām ierīcēm un komunicē sociālajos tīklos, uzkurina šo «arābu pavasari». Notiek demokrātiskas vēlēšanas, bet iedzīvotāju vairākums ir parasti, mazizglītoti musulmaņi, kuri nekādas demokrātiskās vērtības nepieņem, kuriem islāms ir augstākā instance un autoritāte. Viņi arī ievēlē islāma līderus. Agrīnajā islāmā pravietis Muhameds nebija tikai pravietis un sludinātājs. Viņš bija Medīnas valsts valdnieks, un tas uzstādījums iet cauri gadsimtiem. Arī šodien Musulmaņu brālība tiecas pēc politiskās varas.

Savukārt militāristi cenšas tos pie varas nepielaist, jo ēģiptiešu militāristi bija mācījušies angļu militārajās skolās, turki bija militāro mācību aizguvuši no vāciešiem, Sīrijas militārā tradīcija nāk no frančiem, un armijai nepieciešamā zinātniski tehniskā ievirze labi izvēdina reliģisko domāšanu. Tāpēc armijas visur ir opozīcijā islāmistiem. Varai ir nepieciešams būt pietiekami nežēlīgai un autokrātiskai, jo islāma reliģiskajā paradigmā nav vietas demokrātijai. Kāpēc? Salīdzināsim ar kristietību. Kad Jūdeja un pārējā Palestīna bija romiešu okupēta, pie Jēzus nāca un prasīja, vai mums jāmaksā nodokļi Romai un tai jāpakļaujas. Jēzus lika atnest denāriju, kas tolaik bija galvenā turienes valūta, un jautāja: «Kā attēls ir uz denārija?» – «Ķeizara.» – «Tad atdodiet to, kas ķeizaram pienākas, bet Dievam to, kas Dievam pieder.» Tas nozīmē, ka kristietībā laicīgā un dievišķā vara ir nodalītas. Arī svētais Augustīns ar milzīgām mokām centās izstrādāt kaut kādu taisnīga kara doktrīnu, kas gan nekādi nesavietojās ar kristīgo pasludinājumu, un sanāca vien kristietības kropļošana. Kristietība pēc idejas ir ļoti miermīlīga reliģija. Nekas tamlīdzīgs nav islāmā. Kristietībā valsts ir par sevi, reliģija par sevi. Islāmā tas ir pilnīgi izslēgts.

Islāma ideja ir, ka Dievs ir vienīgais valdnieks, un lingvistiski umma (ticīgo kopiena) vienlaikus nozīmē arī valsti. Tas ir kaut kas vienots un nav dalāms. Tas pats arī sakāms par demokrātijas ideju. Kristietībā cilvēks ir dārznieks Dieva dārzā un ir Dieva līdzdarbinieks. Dievs radījis cilvēku pēc savas līdzības, sūtījis pie viņiem savu dēlu utt. Ir skaidrs, ka Dievs un cilvēks ir līdzgaitnieki, un tas veido zināmus priekšstatus par demokrātisku sabiedrības uzbūvi. Ir teoloģisks uzstādījums – vox populi, vox dei (tautas balss, dieva balss), kas norāda, ka tauta ir viena no Dieva eksistences formām. No šejienes arī frāzes par «izredzēto tautu», «Baznīcu kā Dieva tautu» utt. Islāmā ir pavisam citādāk. Tur nekāda partnerība Dievam nevar būt. Teikt, ka sadarbojies ar Dievu, ir pilnīgi neiedomājami. Tāpēc islāma valstis vienmēr ir ļoti piramidālas. Tur parasti ir tāds nejauks valdnieks, kurš ir ļoti spēcīgs, autokrātisks, jo tikai tādam pakļaujas. Pārējie ir tikai Dieva vergi. «Islāms» etimoloģiski jau nozīmē verdzisku padevību. Šī verdziskā paradigma islāmā ir izteikta un nāk no Mezopotāmijas, atšķirībā no Ēģiptes paradigmas, no kuras nāk kristietība, kur cilvēks ir Dieva mīļotais radījums.

– Šobrīd pasaulē dominē uz kristietības pamatiem būvētā civilizācija, un jau runājām, ka šariata likumi ir tik arhaiski, ka ar mūsdienu pasauli grūti savietojami. Tajā pašā laikā jau ilgstoši tiek runāts par Rietumu norietu. Kāda varētu būt cilvēces nākotnes attīstība?

– Domāju, ka mūsdienu jaunākā paaudze pieredzēs spēcīgas izmaiņas. Ja runājam par kristīgo civilizāciju, kā to sauc Hantingtons, tad šobrīd mēs redzam to, kas ir palicis pāri no kristīgās civilizācijas. Jautājums ir, vai mēs dzīvojam sekulārā sabiedrībā? Mana dziļa pārliecība ir tāda, ka nav mums sekulāras sabiedrības. Tas sekulārisms, ar kuru mēs pozicionējamies, zinātniski tehniskais pasaules uzskats, ir jauna reliģija. Man bija saruna Gazas sektorā ar vienu turienes šeihu. Mēs runājām par demokrātiskām vērtībām. Viņš saka: jūs piedāvājat demokrātiskās vērtības, kurās ietilpst personiskās brīvības, cilvēktiesības, bet tās iet vienā paketē ar alkoholismu, seksuālo izlaidību, sagrautām ģimenēm, bērniem bez vecākiem. Mums šo paketi nevajag. Bet mēs nekaunīgi lienam ar savu demokrātisko vērtību pilno paketi. Šobrīd Eiropā valda kontrkultūra ar pašnāvnieciskām iezīmēm. To jau britu vēsturnieks, vēsturisko ciklu teorijas «tēvs» Arnolds Toinbijs rakstīja, ka civilizācijas mirst kā pašnāvnieces. Eiropas civilizācija taisa pašnāvību. Mums ir zema dzimstība, un mums ir kultūra, kura uztur un pastiprina šo virzību. Tā nenorāda uz dzīvošanu. Savukārt Tuvie Austrumi un islāma pasaule uzrāda citas dekadences pazīmes, kas it kā līdzsvaro izredzes. Turienes ekonomika pasaules kontekstā ir ārkārtīgi atpalikusi, un to mērogi ir niecīgi. Visas arābu pasaules zinātniski tehniskais potenciāls ir mazāks nekā vienai Ford kompānijai. Tuvo Austrumu ekonomika turas mata galā tikai uz naftas ienākumiem. Mēs viņus uzturam. Kad nafta beigsies, tad nez kas tur būs. Ēģipte faktiski dzīvo uz Saūda Arābijas dotācijām. Visas sociālās programmas un valsts apmaksātās nevajadzīgās darba vietas tiek uzturētas, lai nodrošinātu kaut kādu sociālo stabilitāti. No ekonomikas viedokļa Tuvo Austrumu kopums nav dzīvotspējīgs. Eiropa pagaidām ir spējīga, lai gan antropoloģiskie rādītāji ir ļoti slikti. Tajā pašā laikā notiek civilizācijas «centra» pārvietošanās uz Āzijas austrumiem, uz Klusā okeāna krastiem.

– Stāstus par Eiropas pagrimumu ir iecienījuši putinisma ideologi Krievijā, lai pozicionētu Krieviju kā gaismas un garīguma nesēju, iepretim pagrimušajai Rietumu civilizācijai.

– Visas šīs pasaciņas par krievu īpašo garīgumu nāk vēl no seniem laikiem un pārmantojās uz padomju laiku, kad turpinājās dievbijīgā Marksa, Engelsa un Ļeņina citēšana ar regulāriem rituāliem gājieniem, kur svētbilžu vietā nesa politbiroja locekļu ģīmetnes. Kad krita padomju vara, tad pareizticīgā baznīca viegli pārņēma ideoloģiskā stūrmaņa vietu. Nupat biju starptautiskā reliģisko pētnieku konferencē Krakovā, un tur atzīmēja, ka Krievijā iedzīvotājiem ir milzu sajukums galvā un pareizticība viņiem vairāk ir pašidentitātes jautājums, nevis apzināta reliģiskā piederība. Ja Eiropas kristietība gāja cauri renesansei, reformācijai, apgaismībai, Franču revolūcijai, tad Krievijā nekā tāda nav bijis. Krievu pareizticība ir veidojusies austrumos, ienākusi Krievijā caur Bulgāriju un islāma pārvaldītām teritorijām; krievu aristokrātija ir sajaukusies ar Kazaņas tatāru aristokrātiju, kura gan pārgāja pareizticībā, bet saglabāja savu islāmisko pasaules redzējumu, tāpēc islāms un krievu pareizticība pēc struktūras un uzbūves ir ļoti tuvi.

– Jūs teicāt, ka islāma pasaulē demokrātija nedarbojas. Krievijā?

– Tas pats.