Eksperti: piederību ārvalstu izlūkdienestam pierādīt nav iespējams

Lai arī likums liedz ārvalstu izlūkdienestu darbiniekiem un bijušajiem PSRS spiegiem kandidēt Saeimas vēlēšanās, kā arī ieņemt amatus valsts pārvaldē, viņi to var darīt, ja vien ļauj sirdsapziņa: pierādīt personas saistību ar ārvalstu izlūkdienestu ir praktiski neiespējami, atzīst Neatkarīgās aptaujātie lietpratēji specdienestu un vēstures lietās.

Saistībā ar Vēlēšanu likuma aizliegumu kandidēt ārvalstu izlūkdienesta darbiniekiem un bijušajiem PSRS spiegiem Neatkarīgā turpina skaidrot partijas No sirds Latvijai deputāta kandidāta Jāņa Grigaļa atbilstību šīm likuma normām. J. Grigalis deputāta kandidāta anketā norādījis, ka absolvējis Kara institūtu Maskavā, kuru agrāk pārraudzīja PSRS Bruņoto spēku ģenerālštāba Galvenā izlūkošanas pārvalde, krieviskā saīsinājumā GRU, bet šobrīd to pārrauga Krievijas Bruņoto spēku iestāde ar tādu pašu nosaukumu un funkcijām. Neatkarīgā aptaujāja speciālistus par to, vai personas saistība ir GRU var būt pierādāma.

Jāseko sirdsapziņai

Lietpratējs VDK lietās, bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) direktors Indulis Zālīte skaidroja, ka, strādājot TSDC, viņam bijusi darīšana tikai ar LPSR VDK un tās iekšējās aģentūras dokumentiem.

TSDC rīcībā nav bijusi informācija pat par to LPSR VDK aģentūru, kura darbojās ārzemēs. «GRU tika vadīta no centra Maskavā. Nebija tāda LPSR GRU. Tādējādi – no kurienes gan radīsies dokumenti? Tas ir diezgan smieklīgs jautājums par iespējām pierādīt personas saistību ar GRU,» teica eksperts.

Lūgts skaidrot valsts iespējas īstenot Vēlēšanu likumā noteiktās prasības,

I. Zālīte teica: «Viņi [esošie un bijušie ārvalstu izlūkdienestu darbinieki] nedrīkst kandidēt. Tas, ka nav iespējams pierādīt viņu piederību tam vai citam izlūkdienestam, nenozīmē, ka viņi drīkst kandidēt. Likumā tiek izteikta politiskā griba. Ja mums nebūtu VDK kartotēkas, tad arī nebūtu iespējams neko pārbaudīt attiecībā uz LPSR VDK. Valsts, ko var, to pārbauda, pārējais ir politiskā griba. Ja pēc 20 gadiem atklāsies, ka kāds Latvijas pilsonis strādājis GRU vai Ķīnas izlūkdienestā, tad pēc divdesmit gadiem viņš kritīs kaunā. Tad par viņu varēs rakstīt avīzēs, ka viņš ir krāpis cilvēkus, jo ar savu parakstu ir apliecinājis, ka nav izlūkdienesta darbinieks, kaut gan patiesībā tāds ir. Atminos, ka Egils Levits piedalījās konferencē, kura bija veltīta izlūkdienestu darbinieku darbības ierobežojošo likumu izstrādei. Konferencē Levitam bruka virsū, pārmetot – kādēļ jātaisa tāds likums, kurš nestrādā. Uz to Levits iebilda, aicinot iedomāties, kāda būtu situācija, ja šādu likumu nebūtu. Ja kaut vai daļu izlūkdienestu darbinieku varam atturēt no kandidēšanas vēlēšanās un likt apelēt pie sirdsapziņas, tad jau ir sasniegts līdzsvars. Demokrātiskā sabiedrībā taču eksistē arī morāles normas. Ja tās tiek pārkāptas, tad pārkāpējs ar visu ģimeni pēc gadiem nonāks kaunā. Es šādu pozīciju atbalstu. Pretējā gadījumā likumā jāraksta, ka nedrīkst kandidēt vēlēšanās un ieņemt amatus valsts pārvaldē tikai tās personas, ziņas par kuru darbību vai sadarbību ar LPSR VDK atrodas Latvijas Republikas arhīvā, bet pārējās personas drīkst, jo par tām ziņu arhīvā nav. Gala vārds sakāms vēlētājam. Kurš viņam nepatīk, par to viņš nebalso.»

Vajadzīgi dokumenti

Militārās izlūkošanas un drošības dienesta priekšnieks Indulis Krēķis pauda pārliecību, ka personas piederību GRU nav iespējams noskaidrot: «Skaidrot viņa [J. Grigaļa] atbilstību Vēlēšanu likumam nav mana kompetence – tas jāprasa divām citām drošības iestādēm. Ja viņš [Grigalis] tur [Kara institūtā] ir mācījies un tā iestāde tiek asociēta ar GRU, tad ir jāsaprot, ka uzskaites kartītes par dienesta gaitām neatrodas Latvijā, līdz ar to neko nevar noskaidrot. Ja viņš to iestādi ir beidzis un šī iestāde saistīta ar GRU – tas jau ir tikai tīri teorētiski. Vai ar to pietiek, lai mēģinātu tiesā pierādīt saistību ar izlūkdienestu – diez vai. Personas piederība izlūkdienestam ir grūti pierādāma pat tad, ja ir kartīte maisā. Piederība vienalga tiesai jāpierāda. Normāli domājoši cilvēki šādās situācijās atsacīsies kandidēt, zinot, ka fakti par viņiem var parādīties publiski. Tad sabiedrībai radīsies jautājumi un varbūt daļai sabiedrības veidosies neuzticēšanās pret kandidātu. Personas piederību izlūkdienestam var pierādīt tikai ar konkrētu dokumentu palīdzību, bet par tādiem cilvēkiem [domāti GRU darbinieki] dokumentu Latvijā nebūs.»

Jātiek pie arhīviem

Kara muzeja direktora vietnieks pētniecības darbā Juris Ciganovs, vaicāts, cik reāli Latvijas pētniekiem noskaidrot tās vai citas personas piederību GRU, teica: «Ar šādu problēmu līdz šim neesmu saskāries, bet, cik zinu, viens no arhīviem varētu būt Podoļskā. Otrs – Krievijas Aizsardzības ministrijas Centrālais arhīvs. Darbojas arī FSB (Federaļnaja služba bezopasnosti) arhīvs, kas atrodas Maskavas centrā. Bet, cik es zinu, sadaļas par šādiem darbiniekiem ir slēgtas. Zinu tikai to, ka Aizsardzības ministrijas Centrālais arhīvs sniedz izziņas. Ir cilvēki, kuri ir lūguši izsniegt izziņas par savām dienesta gaitām. Piemēram, PSRS robežsardze bija VDK struktūra, neraugoties uz to, ka robežsargiem ar čekismu mūsu izpratnē nav bijis nekāda sakara.

GRU bija arī kaujas struktūras – tā dēvētais specnazs. Es personīgi zinu pāris latviešus, kuri GRU sastāvā specnazā dienējuši Afganistānā. Piemēram, Jānis Kušķis, viens no mūsu speciālo uzdevumu vienības veidotājiem, bija dienējis specnazā. Ja viņš arhīvā palūgtu par sevi sniegt šādu izziņu, tad viņam tādu izsniegtu, ka viņš ir dienējis speciālo uzdevumu vienībā. Tā bija reāla kaujas vienība, kura piedalījās kaujās Afganistānā.» J. Ciganovs piebilda, ka datus arhīvam var lūgt tikai par sevi, nevis par citām personām, jo arī Krievijā, līdzīgi kā Latvijā, darbojas personas datu aizsardzības likums.

Pētnieks secināja, ka kopumā «ļoti mazas iespējas noskaidrot, vai konkrēts cilvēks strādājis izlūkošanā, vai bijis aģents – ziņotājs, vai ietekmes aģents. Izredzes iegūt šādu informāciju ir niecīgas.»

Nekas nenotiks

Lai gan Vēlēšanu likuma 13. pantā noteikts, ka Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) svītro no sarakstiem deputātu kandidātus, kuriem nav tiesību kandidēt Saeimas vēlēšanās, attiecībā uz J. Grigali nekas nenotiks. Proti, 13. panta 3. daļas 5. apakšpunktā noteikts, ka to, vai kandidāts «ir bijis PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieks, apliecina attiecīgās tiesas spriedums».

Kā Neatkarīgajai skaidroja CVK sekretārs Ritvars Eglājs, CVK no Satversmes aizsardzības biroja struktūrvienības TSDC saņēmusi izziņu, ka

4 deputātu kandidāti ir sadarbojušies ar VDK kā ārštata aģenti. Turklāt izziņā ir uzsvērts, ka SAB rīcībā nav ziņu par GRU darbiniekiem. Savukārt CVK rīcībā nav tiesas sprieduma, ka kāds no kandidātiem būtu GRU darbinieks. CVK sekretārs nemācēja atbildēt uz Neatkarīgās jautājumu, kurai iestādei vai personai būtu jāvēršas tiesā, lai iegūtu šādu spriedumu par kādu no deputāta kandidātiem, par kura sadarbību ar PSRS izlūkdienestu ir visai pamatotas aizdomas.