Bezjēdzīgā eksperimentā iznīcina Gaujas Nacionālo parku

Latvijas dabas sirdī – Gaujas Nacionālajā parkā tiek plānots bezjēdzīgs eksperiments, kurā ar cirvi un uguni lēnā garā tiks iznīcināts 251 hektārs skaista meža. Vietējie iedzīvotāji vāc parakstus šā pseidozaļā projekta apturēšanai, jo vienīgie, kam no tā būs labums, ir kaitēkļi: vaboles un projekta īstenotāju komanda. Līdz nākamā gada septembrim projektā Meža biotopu atjaunošana Gaujas nacionālajā parkā viņi būs apguvuši vairāk nekā 800 000 eiro, un šis ir tikai sākums.

 Dabas aizsardzības pārvaldes zaļie dedzinātāji jau saprojektējuši sev darbiņus līdz pat 2050. gadam, cerot, ka nauda plūdīs kā pa reni. Šovasar plānots nodedzināt pirmos 4,5 hektārus. Skaistu mežu Raiskuma pusē, kādu kilometru no Cēsīm. Cilvēki te nāk sēņot, ogot, braukt ar velosipēdiem, baudīt dabu. Bet drīzumā te pavērsies sāpīga posta aina. Sadegs rāpuļi, putni, kukaiņi: visi tie, kurus pati Dabas aizsardzības pārvalde ik gadu māca saudzēt kūlas dedzinātājiem. Sagatavošanas darbi jau veikti. Daļa koku nocirsta un samesta kaudzēs žūšanai. Lai mežs labāk sadeg.

Vietējie šokā

Laikam visvairāk sirds par notiekošo sāp nu jau pensionētajam mežsargam Ivaram Gailītim. Izrādās 1978. gadā šis pats mežs tika nodedzināts ļaunprātīgi. Toreiz mēļoja, ka uguni pielaiduši paši ugunsdzēsēji, jo viņiem par katru nodzēstu ugunsgrēku maksātas prēmijas un dedzis visās malās. Mežinieki pēc tam paši savām rokām gatavojuši augsni degumā, paši stādījuši priedes. Ivars nu jau ir krietnos gados, bet viņa stādīto koku stumbri sasnieguši 20 centimetru diametru: «Es tos esmu izaudzējis. Kāpēc tie kādam tagad jādedzina nost?» vaicā sirmais vīrs. Formāli tāpēc, ka iesaistītajiem biologiem radusies nepārvarama vēlme uzzināt, vai izdegušajā mežā palielināsies bioloģiskā daudzveidība – vai patiks zaļajai vārnai, vai te sāks augt Bohēmijas gandrene un vai atlidos degumu krāšņvabole? Apkārtējo privāto mežu īpašnieki bažījas, ka patiešām atlidos un kompānijā ar vēl citiem meža kaitēkļiem sāks grauzt nost viņu kokus. Gaujas Nacionālais parks pieder valstij, taču kā jau aizsargājamā teritorijā parādi te komandē nevis Valsts meža dienests, bet gan Dabas aizsardzības pārvalde. Tāpēc īstiem meža speciālistiem atliek tikai šausmināties par projekta bīdītāju absurdo ieceri. Lai gan viņus. tāpat kā visus pārējos neapmierinātos, projektētāji apsaukā par neinformētiem un nezinošiem.

«Varētu pa muti sadot»

Veselavas pagasta pārvaldes vadītājs, mežzinis Ainārs Amantovs vairākus gadus uzraudzīja konkrēto apgaitu. Viņš vaļsirdīgi saka – dusmas ir tādas, ka varētu kādam pa muti sadot. Šo tā saucamo projektu var pamatot vienīgi ar frāzi – nauda nesmird. «Iznāk, ka uz papīra rakstītu cēlu mērķu vārdā var iznīcināt vērtīgas mežaudzes, sadedzināt čūskas, ežus, vardes. Vairot globālo sasilšanu. Labāk būtu šo naudu izmantojuši, lai kompensētu iedzīvotājiem uzliktos saimnieciskās darbības ierobežojumus, ko valsts pretlikumīgi jau gadiem nedara.»

Arī Neatkarīgā centās noskaidrot, kurš tad bija Gaujas Nacionālā parka dedzināšanas ierosinātājs. Izrādās tas ir personāžs, kurš projekta mājaslapas (http://for-rest.daba.gov.lv/public/) kontaktu sarakstā nemaz neparādās – meža ekoloģijas speciālists Viesturs Lārmanis, kas iztiku pelna Latvijas Dabas fonda projektos. Attiecīgi piesaistīts arī šajā. Viņš Neatkarīgajai skaidro, ka dedzināšana ir vienīgā metode, ar ko sasniedzams konkrētās lieguma zonas izveides mērķis – bioloģiskā daudzveidība: «Ir dabas vērtības, ka izzudīs, ja uguns nebūs.» Sabiedrības nosodošo reakciju viņš skaidro ar informētības trūkumu, kas gan ir pašu projekta īstenotāju vaina. Kā arī politiķu aktīvu iesaistīšanos kūlas dedzināšanas apkarošanā. Tagad cilvēkiem iestāstīts, ka uguns ir slikta jebkurā zālē.

Mežs ir jāglābj!

To, ka cilvēki nošokēti pusotru gadu pēc projekta sākšanas, par kļūdu atzīst arī tā koordinatore Kristīne Kampuse. Kāpēc? «Šis projekts ir mūsu sāpju bērns.» Un arī otrs, kura ietvaros Gaujas Nacionālajā parkā meliorētā mežā tiks aizrakti grāvji un izveidots purvs. Arī pret šo pseidozaļo ieceri iedzīvotāji protestē, jo negrib, ka viņu pagrabos ieplūst gruntsūdeņi un apkaimē bezjēgā savairojas odi.

Dabas aizsardzības pārvaldes vadītāja Sandra Bērziņa spriež citādi: cilvēki nepieņem jaunas un nezināmas lietas, bet tas tiesa, ka komunikācijai ar viņiem jāvelta lielāka uzmanība. Uz jautājumu, vai tomēr nav radušās šaubas par projekta lietderību, ģenerāldirektore Neatkarīgajai neatbildēja, bet vēlāk izcīnot tvitercīņas internetā, no pārvaldes konta tika rakstīts, ka projekts nākamgad beigsies. Tātad varbūt nekāda turpinājuma līdz 2050. gadam, kā sacerējušies un programmas 1. tabulā aprakstījuši projekta For-rest autori, nebūs. (Iepazīties ar programmu var šādā adresē: http://www.ldf.lv/upload_file/30131/20140521_9010_programma.pdf)

Uz to no sirds cer arī tuvējā viesunama Jaunbrenguļi saimnieks Raitis Kārkliņš. Viņš neizprot nedz dedzināšanas metodi, nedz arī vietas izvēli. Kaimiņš te uztaisījis velotakas tūristiem. Mežs ir pilns ar sēņotājiem. Un, kādēļ vaboļu izplatība jāveicina? «Jo vairāk nograuzīs, jo tā daba būs labāka?» Raitis viens no pirmajiem uzzināja par dedzinātāju plāniem, un sākumā apkaimes ļaudis pat negribēja viņam lāgā ticēt. «Es stāstu – tāda lieta plānota, man prasa, vai es skaidrā esmu.» Tagad gan visi ir noticējuši. Izrādās, mežs jāglābj no tiem, kam to uzticēts sargāt.