Lattelekom mierizlīguma izmeklēšanu nomudžina un noslepeno

Šā gada sākumā Tieslietu ministrija (TM) ir noteikusi jaunu slepenības termiņu vēl uz pieciem gadiem atzinumam par 2004. gadā noslēgto t.s. Lattelekom mierizlīgumu.

Nav saprotams, kādi noslēpumi iekļauti šajā dokumentā, ja tie no sabiedrības jāslēpj pat 15 gadu. Tomēr ir pamats uzskatīt, ka tajos varētu būt kāda informācija par korupciju un amatpersonu nelikumīgu rīcību.

Kāpēc var izteikt šādu pieņēmumu?

Tāpēc, ka Lattelekom mierizlīgumu Saeima nosodīja ar tik skarbu paziņojumu, kāds, šķiet, nav pieņemts neviena cita darījuma sakarā, bet TM komisija bija vienīgā, kurai tika uzdots izmeklēt šo skandalozo daudzmiljonu darījumu.

Būtiski ir tas, ka likums Par valsts noslēpumu informācijai par korupciju un amatpersonu nelikumīgu rīcību vispār aizliedz noteikt slepenības statusu. Tāpat ir jāņem vērā tas, ka noziedzīgiem nodarījumiem, kas varētu būt šā darījuma pamatā, noilgums ir nevis jau pagājušie 10, bet gan 15 gadu.

Valsts nozagšanas pazīmes

Pirms mēneša – 3. martā – apritēja 10 gadu, kopš toreizējais tieslietu ministrs Aivars Aksenoks Latvijas valsts vārdā parakstīja mierizlīgumu ar pārējiem Lattelekom esošajiem un bijušajiem akcionāriem. Ir vērts tos nosaukt, jo vairāku mēnešu laikā Neatkarīgajai neizdevās sastapt nevienu personu, kura atcerētos visus tālaika Latvijas valsts procesuālos oponentus. Bet tie bija: Dānijā reģistrētā akciju sabiedrība Tilts Communications, TeliaSonera Finland OYJ, TeliaSonera AB, Cable and Wireless PLC. Bez šiem nosauktajiem arī pati akciju sabiedrība Lattelekom bija dalībnieks gan tiesvedībā, gan mierizlīgumā. Neatkarīgā drīz parādīs, kāpēc ir svarīgi atcerēties visus valsts procesuālos pretiniekus.

Nākamajā dienā pēc mierizlīguma noslēgšanas – 2004. gada 4. martā – Saeima to nosodīja ar šādiem vārdiem: «Einara Repšes demisionējušās valdības steigā un slepeni noslēgtais mierizlīgums starp Latvijas valsti un uzņēmumu TeliaSonera ir vērtējams kā Latvijas pusei neizdevīgs darījums, kurā saskatāmas valsts nozagšanas pazīmes.

Latvijas valsts ir atteikusies no iespējas modernizēt telekomunikācijas laukos un no iespējas tiesas ceļā iegūt gandrīz 600 miljonus latu. Vienlaikus valdība ir uzņēmusies Latvijas valstij neizdevīgas saistības – iespējamā Lattelekom privatizācijā sniegt īpašas priekšrocības vienam uzņēmumam TeliaSonera.

Ir pamats vislielākajām bažām par noslēgtā mierizlīguma negatīvo ietekmi uz ikviena Latvijas iedzīvotāja dzīves līmeni. Tas liek secināt, ka lēmuma pieņēmēji no Latvijas valsts puses nav vadījušies pēc sabiedriskā labuma apsvērumiem – Ministru prezidenta Einara Repšes rīcība mierizlīguma sakarā ir bijusi vai nu klaji neprofesionāla, vai arī savtīgu motīvu diktēta.»

Šo paziņojumu Saeima pieņēma ar gandrīz kvalificēto balsu vairākumu: par balsoja 64 tautas kalpi, pret – 28 no Jaunā laika (JL), bet atturējās 6 deputāti no TB/LNNK.

«Tīrs» jaunlaicēnu darījums

Lattelekom mierizlīgums tiešām bija skandalozs gan pēc tā tapšanas apstākļiem, gan pēc satura. Mierizlīgumu noslēdza demisionējusi valdība – jāatgādina, ka jau pēc dažām dienām tika apstiprināta jauna valdība Induļa Emša vadībā. Ministru kabineta sēdē mierizlīgumu atbalstīja tikai no valdības aizejošā JL ministri. Vairākumu viņiem izdevās panākt tikai tāpēc, ka satiksmes ministrs Roberts Zīle (TB/LNNK) bija devies atvaļinājumā. Šī došanās atvaļinājumā arī ir interesanta, jo pirms tam R. Zīle publiski pauda, ka viņš mierizlīgumu neparakstīs.

Iepriekš valdības izveidotajā darba grupā, kurā tika izlemtas visas ar Lattelekom tiesvedību saistītās lietas, galvenie noteicēji bija JL pārstāvji – A. Aksenoks, E. Repše un viņa padomnieks Viesturs Šutko, kā arī ekonomikas ministra vietas izpildītājs Ivars Gaters. Satiksmes ministrs R. Zīle, kuram arī šajā darba grupā bija jādarbojas, bija vai nu atstumts, vai pats bija «atstūmies» no lemšanas – tā viņš publiski klāstīja presei.

Viss ar Lattelekom tiesvedību saistītais bija ļoti slepens un tika izlemts ļoti šaurā lokā – ideāla augsne korupcijai.

65 pret 600

Latvijas valstij bija labas izredzes tiesvedībā uzvarēt. TeliaSonera sūdzējās starptautiskajā arbitrāžā par to, ka Latvijas valsts pirms termiņa – 2003. gadā – bija izbeigusi Lattelekom monopolstāvokli, kaut gan bija solīts, ka monopolstāvoklis tiks saglabāts līdz 2013. gadam.

Bet Lattelekom privatizācijas līgumā, kas pazīstams ar nosaukumu Jumta līgums, privātais investors (tātad uz mierizlīguma slēgšanas brīdi TeliaSonera) apsolīja arī lielas investīcijas telekomunikāciju modernizācijā. Jumta līguma būtība bija – investīcijas pret monopolstāvokli.

Bet investīcijas nebija ieguldītas – Latvijas lauki nebija telefonizēti, modernizācija bija aizkavēta. Tas deva iespēju Latvijas valstij izvirzīt pretprasību. TeliaSonera prasība bija par 65 miljoniem latu, bet Latvijas valsts pretprasība bija 9 reizes lielāka – par 599,5 miljoniem latu. Līdz ar mierizlīguma parakstīšanu Latvijas valsts atteicās no iespējas prasīt apsolīto telekomunikāciju modernizāciju.

Juristiem – ārvalstu kompānijai Clifford Chance un pašmāju birojam Lejiņš, Torgāns un Vonsovičs – Latvijas valsts jau bija samaksājusi 16 miljonus latu, kurus nu varēja norakstīt zaudējumos (ja neskaita 1 miljona latu kompensāciju no TeliaSonera puses). Neviens par šiem zaudējumiem atbildību nav uzņēmies.

Valdības izšķiršanās

Visbeidzot mierizlīguma nosacījumi bija tādi, kas saglabāja visas privilēģijas TeliaSonera, piemēram, Lattelekom privatizācijas gadījumā, bet Latvijas valstij nedeva neko, ja neskaita iepriekš pieminēto 1 miljonu.

Mierizlīgumu slavēja tikai JL, bet citu partiju politiķi to dēvēja par «afēru», «nodevību», «zādzību», «bezatbildību, kas robežojas ar noziedzību» u.tml. Telekomunikāciju speciālisti pauda satraukumu par mierizlīguma saturu. Piemēram, Telekomunikāciju asociācijas izpilddirektors Jānis Lelis publiski taujāja – kur garantija, ka mierizlīgumam nav vēl kādi «slepenie protokoli», līdzīgi kā MolotovaRibentropa paktam? Viņš norādīja, ka vislielākā bīstamība būtu tad, ja mierizlīguma parakstītāji būtu apsolījuši gan Lattelekom, gan LMT pārdot vienam īpašniekam – TeliaSonera. «Jānovērš apvienošana,» satraukts aicināja speciālists.

Visi šie apstākļi un 8. Saeimas nosodošais lēmums bija tik nopietns iemesls kā nekad, lai izveidotu parlamentārās izmeklēšanas komisiju. Piemēram, 8. Saeimas laikā tāda tika izveidota pat sakarā ar tādu salīdzinoši otršķirīgu iemeslu kā E. Repšes reālo ienākumu atbilstība deklarētajiem.

Tomēr ietekmīgākie tālaika politiķi sprieda, ka parlamentārā izmeklēšana iepriekš nav izrādījusies efektīva – pareizāk šoreiz veidot valdības komisiju, kas visu saliks pa plauktiņiem.

Izmeklēšanas komisija arī tika izveidota TM paspārnē. Diemžēl pat tās vārdiskais sastāvs palika konfidenciāls.

Šajā sakarā ļoti interesanta ir arī ģenerālprokurora Jāņa Maizīša pozīcija, kuru viņš pauda intervijā Neatkarīgajai 2004. gada septembrī. Viņš atzina, ka prokuratūra nav sākusi nekādu pārbaudi šajā lietā tāpēc, ka «prokuratūrai neviens nav uzdevis šādu procesu veikt». Pēc savas iniciatīvas prokuratūra nav sākusi pārbaudi tāpēc, ka «prokuratūras rīcībā nav nekādu dokumentu, kas būtu par pamatu, lai šādu pārbaudi uzsāktu». J. Maizītis arī atzina, ka «mēs zinām, ka šo darījumu izvērtē Tieslietu ministrija. Tā bija valdības izšķiršanās uzdot ministrijai veikt šādu juridisku izvērtēšanu». Un, «ja viena valsts iestāde jau veic izvērtēšanu šajā lietā, būtu nejēdzīgi vairākām iestādēm rīkot to paralēli», secināja J. Maizītis (intervijas fragments www.nra.lv).

Tāda, lūk, dažos gadījumos ģenerālprokuroram bija attieksme pret darījumiem, kuros «saskatāmas valsts nozagšanas pazīmes».

Pārslepenots

Gatavojoties skandalozā mierizlīguma 10 gadu jubilejai, kas, atbilstīgi likumam par valsts noslēpumu, vienlaikus ir termiņš, pēc kura ir jāatslepeno slepena informācija, Neatkarīgā lūdza TM iepazīstināt ar minētās izmeklēšanas komisijas darba rezultātiem.

No TM sabiedrisko attiecību speciālistes Ineses Auniņas tika saņemta atbilde: «Ministrijas arhīvā arī nav rīkojuma dokumenta, kas apstiprinātu minētās izmeklēšanas komisijas dibināšanu.

2004. gada 22. martā tika saņemta Ministru prezidenta rezolūcija par pārbaudes veikšanu par mierizlīguma slēgšanas gaitu, un tā paša gada 2. jūnijā Tieslietu ministrija Valsts kancelejai sniedza konfidenciālu atzinumu.

Dokumenta statuss atbilstoši likuma Par valsts noslēpumu 4. panta pirmajai daļai un 8. pantam un Ministru kabineta 2004. gada 26. oktobra noteikumu

Nr. 887 Valsts noslēpuma objektu saraksts 2.1.5. apakšpunktam (informācija par atsevišķiem valsts stratēģiski nozīmīgiem ārējiem ekonomiskiem sakariem) ir pārskatīts šī gada sākumā un, ņemot vērā tā saturu, dokumentam uz nākamajiem pieciem gadiem saglabāta slepenības pakāpe – konfidenciāli.»

Neviens neatceras?

Neatkarīgajai pagaidām nav izdevies sastapt tālaika notikumu dalībnieku, kurš atcerētos, kāpēc patiesībā netika izmeklēta Lattelekom mierizlīguma slēgšana, lai gan visi apstākļi bija tādi, ka šī darījuma izmeklēšana bija jāveic visnopietnākajā veidā. Vairāki tālaika ietekmīgi politiķi teica, ka viņi vienkārši neko vairs neatceras. Bijušais premjers I. Emsis paskaidroja, kāpēc viņš neko neatceras: «Neatminos grand finale (angļu val. – lielais fināls, latīņu val. – visa vainagojums), bet atminos ļoti labi, ka steigā noslēgtais mierizlīgums tika revidēts un pārskatīts un cilvēki, kuri ar šo lietu strādāja, bija augsti kvalificēti, profesionāli Valsts kancelejas juristi. Saistībā ar mierizlīgumu un tā izvērtēšanu notika daudz sarunu, un pamazām valdība virzījās uz gaismu tuneļa galā. Man, esot premjera amatā, notika sarunas ar Lattelekom ārvalstu partneri, kurās mēs centāmies rast kopsaucēju, un viņi jau pauda gatavību pārskatīt mierizlīguma nosacījumus. Bet tad sākās nemieri saistībā ar skolu reformu un šī problēma atvirzījās otrā plānā.»

FRAGMENTS NO 08.09.2004 Neatkarīgās Rīta Avīzes intervijas ar Latvijas Republikas ģenerālprokuroru Jāni Maizīti

– Pavasarī Saeima pieņēma lēmumu, kurā izteiktas aizdomas, ka Lattelekom un Telia Sonera noslēgtais mierizlīgums ir noziedzīgs darījums, kura rezultātā Latvijas valstij nodarīti zaudējumi ap 600 miljonu latu apmērā. Vai prokuratūra ir uzsākusi pārbaudi šajā lietā?

– Nē, prokuratūra nav iesākusi pārbaudes lietu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka prokuratūrai neviens nav uzdevis šādu procesu veikt. Saskaņā ar prokuratūras likumu Saeimai, Valsts prezidentam, Ministru kabinetam ir tādas tiesības uzdot prokuratūrai veikt pārbaudi. Politiķi pārbaudi mierizlīguma lietā nav uzdevuši, kaut gan likums viņiem dot tādu iespēju. Mēs zinām, ka šo darījumu izvērtē Tieslietu ministrija. Tā bija valdības izšķiršanās uzdot ministrijai veikt šādu juridisku izvērtēšanu.

– Prokuratūra taču arī pēc savas iniciatīvas var uzsākt pārbaudi lietā, kuru ne tikai Saeima, bet arī masu mediji un eksperti dēvē par valsts nozagšanas gadījumu?

– Prokuratūra var. Bet prokuratūras rīcībā nav nekādu dokumentu, kas būtu par pamatu, lai šādu pārbaudi uzsāktu. Turklāt, ja viena valsts iestāde jau veic izvērtēšanu šajā lietā, būtu nejēdzīgi vairākām iestādēm rīkot to paralēli. Ja runājam par tiesībām prokuratūrai veikt pārbaudi pēc savas iniciatīvas, manuprāt, būtu diskutējams, vai šāda funkcija prokuratūras likumā būtu jāsaglabā. Daudzās valstīs prokuratūrai iespēja sākt izmeklēšanu pēc savas pārliecības ir liegta. Mums ir ļoti daudz uzziņas iestāžu, sākot ar policiju un beidzot ar KNAB, kuru pienākums ir veikt izmeklēšanu. Prokuratūras galvenais uzdevums ir apsūdzības izvirzīšana.

– Tātad jūs domājat, ka būtu bijis loģiski, ja Saeima reiz pieņēma lēmumu Lattelekom un TeliaSonera mierizlīguma lietā, tad arī uzdot prokuratūrai to izmeklēt.

– Es uzskatu, ka jā. Ja būtu tāds Saeimas uzdevums, prokuratūrai būtu pienākums to izpildīt.

– Tomēr dīvaini, ka citkārt prokuratūra reaģē pat uz preses rakstiem vai anonīmiem ziņojumiem par gadījumiem, kuri nav salīdzināmi ar simtu miljonu vērtu mierizlīgumu?

– Jā, prokuratūrai pastāv tāda iespēja reaģēt. Taču, ja paanalizē prokuratūras darbu, tad pēdējā laikā ir diezgan maz gadījumu, kad prokuratūra reaģē kā pirmā tiesībsargājošā iestāde. Prese ir privāta. Pie mums nevar pārmest vārda un izteiksmes brīvības nerespektēšanu. Taču tas, kas izskan medijos, ir viedoklis, nevis oficiāla informācija, kā tas bija pirms deviņdesmitā gada, un kā pret viedokli pret to arī ir jāattiecas. Protams, ja preses rakstā ir tieša norāde uz iespējamo noziegumu, prokuratūrai pastāv iespēja reaģēt. Taču tas ir atsevišķos gadījumos, tam nav jākļūst par likumu, ka prokuratūra reaģē uz visu, ko raksta prese.

– Saeimas lēmums mierizlīguma lietā satur tiešu norādi uz iespējamo noziegumu, par ko jūs runājāt. Vai tad tieši pārbaudes lietai nav jābūt tai, kurā prokuratūra atrod dokumentus un pierādījumus, uz kuru pamata ierosināt krimināllietu?

– Saeimai ir jāvēlas, lai tas notiek. Politiķi bieži izsaka viedokļus, kuri pēc tam tiek mainīti un pielāgoti politiskajai situācijai. Tādēļ svarīgi ir norobežot viedokli no faktiem.