Tā dēvētajā Lemberga prāvā straujus tempus uzņēmusi liecinieku pratināšana, kas, pēc prokuroru teiktā, esot jau iegājusi finiša taisnē.
Tā dēvētajā Lemberga prāvā straujus tempus uzņēmusi liecinieku pratināšana, kas, pēc prokuroru teiktā, esot jau iegājusi finiša taisnē. Nopratināti dažādu Ventspils uzņēmumu bijušie vadītāji, dažādu citu uzņēmumu un Ventspils domes amatpersonas.
Pratināti tika ilggadējā akciju sabiedrības Ventspils nafta (VN) prezidente Olga Pētersone, Ventspils domes kancelejas ilggadējā vadītāja Jadviga Paškeviča, SIA Solvotrans vadītājs, Lihtenšteinā reģistrētās kompānijas VentTK Limited pārstāvis Ventspilī Andrejs Damburgs, SIA Venttopaz valdes priekšsēdētājs, pēc tam SIA NFS direktors Guntars Ikerts, kā arī Aināra Gulbja biznesa partneris, IT speciālists, Vācijas latvietis Jānis Gobiņš.
Pazuduši dokumenti
Valsts apsūdzība no O. Pētersones vēlējās uzzināt, vai Ventspils mērs Aivars Lembergs ir piedalījies viņas iecelšanā augstajos amatos VN valdē un padomē, kā arī uzdeva neskaitāmus jautājumus par iespējamo A. Lemberga ietekmi uz VN darbību. Lieciniece skaidroja, ka viņas nonākšana amatā VN notikusi ar personāla rekrutēšanas firmas Fontes starpniecību. Viņa piedalījusies VN izsludinātajā konkursā uz valdes locekļa amatu. Straujā augšupeja pa karjeras kāpnēm uzņēmumā notikusi, pateicoties viņas spējām un organizatores talantam. Sarunas par viņas tālāko likteni notikušas ar VN tā laika padomes priekšsēdētāju Mamertu Vaivadu. Viņai uzticēts gan VN holdinga valdes priekšsēdētājas un prezidentes amats, gan arī amati padomēs un valdēs dažādos VN meitas uzņēmumos. O. Pētersone apgalvoja, ka VN vadība noritējusi saskaņā ar detalizētiem iekšējiem reglamentiem. Pats VN holdings neesot veicis saimniecisko darbību, bet nodarbojies ar meitas kompāniju pārraudzīšanu.
Vaicāta par iekšējo kārtību VN dokumentu apritē, O. Pētersone skaidroja, ka uzņēmumam bijis savs dokumentu arhīvs. Viņa atminējās, ka reiz pēc Jāņa Blažēviča arhīva apmeklējuma arhivāre viņai sūdzējusies, ka pazuduši dokumenti. A. Lembergs precizēja, ka J. Blažēvičs šos dokumentus esot nozadzis prokuroru vadībā. No pratināšanas gaitas varēja noprast, ka pazudušajiem dokumentiem ir būtiska nozīme aizstāvībā.
Ventspils domes kancelejas vadītāja no 1994. līdz 2008. gadam J. Paškeviča tika iztaujāta par Ventspils domē esošajiem zīmogiem, spiedogiem, kas un kad tos lietojuši. Prokurorus interesēja 1994. gada 2. augusta vienošanās starp Ventspils pilsētas domi un kompāniju VentTK Company Limited. Pratināšanā lieciniece atzina, ka no lietvedības pazuduši dokumentu orģināli: «Kad Ventspils pilsētas domē ieradās Ģenerālprokuratūras darbinieki un Mežsarga kungs (domāts prokurors Andis Mežsargs) ar kolēģiem, es ar darbiniecēm iegājām arhīvā, kur bija apstrādāti dokumenti, mēs konstatējām, ka tas oriģināls lietā neatrodas. Bet viņš ir bijis! Es viņu redzēju!» atminējās lieciniece. Uz ierasto jautājumu par A. Lemberga ietekmi J. Paškeviča strikti norādīja, ka A. Lembergs viņas lēmumus un rīcību nekādi nav varējis ietekmēt un to arī nekad neesot mēģinājis darīt.
Rūpes par tranzītu
A. Damburgs pratināšanā atzina, ka pirmstiesas izmeklēšanā viņš prokuratūrā nav pratināts. Saruna ar prokuroriem esot nosaukta par aptauju. Uz tradicionālajiem jautājumiem par A. Lemberga ietekmi viņš atbildēja: «Filosofiski runājot, Lemberga ietekmi varēja just visā pilsētas un ostas darbībā. Viņš kā Ventspils domes priekšsēdētājs uzmanīgi sekoja un kontrolēja pilsētas uzņēmumu darbību. To varēja noprast pēc cilvēku runām, avīzēm, pēc sarunām ar cilvēkiem ar uzņēmumu vadītājiem, ar kuriem kontaktējos.»
Taujāts par tiešo Lemberga ietekmi uz sabiedrības Ventamonjaks un tā meitas uzņēmumu darbību, A. Damburgs atbildēja, ka visu noteicis nevis A. Lembergs, bet gan Ventamonjaka vadītājs Jurijs Bespalovs. Liecinieks atminējās, ka deviņdesmito gadu vidū starp A. Lembergu un šobrīd vienu no galvenajiem A. Lemberga apsūdzētājiem Vladimiru Krastiņu valdījušas «lietišķas, pat draudzīgas attiecības». Liecinieks arī atminējas, ka viņš kā SIA Solvotrans pārstāvis piedalījies Tranzītbiznesa asociācijas darbā, kura A. Lemberga vadībā rūpējusies par izdevīgākiem noteikumiem tranzītam, piemēram, strādājusi pie tā, lai netiktu mākslīgi paaugstināti tarifi dzelzceļa kravu pārvadājumiem.
G. Ikerts no valsts apsūdzības puses tika detalizēti klaušināts par to, kā nokļuvis SIA NFS direktora amatā, kurš izvēlējies zemesgabalus Ventspilī šobrīd lielākā tirdzniecības centra Tobago būvei, kurš pieņēmis lēmumus un apspriedis jautājumus saistībā ar tirdzniecības centra būvniecību. No valsts apsūdzības jautājumiem varēja noprast, ka prokurorus ļoti interesēja, vai lēmumu pieņemšanā nav piedalījies A. Lembergs. Liecinieks tiesai skaidroja, ka viņu darbam SIA NFS uzrunājis Gints LaiviņšLaivenieks, kuru viņš ļoti labi pazinis. Arī visus lēmumus gan saistībā ar zemesgabala izvēli, gan saistībā ar Tobago centra būvniecību pieņēmis G. LaiviņšLaivenieks.
Bailes no atmiņām
Jau ierastā veidā tika pārtraukta leģendāras personas – J. Gobiņa – pratināšana. Prokurori visiem spēkiem centās traucēt uzdot viņam jautājumus par krimināllietā esošiem dokumentiem, apsūdzībā minētām ārvalstu kompānijām, apgalvojot, ka «tas neattiecas uz lietu». Kā ierasts, tiesa prokuroriem pilnībā piekrita, un beigās A. Lembergam un viņa aizstāvim Raimondam Krastiņam tikai atlika, kā lūgt ierakstīt protokolā, ka viņi liecinieku nav pabeiguši pratināt. Radās iespaids – prokurorus uztrauc, ka vecais vīrs sāks atcerēties kaut ko vairāk, nekā pirmstiesas izmeklēšanā radītā koncepcija. Cita starpā, divos pratināšanas protokolos, kas datēti ar četru gadu intervālu, šī koncepcija atspoguļota «vārds vārdā, burts burtā».
Latvijas presē J. Gobiņa vārds laika gaitā ir locīts saistībā ar to, kā pirmais latviešu miljonārs Ainārs Gulbis un viņa kompanjoni no SWH Rīga nopelnīja pirmos miljonus IT nozarē, radot kādu programmu Vācijas sociālajai sistēmai. Proti, J. Gobiņa firma Info Logistic Gmbh bija ieguvusi kontraktu par astoņiem miljoniem vācu marku, bet SWH Rīga to īstenoja.
Tiesā tika precizēts, ka J. Gobiņš pats nekad nav iesaistījies SWH Rīga vai kāda cita Latvijā dibināta uzņēmuma kapitālā, bet bijis akcionārs ar SWH Rīga saistītos ārvalstu uzņēmumos. Piemēram, viņam piederējusi viena Ventrans AG akcija un viņš bijis šīs kompānijas valdes loceklis. Šis ir ļoti svarīgs uzņēmums t. s. Lemberga lietā, jo šajā Šveices uzņēmumā pazuda Latvijā dibinātās akciju sabiedrības Ventrans miljoni. Līdz ar to radās Ventrans parāds pret VN un Ventspils domi, bet šo parādu kārtošanas veids apsūdzībā tiek traktēts kā akciju izspiešana.
J. Gobiņš gan nekādus Ventrans parādus neatcerējās. Viņam no Valda Lokenbaha nostāstiem bija zināms tikai tas, ka A. Gulbis ir Ventspilij parādā «kaut kādu naudu» un «notiek kaut kāda vienošanās par to programmatūras izstrādāšanu, ko Lokenbaha firma ir veikusi». Šī programmatūra «tika sabalansēta ar parādu», atminējās J. Gobiņš.
Viņš faktiski bijis starpnieks, kurš A. Gulbja instrukcijas nodevis šveicietim Gvido Študeram, kurš reāli izpildījis pārskaitījumus. Vēlāk (ap 1994. gadu) šīs starpnieka funkcijas sācis pildīt pašreizējais Maksātnespējas administratoru asociācijas padomes priekšsēdētājs Ilmārs Krūms.
Viņš atcerējās gadījumu, kad 100 000 dolāru tika pārskaitīti gan A. Lembergam, gan viņam pašam, gan Oļegam Stepanovam, gan citiem, kas bija saistīti ar tranzīta biznesu, no «mārketinga izdevumiem». Mārketinga izdevumi bijusi summa, kas tika ierēķināta pārkraušanas līgumos un pēc tam dalīta starp «Gulbi plašākā nozīmē» un Krievijas piegādātājiem.
J. Gobiņš atcerējās, kā A. Gulbja un A. Lemberga sirsnīgā draudzība (sākotnēji pat visi kopā ar sievām atpūtušies Karību salās) pāraugusi konfliktā, tomēr konflikta iemeslus viņš nezināja.