Piektdien, 16. maijā, Dailes teātrī pirmizrāde būs Viestura Meikšāna iestudējumam Ričards III ar Artūru Skrastiņu titullomā – Viljama Šekspīra lugas iestudējums ir režisora debija Dailes teātrī. Pirmoreiz Viesturs Meikšāns iestudē Šekspīra dramaturģiju, un pirmoreiz viņš iestudējis operu – Mihails un Mihails spēlē šahu Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē.
Šie divi darbi šosezon savā ziņā nozīmē Viestura Meikšāna atgriešanos Latvijas teātrī, jo pēdējais iestudējums Egoisti Valmieras teātrī tapa 2012. gada pavasarī. Rudenī viņš devās uz Krieviju, jo pēc veiksmīgā V. Sigareva Kareņina iestudējuma bija pieņēmis Antona Čehova Maskavas Dailes teātra piedāvājumu iestudēt A. SuhovoKobiļina triloģiju, tapa Krečinska kāzas. Pēc debijas LNO un Dailes teātrī viņš atkal strādās Valmieras teātrī un nākamsezon iestudēs Jaunajā Rīgas teātrī.
– Bija plānots, ka Šekspīra traģēdiju Ričards III Dailes teātrī iestudēs cits režisors, taču tad piedāvāja tev. Tātad materiāla izvēle nebija tava. Ko sev saistošu atradi šajā lugā?
– Kad pasūta kādu konkrētu nosaukumu, tad vienmēr šķiet – ak, Dievs! Nekas tur labs nebūs. Man vairāki tādi iestudējumi bijuši, un allaž pēc kaut kāda mēneša – kas ir ļoti ātri – jau var uzlēkt uz kāda sev interesējoša toņa. Šajā gadījumā man vajadzēja atrast kaut ko, kas būtu saistīts ar politiku, jo tas ir absolūti simtprocentīgi politisks materiāls. Tur nav citu variācijas iespēju. Tur nav nevienas ainas par mīlestību, nekas cits. Pagājušogad sāku ieklausīties un domāt par demokrātijas ideju. Ka vismaz Latvijas sabiedrībā, mediju telpā tai nav nekādu pretargumentu, šī ideja ir idealizēta, līdzīgi kā kāda reliģiska vērtība. Tas man šķita aizdomīgi un dīvaini, tāpēc sāku domāt, kādas varētu būt demokrātijas blaknes. Sakritības pēc, politiskā situācija Ukrainā un Krievijā, visa šī demagoģija un propagandas materiāli, kas tieši izmanto demokrātijas saukļus, lai leģitimizētu okupāciju un iebrukuma lietas, ļoti veiksmīgi integrējas izrādes konceptā. Banāli runājot, kas ir Ričards III? Ja būtu runa par totalitāro režīmu, tad – Hitlers. Bet demokrātijā nav viena konkrēta tēla, līdera, tas ir globāls fenomens, tāpēc mūsu gadījumā Ričards III ir demokrāts. Bet viņš ir mežonis.
– Tavuprāt, ir kāds variants, ja ne demokrātija, tad – kas?
– Jā, jā, tā ir tā lieta, kas man pašam ir visu laiku prātā – bet ko tad citu? Ir jau dažādas teorijas par to, kā demokrātija attīstīties, piemēram, netokrātija. Ir ļoti svarīgi saprast, ka demokrātijas uzvaras gājienā pēdējo 70 – 80 gadu laikā tā ir radikāli mainījusies. Turklāt katrā valstī demokrātija ir citādāka. Pat Ziemeļkorejā ir demokrātija, jo viņiem ir vēlēšanas. Latvijā ir citādāka demokrātija nekā Francijā. Demokrātija nav vienots organisms, kaut gan ir vienoti saukļi un vērtību sistēma – par vārda brīvību, izvēles brīvību un tā tālāk. Trūkst diskusiju par to.
– Un ar savu izrādi tu šo diskusiju rosināsi.
– Jā, tieši tā, ir svarīgi par to runāt. Sevišķi, ņemot vērā Ukrainas demagoģiju, kad tiek pasludināts, ka demokrātiskā ceļā, ar referendumu, nolēma par Krimas pievienošanu Krievijai.
– Kā ir strādāt Dailes teātrī, lielajā zālē? Tā taču ir lielāka nekā Antona Čehova Maskavas Dailes teātra vēsturiskā zāle?
– Maskavas Dailes teātrī skatuves izmērs ir līdzīgs, konfigurācija cita. Pēc skatītāju vietām, jā, šī ir lielāka, MDT ir astoņsimt vietu, šeit – tūkstotis. Kad uzkāp un mēģini uz mūsu Dailes teātra skatuves, tad nemaz nešķiet, ka tā zāle ir tik liela. Kad apsēdies 24. rindā un neredzi aktieru sejas, tad gan to attālumu jūt.
Šis ir viens no retajiem tik harmoniskajiem mēģinājumu procesiem. Es jau nācu ar savu pieredzi, zinot, kā ir strādāt pirmo reizi jaunā kolektīvā, un tā nav gaiša pieredze. Pagaidām izskatās, ka viss tālāk attīstīsies ļoti labi, ar visiem atradām kopēju valodu. Ļoti harmonisks process, kaut tik nežēlīgs materiāls.
– Harmonisks mēģinājumu process – tas nav arī tomēr bīstami?
– Esmu sapratis, ka daudz bīstamāks ir kašķīgs process, tad sekas tomēr izrādē jūt, jo aktieri it kā piesūcas ar to. Mums ir ļoti pozitīvs process.
– Tev nupat bija profesionāls izaicinājums – debija operā. [Kristapa Pētersona operas Mihails un Mihails spēlē šahu muzikālā dramaturģija balstīta 1960. gadā Maskavā Pasaules čempionāta mačā izspēlētajā sestajā sensacionālajā šaha partijā, kurā Latvijas šahists Mihails Tāls pieveica Mihailu Botviņņiku.] Ko tev deva šī pieredze?
– Operā ir pilnīgi cita pasaule, tie nav aktieri, bet dziedātāji, kurus jāpiedabū performēt. Pilnīgi cita specifika, un vēl specifiskāk tas bija tāpēc, ka ļoti sarežģīta mūzika. Atcerēties tik komplicētu materiālu arī ļoti augsta līmeņa māksliniekiem–dziedātājiem ir grūti. Un, ja vēl es nāku ar savu pienesumu, liekot ko spēlēt, – tas ļoti iegrožo. Bet es zināju, ja ir grūta mūzika, man ir nedaudz jāvienkāršo materiāls un vairāk jāpievērš uzmanība citiem izteiksmes līdzekļiem, nevis viņiem kā tēlotājiem. Bet tas izaicinājums bija – kā lai mūziku pārnes skatuviskā valodā, lai tie būtu vienots veselums. Tas viss tā veiksmīgi dzima, jo vēl tad, kad mūzika nebija uzrakstīta, ar Sergeju Timofejevu un Kristapu Pētersonu jau sēdējām pie galda, domājām par iestudējumu režijas un dramaturģijas līmenī, un pēc tam Kristaps izmantoja tās lietas. Tas bija ļoti labi, jo viņš jau rakstīja konkrēti mūsu idejas. Tāpēc varbūt arī ir tā izjūta, ka tas ir viens veselums, kā rakstīja kritiķi. Tā laikam ir lielākā vērtība. Izaicinājums bija arī tas, ka opera bija jāuztaisa mēneša laikā. Es nesapratu, kā tas vispār iespējams. Bija tikai vienpadsmit mēģinājumu ar orķestri. Tas viss pasākums ir ļoti dārgs un nevar atļauties – pamēģinām tā vai šitā. Atnāc pilnīgi gatavs. Tā kā man nebija pieredzes, kā var tik īsā periodā iestudēt izrādi, es biju sagatavojies tik labi un precīzi, ka pat nedēļas laikā to varētu izdarīt, ja solisti visu būtu apguvuši.
– Uz teātri jau gan tas īsti laikam nav attiecināms.
–Teātra specifika paredz, katra aina slēdzas vaļā citādāk un to nevar izplānot mājās uz papīra. Tāpēc var būt seši septiņi mēģinājumi, un katrā ainu centies slēgt vaļā ar citu atslēgu, kamēr nepielāgojies. Tas ir sarežģītais. Ja es atnāktu taisīt Ričardu III ar domu, ka izrādei jābūt gatavai mēneša laikā, mēs kaut kādas ainas, visticamāk, būtu aizšāvuši garām, tās nebūtu atslēgušās vaļā pareizi. Tāpēc tas laika posms ir vajadzīgs, lai trāpītu pareizā veidā.
– Uzdevumu sarežģītības ziņā – šie divi pēdējie darbi varētu būt grūtākie?
– Man kaut kādā ziņā ir viegli strādāt ar Šekspīru, jo viņam ir ļoti brīnišķīga struktūra. Viņš ir ģeniāli uzbūvējis māju, un man tikai atliek pareizi izslēgt tās attiecības, kuras man nevajag rādīt, un pareizi izstaigāt to konstrukciju. Tādā ziņā ir vienkārši. Sarežģīti bija sākumā izdomāt konceptu, kā lai šo politisko materiālu pasniedz mūsdienīgā veidā. Tādā ziņā Pētersona opera bija komplicētāka, jo tā bija dokumentāla tēma, un tāpēc ideja par lekciju bija nepieciešama, lai to forši pasniegtu. Ja mēs to mēģinātu iestudēt ar spēlēšanas elementiem, tas būtu pilnīgi garām. Sākumā gan bija doma, ka šaha kauliņi staigā pa skatuvi... Tas neiet krastā. Man jau pieredze sāk veidoties un augt, tāpēc grūti pateikt, vai sarežģītāk bija iestudēt Marionetes Valmierā vai Ričardu III Dailē. Es sāku brīvāk justies, vairāk kontrolēju mēģinājumu procesu. Pa sešiem gadiem jau kaut ko iemācās.
– Apmēram gadu, kopš atgriezies no Maskavas, neko neiestudēji. Vai šī pauze tev nāca par labu?
– Tā tikai no malas izskatījās kā pauze, jo reāli nestrādāju teātrī, kaut ko neražoju. Es kārtīgi pieslēdzos jaunākajai pasaules literatūrai, sapirkos filozofijas un pētniecības grāmatas. Tas ir tas, kas ļauj redzēt kopainu, varbūt arī tāpēc man demokrātijas ideja vispār radās, jo vari nebūt vāveres ritenī, mēģināt interpretēt atkal jaunus materiālus, bagātināties teorijas un ideju līmenī. Tas bija ļoti vērtīgs laiks. Tagad pēc Ričarda man sāksies jauns posms Valmieras teātrī, bet pagaidām tikai trīs nedēļas, jo izrādi pabeigšu novembrī. Man būs vasara, brīvs laiks, un varēšu atkal iedziļināties.
– Tas nozīmē, ka atgriezies Valmieras teātrī?
– Man ir viens iestudējums nākamsezon. Atgriežos nosacīti – es jau tur neesmu štata režisors četrus gadus. Būs viens iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī.
– Ko abos teātros iestudēsi?
– Man nākamā būs Mariusa fon Maienburga sezona. Valmierā iestudēšu lugu Perplex, Jaunajā Rīgas teātrī – Nazis, suns un nakts. Es lasīju vairākus jaunos dramaturgus, un Maienburgs ļoti ieinteresēja. Likās, jāņem un jātaisa tūlīt pat, jo Latvijā Maienburgs nav iestudēts. Ļoti patīk viņa teātra valoda, pašironija par teātri kā izteiksmes līdzekli, par mākslas formu, tajā pašā laikā ļoti sociālpolitiski, interesanti tiek atvērtas šādas tēmas. Vācijas kapitālistiskā sabiedrība ir piespiedusi jaunos dramaturgus būt radikāliem un kritiskiem pret sabiedriskajām vērtībām jeb vērtībām, kas pastāv kapitālismā. Mēs varbūt kā sabiedrība vēl neesam tur, bet runāt par to nav par agru. To tagad vajag darīt. Viņa darbos ir ciniska ironija. Tie smeldzīgie smiekli, kas man patīk.
– Kā tev izdevās nokļūt JRT?
– Tas ir Alvja Hermaņa uzaicinājums. Par to esmu ļoti priecīgs, jau sen gribēju strādāt ar JRT aktieriem. Būs laba iespēja. Man bija ļoti vērtīgs piedzīvojums – piecus gadus neiziet no Valmieras teātra mājas. Tas kā taktisks gājiens pilnībā attaisnojās – nokoncentrēties vienā vietā, izveidot kolektīvā ģimeniskas attiecības, pat tādu kā savu minitrupiņu, domubiedru grupu. Šī ideja pilnībā attaisnojās, tapa ļoti interesantas izrādes. Bet tas posms ir beidzies. Varu godīgi paskatīties atpakaļ un pateikt, ka vairs negribētu atkārtot šo periodu. Man būtu interesanti pastrādāt arī citos Latvijas teātros. Tagad tīri procesa ziņā ir brīnišķīga pieredze ar Dailes teātri, redzēsim, kā būs ar rezultātu, bet gan jau, ka labi. Taču gribas strādāt arī ar JRT aktieriem. Izrādēm ir cita garša, jo katra teātra aktieri nāk ar savu pienesumu. Strādājot ar Dailes teātra aktieriem, ir izjūta, ka izrāde jau grib ieieties viņu estētikā, jo aktieri tomēr pieraduši pie savējā stila, Dailes teātrim ir savs rokraksts. Es jūtu mēģinājumos, ka pats velkos tam līdzi, taču bremzēju sevi.
– Kā izjūti Dailes teātra stilu?
– Vai tas ir Jans Villems van den Boss, Aleksandrs Morfovs vai Oskars Koršunovs, pat ārzemju režisori, kas te strādā pirmo reizi, ir jūtams, ka viņu darbi ir viena stila izrādes, viens teātra vēstījuma formāts. Uz ekspresiju vērsta forma, kaut nevaru vispārināt, jo neesmu visas mazās zāles izrādes redzējis. Šo minēto režisoru izrādes plus, protams, Džilindžera daiļrade, tās savelkas vienā grozā, viņus var apkopot. Arī Lauras GrozasĶiberes M. Butterfy – gribi negribi, tā ir Dailes forma, kas dzīvo savu patstāvīgu dzīvi ideju līmenī. Tas nav atkarīgs no viena režisora vai otra. Šajā mājā aktieri runā vienā valodā.
– Tajā ir savs negatīvais vai nevēlamais elements, ja saki, ka bremzē sevi, lai neļautos šim stilam?
– Nē, es nespiežu, ka to stilu lauzīšu. Dažos mēģinājumos pieķēru sevi pie domas – ja izdarīšu to gājienu, piemēram, smēķēsim vai uztaisīsim šovīgāku elementu, tas būs tas, ko esmu šeit redzējis, un speciāli saku tam nē. Bet vienalga es jūtu, ka Ričards III būs Dailes formas izrāde. Kas tas ir, kāpēc tā ir? Katrā teātrī ir sava vienota ideja, ar ko visi ir piepildīti tajā laika posmā. Tā ir, pēc tam vēstures grāmatās varēs paskatīties uz šo laika posmu kā idejiski un estētiski vienotu veselumu, kas atšķiras no Pētera Pētersona vai Arnolda Liniņa laika estētikas. Teātra vēsture top pa tādiem blokiem. Un to nevar tā – atnākt no malas un izmainīt.
– Džilindžers 2012. gadā intervijā runāja par problēmu, ko viņam uzrādījuši tieši jaunie režisori, ka Dailes teātra aktieri nav elastīgi. Citējot: «Jā, mūsu lielākā problēma ir tā, ka Dailes teātrī visi aktieri ir zvaigznes. Pirms diviem gadiem uzskatīju, ka tas ir pozitīvi. Šobrīd redzu, ka tā ir liela problēma.» Vai tagad ko tādu šeit redzi?
– Manā mēģinājumu procesā ar to neesmu saskāries. Maskavā tā man bija liela problēma, jo katrs vilka deķi uz savu pusi. Šeit jūtu ansambliskumu. Pēc pirmā mēneša aktieriem neformālā gaisotnē arī teicu – ar svaigu skatu no malas man šķiet, ka ir ļoti spēcīgs ansamblis. Viņi cits citu aizstāv, krīt par otru. Viņi aizdomīgi uz mani skatās.
– Aizdomīgi?
– Nu, jā. Varbūt es vienkārši nejūtu tās mūžīgās teātra intrigas, kas vienmēr visur bijušas un kaut ko var jaukt, bet es tiešām domāju, ka Dailes teātrī ir ļoti spēcīgs ansamblis ar dažādu paaudžu augsta profesionālā līmeņa māksliniekiem, kas var daudz ko paveikt.
***
Viesturs MEIKŠĀNS
- Dzimis 1980. gada 26. jūnijā
- Studējis Igaunijā, iegūstot bakalaura grādu starptautiskajā biznesa vadībā un mārketingā un maģistra grādu biznesa vadībā
- Režiju apguvis Latvijas Kultūras akadēmijā
- No 2007. līdz 2012. gadam Valmieras teātra režisors
- Valmieras teātrī iestudējis izrādes: Fantomsāpes, Marionetes (2008), Latviešu laiks, Zelta zirgs (2009), Vīns un nezāles, Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās (2010), Krāsainās pasakas, Kin dza dza (2010), Egoisti (2012)
- Iestudējumi citos teātros: Ja apguļas horizontāli un skatās vertikāli pēc Servantesa Dona Kihota motīviem un Mihala Valčaka Pirmā reize teātrī Skatuve (2006); diplomdarba izrāde Parīze. Tuksnesis (2007) pēc S. Šeparda lugas Parīze Teksasā motīviem un Septiņi Fausti (2011) Latvijas Nacionālajā teātrī;
- Partitūra ekosistēmai (2010) Latvijas Jaunā teātra institūta festivālā Homo alibi; V. Sigareva Kareņins un Aleksandra SuhovoKobiļina Krečinska kāzas A. Čehova Maskavas Dailes teātrī (2012)
- Šosezon pirmo reizi iestudējis operu – Mihails un Mihails spēlē šahu LNO un ar Šekspīra traģēdijas Ričards III iestudējumu debitē Dailes teātrī
- Saņēmis balvas: Spēlmaņu nakts balva 2009./2010. gada sezonā kategorijā Gada režisors par izrādi Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās; Starptautiskā teātra festivāla Kingfestival 2011 (Novgoroda, Krievija) balva kategorijā Labākais režijas darbs par izrādi Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās.