Japāņu kvalitāte dejā

Tērpies tikai nelielā drāniņā, kas piesedz ģenitālijas, nokrāsojies ar sudraba krāsu, maza auguma septiņdesmitgadīgs vīriņš kūņojas gaismas starā un gluži kā ne savā balsī sev vai skatītājiem jautā: «Kas tu esi?» Tas ir Ko Murabuši – leģendārais buto dejas pārstāvis no Japānas.

 Vienā pusē ekrāns, otrā pusē tas cilvēks attēlā – abi kustas fascinējoši digitāli precīzi. Pasauli nevaldīs mašīnas, cilvēks pats pamazām kļūs par mašīnu – te labi der šis apgalvojums.

Tas nav baisi, bet gan fascinējoši, jo uz skatuves ir viens no spilgtākajiem Japānas laikmetīgās mākslas pārstāvjiem Hiroaki Umeda.

Tieši tik un vēl daudzveidīgāka var būt laikmetīgā deja, ko piedāvā Starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls Laiks dejot. Kopš 2005. gada festivāls ir uzņēmies regulāras rūpes par iepazīstināšanu ar citādu deju. Vienlaikus tā ir iespēja Latvijas māksliniekiem parādīties starptautiskai publikai. Šogad festivāls risinājās no 12. līdz 18. jūnijam Zirgu pastā, LNO Jaunajā zālē, galerijā Betanovuss un Rīgas Doma dārzā. Dejai vēl aizvien nav savas zāles.

Lai arī viņa sevi tā nedēvē, Laiks dejot ir sava kuratore – festivāla tēmas un māksliniekus izvēlas Olga Žitluhina. Aizsāktā formula atkārtojas – viesi, pašmāju mākslinieki, studenti, meistarklases un īpašie notikumi. Tomēr ik gadu festivāls ir jauns, jo darbu atlase nav nejauša un programmā var saskatīt gan tiešus, gan netiešus caurviju motīvus, kas liecina par tendencēm laikmetīgajā dejā kopumā. Festivālam katru gadu ir tēma: reizēm tā ir ģeogrāfiska (Krievijas, ASV, Izraēlas u.c. deja), citreiz – vairāk idejiska (vīrieši dejo, dejas smejas u.c.). Šoreiz festivāla centrā bija Japānas laikmetīgā deja. Taču tālās austrumu valsts laikmetīgās dejas formas buto dēļ arī viss festivāls iegrozījās zināmā buto noskaņā. Ar buto noskaņu saprotu lēnumu, minimālismu, dvēseles tumšo un dramatisko pušu atklāsmi, ķermeņa izpēti un ķermenisku atklātību, neērtumu un arī naivumu.

Ķermeņa daiļrunības svinēšana

Var jau izlikties, ka zinu kaut ko par Japānu, bet runā, ka citu kultūru var saprast, tikai zinot tās valodu. Vai arī dejas saprašanai jāzina japāņu valoda? Par Japānas viesu sasniegumiem pārliecina biogrāfiju lasīšana, turklāt sasniegumi gūti gan Japānā, gan arī labi zināmos Eiropas festivālos. Un arī bez tā, skatoties izrādes, sūdzības par kvalitāti neradās. Viss bija precīzi un pārdomāti kā japāņu dārzos. Pietiekami laikmetīgi asimetriski kā ikebanās. Uz pārdomām rosinoši kā dzenbudisma līdzībās. Visi salīdzinājumi ir klišejiski, bet ir maz citu iespēju komentēt svešu kultūru. Turklāt dejā galvenais ir tā pieredze, kas paliek aiz vārdiem.

Jau pieminētais leģendārais buto mākslinieks Ko Murobuši savas izrādes Ritournelle pieteikumā raksta: «Brīdī, kad nometu savu ķermeni, es satveru citu formu.» Ja jaunu cilvēku izpildījumā Japānas «tumsas deja» reizēm liek arī pasmaidīt, tad Murobuši sarunas intensitāte ar savu vienlaikus tik tuvo un svešo ķermeni ir ļoti pārliecinoša. Izrāde notiek uz LNO Jaunās zāles skatuves, tā ir ietērpta arī gaismā un mūzikā, tomēr būtiskākais tiek pateikts tieši ar «kailo ķermeni».

Citādi ir Hiroaki Umeda darbos Ejot uz nosacījumiem un Duets. Lai arī šeit ķermeņa virtuozitāte fascinē pat vēl vairāk, viņa izrādes tomēr ir nesaraujami saistītas ar tehnoloģijām. Te video nav tikai bilde fonā, bet gan partneris, daļa no ķermeņa un telpas, bez kuras nevar pat elpot. Neviens nav pirmais un galvenais. Japānā tehnoloģiju kvalitāte padara tās par dzīvām. Japānā cilvēku darbaspējas padara viņus par tehnoloģijām. Aizraujoša pieredze, kuras laikā mute paliek vaļā gan cilvēka, gan mašīnas magnetizējošā spēka dēļ.

Jukio Suzuki kompānijas izrādei Valsis ar pašu horeogrāfu un trim sievietēm uz skatuves īpašu garšu dod Doma dārzs – vējš plivina matus un kostīma stūrus, pāri pārlido putni, un viņi meklē savu iekšējo valsi. Ja šī būtu, piemēram, lietuviešu izrāde, es varbūt viltos. Bet noslēpumainā Japāna, dejotāju tehniskā meistarība un paša Suzuki maģiskā kustība uzsver to pašu, ko citas izrādes – dejas izrādēs galvenais ir ķermeņa kustība, nevis sižets vai dekorācijas.

Izrāde Valsis viesojās arī jaunatvērtajā Vidzemes koncertzālē Cēsis. Ir pamatotas cerības, ka šis būs sākums labai tradīcijai. Īpaši tāpēc, ka 13. jūnijā Cēsis sevi skaļi pieteica kā vietu, kur top laikmetīgā deja. Tie, kas redzēja Morisa Kozija izrādi Kauciens Olgas Žitluhinas audzēkņu jeb Laikmetīgās dejas apvienības Ārā izpildījumā, zina, ka Cēsis nejoko. Nebijis projekts un pārsteidzoša kvalitāte, tāpēc jācer, ka izrāde atbrauks arī uz Rīgu.

Latvieši ir ļoti dažādi

Latvijā tapušo darbu izlase festivālā parāda, ka mūsu laikmetīgā deja ir daudzveidīga un sāk atļauties aizvien vairāk. Arī formāti variējas no īsiem solo darbiem līdz dejotāju skaita ziņā līdz šīm lielākajai laikmetīgās dejas izrādei Ārā, kura kļuvusi par aizgājušās sezonas lielgabalu daudzās nozīmēs. Intriģē jaunie horeogrāfi (tie paši, kas ir Ārā dejotāji), kuri Latvijas Kultūras akadēmiju absolvēs 2015. gadā. Ja citreiz festivāla priekšspēlē ir iespēja redzēt visu studentu horeogrāfijas, tad šoreiz izveidota izlase un programmā bija skatāmi seši pārliecinoši darbi. Būtiska loma šī gada festivālā ir arī buto dejas kopējai Latvijā Simonai Orinskai – viņa piedalījusies Japānas mākslinieku izvēlē un arī pati ir uz skatuves kopā ar Ko Murobuši latviskā buto skicē Z.Ī.M.E. Murabuši gan esot teicis, ka tas, ko latvieši dara, nav buto, bet ko gan citu japānis lai saka.

Pati pirmā festivāla izrāde ir Kristīnes Vismanes pretrunīgi vērtētais duets ar komponistu Jēkabu Nīmani Intervija ar Madonnu. Diskutablākā daļa ir teksta uzbāzīgā klātbūtne. Festivālā, kad skatītāji ir pārsvarā ārzemnieki, izrādei tas par labu nenāk. Arī pati horeogrāfe jūt, ka ar tulkojumu uz lapām nepietiek, tāpēc viņa brīžiem runā angliski un vēl izrādes beigās paskaidro, ko gribēja pateikt. Tas laikmetīgās mākslas kontekstā ir teju vai skandalozi un labi iesāk festivālu, kurā gaida arī vēl citas provokācijas.

Tajā pašā vakarā Doma dārzā skatāma Dmitrija Gaitjukeviča solo Dive pirmizrāde. Horeogrāfs pērn saņēma Spēlmaņu nakts balvu par izrādi Inside un solo Dive skici jau rādījis slavenajā Džadsona baznīcā Ņujorkā. Līdz galam neizdodas noticēt horeogrāfa mēģinājumam pārvietot domas otrajā plānā un ļaut ķermenim kustēties, citu impulsu vadītam. Tomēr pieredze ir visai baudāma. Izņemot pāris nezin no kurienes uzradušos ļoti tipiskos roku vēzienus. Varbūt tieši tie ir mirkļi bez domām?

Trešais latviešu uznāciens bija Zirgu pastā, kur satikās trīs ļoti atšķirīgas mākslinieces: Sintija Siliņa no apvienības Dejas anatomija, Elena Jacinta, kas laikmetīgo deju studējusi Londonā, un Lilija Lipora, kura ir gan horeogrāfe, gan arī festivāla Vides deja kuratore.

Apgaismība ir neparasta

Kopš par vienu no festivāla norises vietām kļuvis Betanovuss, notiek lietas, kuras teātrī varbūt arī neiederētos. Te notika Ērika Mutela saldēto apģērbu instalācija (2010), tepat vannā sēdēja un jēlu zivi ēda arī skandalozā amerikāņu māksliniece Anna Līva Janga (2012). Jēlo zivju tēma turpinās arī šogad – festivālā noslēgumā ir suši, origami un japāņu tējas gatavošanas meistardarbnīcas. Un vēl arī Soši Matsunobes (Japāna) izrāde/instalācija Humming, kas tapusi sadarbībā ar Latvijas horeogrāfiem. Japānis un viesi dungo, latvieši izteiksmīgos kostīmos (alvas zaldātiņš, lācis, buto dejotājs, klauns, princese) spēlē kārtis, pozē un konceptuāli dejo. Viss notiekošais ir vienlaikus gan ļoti košs, gan tāds, ka šķiet, ka izrāde vēl nav sākusies. Un tā arī nekad nebeidzas. Dzirdēju skatītājas atsauksmi, ka bijusi jauka atmosfēra, patikušas darbnīcas. Tomēr nav bijis skaidrs, kāpēc uz šo pasākumu pārdod biļeti. Viss esot bijis labi, bet mulsinoši. Vajadzējis rakstīt, ka, nopērkot biļeti, būs iespēja ballēties kopā ar māksliniekiem…

Iespējams, Laiks dejot 2014 noslēgumā bija iespēja piedzīvot īstos Austrumus. Dalailamas smiekli, dzenbudisma gudrības, mirklis dārzā – viss ir vienkārši un tieši šeit un tagad. Nav jābrauc uz Japānu meklēt satori. Apgaismība ir tepat Latvijas aukstajā jūnijā, neprasmīgi tinot suši un neizpratnē nolūkojoties uz Gunti Spridzānu, kurš lieliski jūtas lāča kostīmā.