«Ir liels prieks spēlēt Čaikovska klavierkoncertu, jo mūziku raksturo gan romantiska brīve, gan ģeniāla skaidrība, kas rosina pozitīvas emocijas, saulainas asociācijas un pavasarīgu gaisotni,» saka pianists Andrejs Osokins.
Šo piektdien, 14. martā, koncertzālē Lielā ģilde viņš kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri diriģenta Modesta Pitrena vadībā atskaņos romantisma laikmeta mūzikas šedevru – Pētera Čaikovska Pirmo klavierkoncertu.
Runājot par romantismu, Andrejs pauž: «Tajā galvenais ir jūtu tiešums. Spēcīgs akcents ir likts uz cilvēka personību, emocijām un iekšējo pasauli, mīlestību un likteņa pavērsieniem. Kad tas viss ir izteikts abstraktā skaņu valodā, tad iedarbība gan uz izpildītājiem, gan klausītājiem ir daudz lielāka un tiešāka nekā tad, ja izsakām to vārdos, – tieši tāpēc mēs ticam mūzikai.» Pianists koncertā Romantisms mūzikā izpildīto Čaikovska skaņdarbu salīdzina ar komponista teiksmainajiem baletiem un sauc to par vissaulaināko un optimistiskāko komponista daiļdarbu.
Ik koncertu, sēžot pie klavierēm, Andrejs vairs nedomā par tehniskām lietām, jo tad ir brīdis, kad raisās pārdomas par emocijām, ko mūzikas autors ietvēris savā skaņdarbā. «Šo stāvokli varētu pielīdzināt meditācijai, kas īpaši spilgti izpaužas pirms spēlēšanas, kad nepieciešams koncentrēties. Tas palīdz, lai skaņdarbu atklātu pēc iespējas spilgtāk,» viņš raksturo izjūtas, atrodoties uz skatuves. Pianista koncertu repertuārā ir gan tādi pasaulslaveni meistardarbi kā Frederika Šopena un Sergeja Rahmaņinova klavierkoncerti, gan arī vienreizēji un reti atskaņoti koncerti īstiem klasiskās mūzikas gardēžiem.
Andreju dēvē par pianisma džentlmeni, un viņam ir savs viedoklis, kādēļ guvis šādu apzīmējumu: «Spēlējot ar orķestri, nekad nemēģinu visu mūzikas iniciatīvu uzņemties uz sevis, bet vienmēr domāju par dialogu starp orķestri un klavierēm, jo tas neapšaubāmi ir svarīgi. Man patīk, ja jūtama savstarpēja saikne starp mūziķiem uz skatuves un prieks, kas rodas šajā procesā, zālē ir redzams, jūtams un saklausāms, tāpēc koncerts kļūst par svētkiem.»
Pianists piedalījies daudzos starptautiskos konkursos un guvis neskaitāmas uzvaras. Viņš teic, tā ir spilgta pieredze, kas vienmēr ir vērtīga. Savukārt, raksturojot iespēju spēlēt mājās, Andrejs saka: «Tā ir neaprakstāma bauda un prieks spēlēt savai publikai, vienlaikus arī apzinoties, ka klausītāji sagaida aizvien jaunus muzikālus atklājumus.» Viņš stāsta, ka, ik reizi sēžoties pie klavierēm, tā ir kā jauna satikšanās, jo, kamēr vijolniekam tālos vai tuvos koncertos ir viena vijole, pianistam mūzikas instruments vienmēr atšķiras. «Tā ir kā satikšanās ar cilvēku – tu runā ar to, centies izstāstīt savas izjūtas, un klavieres atbild. Dažreiz saskaņa ir brīnišķīga, bet citkārt rodas rakstura nesaderība un saruna raisās grūti.»
Andrejs profesionālo izglītību ieguvis Londonas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā pie profesora Hemiša Milna un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā sava tēva – izcilā pianista Sergeja Osokina klavieru klasē. Viņš tēvu uzskata par piemēru un vēlas tiekties pēc tēvam piemītošās profesionālās inteliģences. «Spēlējot viņam piemīt apbrīnojama enerģija, liela koncentrēšanās, un viņa radītā interpretācija vienmēr ir pārdomāta. Viņš izmanto gan prātu, gan intuīciju, un, manuprāt, šis savienojums ir viens no svarīgākajiem piemēriem, ko viņš man sniedzis. Jo, no vienas puses, ir emocijas un brīvība, bet, no otras, pārdomāta rīcība un uzdoti jautājumi, kādēļ komponists uzrakstīja šīs notis un ko viņš ar tām vēlējās mums pastāstīt. Viņa oriģinālā pieeja man ir svarīga, un es cenšos to vienmēr izmantot.»
Šobrīd Andrejs strādā pie divu solo albumu ieskaņošanas Londonā un Varšavā, bet jau maijā viņš aizstāvēs Latvijas godu 14. starptautiskajā Artūra Rubinšteina pianisma meistaru konkursā Telavivā. Jūnijā pianists koncertēs Honkongā, bet augustā pirmatskaņos viņam veltīto Artura Maskata klavierdarbu Kazbegi: Tsminda Sameba, ko Andrejs ar nepacietību gaida. «Vienmēr ir satraucoši spēlēt pirms tam neatskaņotus darbus – tā ir kā jaunas dzīvības radīšana.».