Tarakāni, vēži un citas radībiņas

Atvainojiet, bet es negribu rakstīt par to, kas šonedēļ notika Mančesterā. Kamēr Eiropas politiķiem būs pilnas galvas ar politkorektiem mēsliem, raksti vai neraksti, idioti, kuriem galvās mājo tarakāni, spridzinās un slaktēs dieva vai vēl kāda vārdā, bet vienmēr atradīsies kāds, kas tos aizstāvēs un iestāsies par viņu svētajām cilvēktiesībām. Cik var šaut sev kājā, kāpt uz grābekļa, likt mēli pie nosarmojuša durvju kliņķa lielā salā? Laiks būtu pieaugt un pieņemties prātā. Tāpēc komentārs būs par kultūru.

Šonedēļ, kā jau pēc Muzeju nakts pienākas, tika publiskota informācija par visiem iespējamajiem un neiespējamajiem šīs starptautiskās akcijas norises panākumiem. Gandrīz 250 000 apmeklētāju viena vakara laikā Latvijas muzejos - tas nudien nav slikts rādītājs. Jo īpaši tāpēc, ka statistiķi nepielūdzami ziņo, ka iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās. Iespējams, ka par iedzīvotāju sarukumu var spriest pēc Zemgales un Latgales muzeju statistikas, kur apmeklētāju bijis mazāk nekā pārējā Latvijā. Bet varbūt šur tur muzejos dvako naftalīns?

Protams, nevar apgalvot, ka izsludinātajos rezultātos nosauktais gandrīz ceturtdaļmiljons apmeklētāju ir reāls ceturtdaļmiljons. Gan jau lielākie akcijas fani pamanījās apstaigāt piecus muzejus, pamatīgi kuplinot kopējo statistiku. Tomēr, neraugoties uz šīm niansēm, var teikt, ka šī gada rezultāti apstiprina - Muzeju nakts apmeklētāju skaits pēdējos gados ir nostabilizējies, un diezin vai tas būtiski mainīsies, ja vien pati akcija neiebrauks kādās auzās.

Publikas interesi nepārprotami uztur tas, ka valsts pamazām sakārto muzeju saimniecību. Ir pierādījies, ka cilvēku masa vislabprātāk iet tieši uz atjaunotajiem muzejiem. Arī šogad. Cilvēki nāk tur, kur, viņuprāt, ir interesanti, aizraujoši un nevalda putekļu aromāts. Nav brīnums, ka Muzeju nakts rekordists šogad bijis pēc ilgākas rekonstrukcijas atvērtais Rīgas Motormuzejs.

Tas savācis 25 672 apmeklētājus! Kāds gan apgalvo, ka cilvēki gājuši skatīties spēkratus Motormuzeja dārgo biļešu dēļ (10 eiro pieaugušajiem), jo tauta vienkārši ķērusi iespēju apmeklēt to par brīvu. Tomēr šāds apgalvojums nav korekts. Arī mūsu pašu tautieši, ceļojot pa Eiropu, nevilcinoties maksā par muzeju biļetēm pat 20 eiro un nesūdzas. Savukārt jaunajā Tartu muzejā biļetes pieaugušajiem maksā 12 eiro, skatīties braucēju no Latvijas tur netrūkst, bet paši igauņi saka - muzejs maksā naudu. Cilvēki aizvien vairāk var atļauties, tāpēc iet tur, kur ir interesanti un aizraujoši, nevis tur, kur par velti rāda putekļus.

Lasot Muzeju nakts statistiku, prātā nāca, ka Latvijai jāsāk domāt, kādi izaicinājumi kultūras jomā būs aktuāli pēc tam, kad tiks aizvadīta valsts simtgade. Pagaidām par to neviens nerunā, vien māj uz aizsardzības izdevumu pieauguma līkni, sak, tā apēdīšot visus līdzekļus. Man šķiet, par vienu no tuvākās nākotnes smagumpunktiem varētu kļūt kāda jauna muzeja celtniecība. Ideja par to, ka muzejiem jāstrādā tā, lai tie dabūtu publiku laukā no lielveikalu kultūras un atpūtas centriem, nav jauna, nedz arī oriģināla. Tās valstis, kuras saņemas, lai to īstenotu, ilgtermiņā iegūst gudrus un talantīgus jaunās paaudzes pilsoņus. Varbūt ir vērts pamēģināt? Būtu tikai apsveicami, ja muzeju saimniecība Latvijā kopumā dabūtu tādu pašu restartu, kādu savulaik saņēma Latvijas bibliotēkas. Jaunie muzeji daudzviet Eiropā ir tādi, ka tur var dzīvot visu dienu un projām iet negribas, jo tās ir vietas, kur nākt ar bērniem un ģimeni, baudīt skaistumu, atpūsties un iegūt jaunas zināšanas. Nezinu, kā jums, bet man patiktu, ja Latvijā tādas vietas veidotos un cilvēki labprāt tās apmeklētu.

Bet pagaidām gan tas viss ir tāds sapnītis. Latvija pārliecinošā solī iet uz pašvaldību vēlēšanām. Kāds būs to rezultāts, nav jēgas zīlēt. Tomēr, kārtējo reizi klausoties gan veco vēžu retoriku, gan jauno slotu dīžāšanos, pieķeru sevi domājam, ka mūsu vēlēšanu kultūrā nekas nemainās. Jau kuro reizi kāds vareni kritizē vecos, bet, ja nonāk amatā, kā rāda vēsture, pats ātri sašmucējas. Laikam jau, uz vēlēšanām ejot, jāatgādina pašiem sev, ka pašvaldību darba rādītājs ir ne jau tas, ka cilvēki attiecīgajā pagastā vai novadā vēl dzīvo, bet gan tas, ka viņi to dara pilnvērtīgi un izbaudot bagātīgu notikumu klāstu. Varbūt, vērtējot vecos vēžus, vajadzētu paraudzīties no šāda skatu punkta.