Sonora Vaice un Agija Ozoliņa-Kozlovska: no Marijas Kallasas liktenīgajām izvēlēm līdz Parīzes bohēmas kaislībām

Kas notiek, kad mīlestība izrādās stiprāka par karjeru? Un cik tālu cilvēks ir gatavs iet, lai piepildītu savus sapņus? 23. un 25. oktobrī Liepājas teātrī viesosies divi atšķirīgi Operetes un muzikālā teātra iestudējumi – Terensa Maknelija dramatiskā luga “Meistarklase” un jaunā eko-modes operete “Parīzes bohēma”. Vienā – pasaulslavenas operdīvas dzīves spožums un personiskā drāma, otrā – Monmartras mākslinieku mīlestības peripetijas, humors, Imres Kālmāna melodijas jaunā, džeziskā skanējumā un krāšņi augstās modes iedvesmoti kostīmi.

Kas notiek, kad mīlestība izrādās stiprāka par karjeru? Un cik tālu cilvēks ir gatavs iet, lai piepildītu savus sapņus? 23. un 25. oktobrī Liepājas teātrī viesosies divi atšķirīgi Operetes un muzikālā teātra iestudējumi - Terensa Maknelija dramatiskā luga “Meistarklase” un jaunā eko-modes operete “Parīzes bohēma”. Vienā - pasaulslavenas operdīvas dzīves spožums un personiskā drāma, otrā - Monmartras mākslinieku mīlestības peripetijas, humors, Imres Kālmāna melodijas jaunā, džeziskā skanējumā un krāšņi augstās modes iedvesmoti kostīmi.

Par abām izrādēm sarunājamies ar operdziedātāju un režisori Sonoru Vaici, kura “Meistarklasē” atveido Mariju Kallasu un režisējusi “Parīzes bohēmu”, kā arī ar Operetes un muzikālā teātra dibinātāju un radošo direktori Agiju Ozoliņu-Kozlovsku.

Sonora, Liepājā skatītāji jūs redzēs Marijas Kallasas lomā, bet divas dienas vēlāk - jūsu režisēto “Parīzes bohēmu”. Kas jūs piesaistīja šajos tik atšķirīgajos stāstos?

Sonora Vaice: Mani vienmēr ir interesējušas cilvēku savstarpējās attiecības un tas, kā viņi rīkojas, kad vēlmes saduras ar realitāti. “Meistarklasē” sastopam sievieti, kura sasniegusi gandrīz visu, par ko mākslinieks var sapņot, tomēr personiskajā dzīvē piedzīvojusi smagus zaudējumus. Savukārt “Parīzes bohēmas” varoņi vēl tikai vēlas iekarot pasauli. Viņi ir jauni, ambiciozi, iemīlējušies, reizēm naivi un gatavi neprātīgai rīcībai.

Abos stāstos cilvēki tiecas piepildīt savus sapņus. Atšķiras viņu pieredze un veids, kā šie stāsti tiek izstāstīti.

Kallasa bija viena no sava laika izcilākajām operdziedātājām, taču viņas dzīvē netrūka arī smagu zaudējumu. Kāpēc vēlējāties iestudēt tieši viņai veltītu lugu?

Sonora Vaice: Marijas Kallasas spožums uz skatuves nebija ilgs, tikai kādus 10 gadus. Bet, tikai tiem, kas par viņu interesējās, gaisā virmo arī ļoti skumjš stāsts par mīlestību, cerībām, zaudējumiem. To var dēvēt par likteni vai par pieņemtajām viņas lēmumu sekām. Domājot par izrādes “Meistarklase” iestudēšanu, mani mazāk saistīja Marijas vokālo risinājumu ieteikumi, bet vairāk gribēju izprast viņas personības būtību un notikumu, psiholoģiskās vides sakritību veidojošo faktoru. Kallasas fascinējošo tēlu kopums, kurā ir vispasaules slava, upurēšanās dziedāšanai, pēc tam dziedāšanas upurēšana, kā izrādījās, nelaimīgai mīlestībai pret Aristoteli Onasi.

Maknelijs, izmantodams Marijas Kallasas dokumentārus interviju citātus, meistarīgi tos integrējis lugā "Meistarklase". Varbūt tieši tas rada tik dzīvu un patiesu Marijas atmiņu klātbūtni, atklājot gan viņas spožākos, gan skumjākos dailrades un personiskās dzīves brīžus.

“Meistarklase” ir jūsu pirmā dramatiskā teātra loma. Kā operdziedātājas pieredze palīdzējusi iejusties Kallasas tēlā, un kas bijis vislielākais izaicinājums?

Sonora Vaice: Operdziedātājas profesija man ļauj saprast vidi, kurā Kallasa dzīvoja. Es zinu, ko nozīmē gatavot lomu, strādāt ar balsi, izturēt slodzi un būt uz skatuves, kur skatītājs gaida visaugstāko kvalitāti.

Taču dramatiskā loma prasa citu izteiksmes veidu. Operā ļoti daudz pasaka mūzika. Dramatiskajā teātrī katram vārdam, pauzei un skatienam ir sava nozīme. Kallasu nevar atveidot tikai ar ārēju līdzību vai raksturīgiem žestiem.

Man bija svarīgi saprast viņas domāšanu, temperamentu, pretrunas. Kāpēc viņa vienā brīdī ir tik asa un valdonīga, bet nākamajā - tik neaizsargāta?

Kallasa saviem studentiem izvirzīja ārkārtīgi augstas prasības. Vai izrādē viņa ir nežēlīga skolotāja?

Sonora Vaice: Viņa ir ļoti prasīga, reizēm skarba un ironiska. Taču viņas prasībām ir pamats. Viņa vēlas, lai jaunais dziedātājs ne tikai pareizi nodziedātu notis, bet saprastu, par ko dzied, ko jūt tēls un kāpēc komponists šo mūziku ir uzrakstījis.

Kallasa necieš paviršību. Viņa pati savā profesijā ieguldījusi ārkārtīgi daudz, tāpēc nespēj pieņemt vieglprātīgu attieksmi pret mākslu.

Lugā ir arī humors. Kallasas asprātība un reakcijas uz studentiem rada komiskas situācijas. Taču pakāpeniski aiz stingrās skolotājas atklājas sieviete ar savām atmiņām un sāpēm.

Agija, “Meistarklase” ir dramatiska luga, nevis opera vai operete. Kāpēc izvēlējāties to iekļaut teātra repertuārā?

Agija Ozoliņa-Kozlovska: Mūsu repertuārā ir dažādas muzikālā teātra formas. “Meistarklase” paplašina šo piedāvājumu, atklājot mūzikas pasauli un mākslinieka profesiju no skatītājam parasti neredzamās - personiskās dzīves - puses. Tā stāsta par izcilu mākslinieci, kurai mūzika ir ne tikai profesija, bet arī dzīves jēga.

Man ir interesanti ar mūsu izrāžu starpniecību atklāt spilgtas, nereti pretrunīgas personības, kuru dzīve ritējusi prožektoru gaismā. Slava, vientulība, šaubas, sāpīgi zaudējumi un Kallasas attiecības ar Aristoteli Onasi - tas viss ir saprotams arī cilvēkiem, kuri par operu zina pavisam maz vai nemaz.

Īpaši interesanti, ka Mariju Kallasu atveido Sonora Vaice. Būdama profesionāla operdziedātāja, viņa labi pazīst operas vidi, vokālo meistarklašu specifiku un augstās, nereti nežēlīgās skatuves profesijas prasības. Šī pieredze ļauj viņai Kallasas personību izprast no profesionālas mākslinieces skatpunkta. Turklāt dramatiskās aktrises ampluā Sonorai ir jauns radošs izaicinājums.

Sonora, vai skatītājs, kurš nepazīst Kallasas biogrāfiju, izrādē spēs izsekot viņas dzīves stāstam?

Sonora Vaice: Jā. Lugas darbība risinās meistarklasē, kur Kallasa strādā ar jaunajiem dziedātājiem. Taču nodarbību gaitā uzplaiksnī viņas atmiņas par karjeras triumfiem, mīlestību un sāpīgiem dzīves notikumiem.

Skatītājs iepazīst ne tikai pasaulslavenu operdziedātāju, bet arī ievainojamu sievieti, kura pieņēmusi sāpīgus lēmumus. Tas ir cilvēka dzīvesstāsts, nevis operas vēstures eksāmens, tāpēc izrāde būs saprotama ikvienam.

Agija, divas dienas pēc “Meistarklases” Liepājā viesosies “Parīzes bohēma”, kas pirmizrādi piedzīvoja 1. oktobrī. Kā radās iecere veidot eko-modes opereti?

Agija Ozoliņa-Kozlovska: Sākot darbu pie iestudējuma, režisore Sonora Vaice libretā saskatīja paralēles ar dabu. Viņai radās asociācijas ar kukaiņu uzvedību un savstarpējām attiecībām, kas pavēra iespēju operetes varoņu raksturus un rīcības motīvus atklāt ar kukaiņu pasaules metaforām. Man savukārt radās ideja meklēt jaunu skatuvisko izteiksmi Imres Kālmāna mūzikai un operetes stāstam. Mūs iedvesmoja viņa operete “Monmartras vijolīte” - stāsts par jauniem māksliniekiem, viņu sapņiem, ambīcijām un asprātīgo bohēmas dzīvi.

Tradicionāla Parīzes bohēmas atveidojuma vietā izvēlējāmies savienot laikmeta eleganci un Monmartras mākslinieku brīvību ar augstās modes estētiku, dabas formām un kukaiņu pasaules metaforām.

Šī koncepcija īpaši spilgti izpaužas kostīmu mākslinieces Elīnas Miltas-Niedrājas radītajos tērpos, kas palīdz atklāt personāžu raksturus un savstarpējās attiecības. Jau kopš pirmizrādes kostīmi izpelnījušies īpašu skatītāju atzinību.

Sonora, “Parīzes bohēmā” netrūkst mīlestības sarežģījumu, pavedināšanas, greizsirdības un komisku situāciju. Vai tas, kas operetē lika smieties pirms simt gadiem, joprojām spēj sasmīdināt skatītāju šodien?

Sonora Vaice: Svarīgi, lai komiskās situācijas dabiski izrietētu no varoņu raksturiem un viņu rīcības. Cilvēks, kurš ir iemīlējies, greizsirdīgs vai pārliecināts par savu ģenialitāti, reizēm uzvedas smieklīgi, pats to neapzinoties. Monmartras mākslinieki dzīvo ar lieliem sapņiem, kaut arī viņu ikdiena nebūt nav tik spoža. Viņi vēlas kļūt slaveni, iekarot mīļotā cilvēka sirdi, pierādīt savu talantu. Bet dzīve visu sarežģī.

Operetē jābūt temperamentam un vieglumam, bet tas nenozīmē, ka tēliem jābūt sekliem. Mans uzdevums ir pamatot katra tēla rīcību, panākt, lai aktieri uz skatuves darbotos dabiski un konkrēti. Ja skatītājs saprot, kāpēc tēls rīkojas tieši tā, arī humors kļūst interesants un asprātīgs.

Agija, “Parīzes bohēmā” Kālmāna melodijas dzirdamas jaunās džeza aranžijās. Kāpēc izvēlējāties šādu muzikālo risinājumu?

Agija Ozoliņa-Kozlovska: Kālmāna mūzikai piemīt izcila melodiskā bagātība, temperaments un ritmiskā enerģija, turklāt tajā saklausāmi arī džeza elementi. Saglabājot melodiju skaistumu, vēlējāmies Kālmāna mūziku atklāt jaunā skanējumā, kas atbilstu iestudējuma mākslinieciskajai koncepcijai.

Aranžijas veidojis džeza pianists un komponists Madars Kalniņš, akcentējot Parīzes muzikālo atmosfēru un ieviešot jaunas instrumentālās krāsas. Iestudējuma muzikālais vadītājs un diriģents ir Atvars Lakstīgala. Šī interpretācija parāda Kālmāna mūzikas daudzveidību - viņa melodijas saglabā savu izteiksmīgumu, vienlaikus iegūstot jaunu ritmisko un tembrālo skanējumu.

Vai “Parīzes bohēma” var mainīt priekšstatus par to, kāda ir operete mūsdienās?

Agija Ozoliņa-Kozlovska: Jā, es domāju, ka var! Operete ir pārsteidzoši daudzveidīgs žanrs, kurā vienlīdz svarīga ir mūzika, aktierspēle, deja, vizuālais tēls un, protams, labs humors. Tā aizrauj ar notikumiem uz skatuves, ļauj baudīt mūziku, smieties un just līdzi varoņiem. Lai opereti izbaudītu, nav nepieciešamas īpašas priekšzināšanas.

Esmu ne reizi vien dzirdējusi skatītājus pārsteigti jautājam - kā gan viņi līdz šim nav zinājuši, ka operete var būt tik aizraujoša, asprātīga un vizuāli krāšņa? Man ir patiess gandarījums redzēt cilvēkus, kuri opereti iepazinuši pirmoreiz un pēc izrādes aiziet priecīgi, pacilāti un ar vēlmi atgriezties.

“Parīzes bohēmā” netrūkst ne asprātības, ne romantikas. Tas ir stāsts par Monmartras mākslinieku dzīvi, viņu sapņiem, mīlestību, greizsirdību, pavedināšanu un alkām pēc panākumiem. Imres Kālmāna melodijas jaunās džeza aranžijās, dejas un krāšņie, Parīzes augstās modes iedvesmotie kostīmi piešķir iestudējumam īpašu raksturu. Te ir gan ko klausīties, gan ko skatīties, gan par ko no sirds pasmieties.

Liepājas izrādē piedalīsies solisti Anta Jankovska (Itālija), Anastasija Dolgoņenko, Dainis Skutelis, Nauris Indzeris, Juris Jope un citi mākslinieki, kā arī dejotāji, koris un mūziķi. Izrādi diriģēs Atvars Lakstīgala.

Sonora, vienā izrādē jūs esat uz skatuves kā Kallasa, otrā - “Parīzes bohēmas” režisore. Kurā no šīm pasaulēm pati jūtaties brīvāk?

Sonora Vaice: Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas radošās pieredzes. Kallasas loma prasa lielu iekšēju koncentrēšanos un spēju noturēt skatītāja uzmanību ar vārdu, domu un emocionālu pārdzīvojumu. “Parīzes bohēmā” man kā režisorei jāredz viss kopums - solisti, koris, dejotāji, mūzika, scenogrāfija, kostīmi, izrādes ritms. Lielapjoma iestudējums prasa pavisam citu pieeju.

Abas pieredzes man ir interesantas un svarīgas. Abas prasa precīzu darbu, tikai ar atšķirīgiem izteiksmes līdzekļiem.

Agija, abas izrādes Liepājā šķir tikai divas dienas. Ko jūs teiktu skatītājam, kurš vēl domā, kuru izvēlēties?

Agija Ozoliņa-Kozlovska: Es ieteiktu apmeklēt abas, jo tās piedāvā atšķirīgu teātra pieredzi.

“Meistarklase” ir psiholoģiski spēcīga dramatiska luga par izcilu personību, viņas triumfiem, mīlestību un zaudējumiem, tomēr tajā netrūkst arī humora. Tā būs īpaši interesanta cilvēkiem, kuriem patīk personību stāsti, dramatiskā aktierspēle un jautājumi, uz kuriem nav vienkāršu atbilžu.

Savukārt “Parīzes bohēma” ir muzikāli un vizuāli krāšņa operete ar asprātīgu sižetu, spilgtiem solistiem, dejām, neparastiem kostīmiem un lielisku mūziku. Tā ir iespēja piedzīvot operetes žanru jaunā interpretācijā.

Tās ir divas dažādas izrādes, taču domāju, ka daudziem skatītājiem interesantas būs abas.

Biļetes - Biļešu Paradīzē. https://www.bilesuparadize.lv/lv/organizer/1157