TOP11 kultūras notikumi no 5. līdz 11. septembrim
8.lapa
Klusums, kas runā krāsās: Māras Vaičunas glezniecība
No 5. septembra līdz 2027. gada 14. martam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva labā spārna zālēs (Jaņa Rozentāla laukumā 1, Rīgā) ciklā “Paaudze” norisināsies izstāde “Māra Vaičunas. Ārpus”.
Ko mēs zinām par Māru Vaičunas? Gandrīz neko. Viņa ir ārpus vietām, kur pulcējas, ārpus burzmas. Vai tā ir apzināta radošās brīvības aizsardzība? Ļoti iespējams.
Šī ir pirmā apjomīgākā Māras Vaičunas darbu izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Māra Vaičunas runā par to, ko vieglāk uzgleznot, nevis kādam pateikt vai uzticēt. Šis noklusējums un noslēgtība bija veids, kā izdzīvot savu dzīvi, cieši noturoties pie sevis, savās jaukajās dienās (Māras darba nosaukums), gleznojot.
Mākslas vidē, kurā ienāca Māra Vaičunas, īpaši glezniecībā, kad idejiskā nozīmība un figurālisms bija augstākā, pilnīgākā domas izpausme, viņas darbi neiekļāvās.
Formas, pārvarējušas gravitāciju, atradās tur, kur ķermenim vairs nebija pieredzes, un tā jau bija saruna ārpus oficiālās valodas.
Ja redzam tikai klusās dabas ar traukiem, ziedus un nedaudzās ainavas, tad esam uzkavējušies virspusē, uz virsmas, kas pati par sevi jau ir izpētes vērta. Audekls vai koka dēlītis ir sākums gleznieciski risināmiem jautājumiem un scenogrāfija kādam komentāram par dzīvi.
Formas, krāsas, līnijas ir skaidras domas un iespējamības kombinācija, kas izgrūsta priekšmetus, ienes kustību, izdzenā statisko dabas klusumu gleznā.
Formas bieži caurspīdīgas, gandrīz bez svara, bez apjoma. Ja piepildītas, tad blīvi, monohromi, plaknē. Jūtams pat skarbums. Nekas nesajaucas, nepārklājas, bet paliek necaurskatāms.
Vienkāršība un skaidrība jau ietiecas abstrakcijas laukā vai smeļas no kubistiem formu veseluma grautiņā, bet Māra to izdara viegli, bez satraukuma.
Kas tie ir par priekšmetiem, un vai tie kur pielietojami? Īsti nē. Kur tiem būtu mājas - telpā, kurā patīkami uzturēties, ārpus visa, kur nepieciešams būt, kur jābūt.
Varbūt šī brīvība Māras laikā bija tas, ko nenolasīja mākslas dzīves veidotāji, saskatot tikai dekoratīvas kvalitātes, jo ierastā domu gaita par sociāli aktīvu, atbildīgu tēmu risinājumu te neredzēja. Māras darbi paliek it kā ārpus aktīvā mākslas mutuļa, ārpus obligātā. Bet to nevar uzskatīt par kļūdu vai Māras Vaičunas kā mākslinieces neveiksmi - tā bija viņas apzināta izvēle.
Izstādē iekļautie Felicitas Pauļukas (1925-2014), Līvijas Endzelīnas (1927-2008), Baibas Vegeres (1948), Antonijas Luteres (1946), Ingas Melderes (1979), Amandas Ziemeles (1990) un Georga Šenberga (1915-1989) darbi ir radošie līdzinieki, domubiedri, kuri paplašina sarunu ar un par Māru Vaičunas. Ieliekot mākslinieci šajā kontekstā, nevis atstājot vienu, gleznotais atrod sev iederīgo vidi, kurā ir labi būt, ārpus burzmas.
Māra Vaičunas (1949-2019) absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļu 1976. gadā ar diplomdarbu - keramikas sienas panno Valmieras piena kombinātam.
Pēc akadēmijas beigšanas keramikā vairs nestrādāja, jo sākotnējais mērķis bija glezniecība. Izstādēs māksliniece piedalījusies no 1977. gada.
