“The New York Times” atsakās publicēt vēstuli Nelsona aizstāvībai. Kas vēstulē teikts?
Latviešu diriģents Andris Nelsons ir Bostonas simfoniskā orķestra (BSO) mākslinieciskais vadītājs. BSO paziņojums, ka tas nepagarinās līgumu ar Nelsonu, satrauca ne tikai Bostonas simfoniskā orķestra kolektīvu, bet arī visu mūzikas pasauli.
BSO mūziķi sociālo mediju kontos publicētā paziņojumā norādīja, ka viņi “stingri iebilst pret lēmumu atlaist no amata Maestro Nelsonu”. Bijušais BSO vijolnieks Džeralds Eliass uzrakstīja atklātu vēstuli “The New York Times”, lūdzot to publicēt, lai sabiedrība uzzinātu patiesību par notikušo. “The New York Times” to atteicās darīt, vēsta klasiskās mūzikas jaunumu portāls “Slippedisc”.
Portāls “nra.lv” publicē to šeit:
“Cienījamais redaktor! Laikraksts “The New York Times” savā rakstā “Krīze seko diriģenta atlaišanai Bostonas simfoniskajā orķestrī” izplata nepatiesību. Tas liek domāt, ka auditorijas apmeklējuma samazināšanās par 40% pēdējo 20 gadu laikā kaut kādā veidā ir saistīta ar muzikālā direktora Andra Nelsona amatu. Patiesība slēpjas citur: pēc Seidži Ozavas aiziešanas 2002. gadā pagāja divi gadi, pirms viņa pēctecis Džeimss Levins stājās viņa vietā. Viņa sarežģītais darbs amatā ilga tikai sešus gadus. Pagāja vēl divi gadi bez muzikālā direktora, līdz beidzot darbā tika pieņemts Nelsons. Situācija pasliktinājās (visiem orķestriem), kad 2020. gadā pasauli pārņēma kovids. Koncertu apmeklētība strauji kritās. Kopš atveseļošanās no pandēmijas BSO apmeklētība faktiski ir ievērojami pieaugusi, kas liecina par Nelsona popularitāti. Otrs maldinošs apgalvojums ir tāds, ka BSO finansiālā situācija ir kļuvusi sliktāka. Lūdzu, ņemiet vērā, ka 2024. gada finanšu pārskatā viņi norāda uz vairāk nekā 30 000 000 USD tīrajiem aktīviem un gandrīz 700 000 000 USD dotāciju. Īstā patiesība par Maestro Nelsona atlaišanu slēpjas citur, ko BSO vadība vēl nav formulējusi, bet es baidos, ka tas ir tāpēc, ka viņiem ir sava "mākslinieciska" vīzija, ka viss ir citādi. Ar cieņu, Džeralds Eliass, bijušais Bostonas simfoniskā orķestra vijolnieks”
Portāls NRA jau rakstīja, ka Nelsons debitēja Bostonas simfoniskajā orķestrī 2011. gada martā, uzstājoties Ņujorkas "Carnegie Hall". 2013. gada maijā tika paziņots, ka viņš kļūs par orķestra māksliniecisko vadītāju. Nesen Nelsons kopā ar Bostonas simfonisko orķestri ieguva divas "Grammy" balvas - kategorijā "Labākais orķestra sniegums" par Olivjē Mesiāna simfonijas "Turangalila" ierakstu un kategorijā "Labākais klasiskās mūzikas instrumentālais solo" par darbu kopā ar pasaulslaveno čellistu Jo-Jo Ma par Dmitrija Šostakoviča Čella koncerta ierakstu.
Visiem kā pārsteigums nāca ziņa, ka BSO nepagarinās līgumu ar Nelsonu.
"Bostonas simfoniskā orķestra valde lēmumu nepagarināt viņa līgumu pieņēma tāpēc, ka, neskatoties uz mūsu kopīgo vēlmi nodrošināt, lai mūsu orķestris turpinātu darboties visaugstākajā līmenī, orķestris un Andris Nelsons nebija vienisprātis par nākotnes vīziju," paziņoja orķestra izpilddirektors Čads Smits.
Mūzikas kritiķis Deivids Alens publikācijā laikrakstā "The New York Times" notikušo nosauca par "Maestro krišanu no troņa" un rakstīja, ka 47 gadus vecais mūziķis ir kļuvis par bēdīgu simbolu visam, kas saistās ar pārslogotu, pārgurušu un pārsātinātu mūsdienu muzikālo vadītāju. "Ir bijis ne tikai ļoti nomācoši, bet patiesi skumji vērot viņa trajektoriju," rakstīja kritiķis.
