Mūžībā devies izcils latviešu mūziķis, komponists un diriģents
Mūžībā devies izcils latviešu mūziķis, komponists un diriģents, kura mīlestība pret latviešu tautas mūziku bagātināja daudzu paaudžu dzīves.
Mārtiņš Aldiņš - komponists, dziedātājs (tenors), stabulnieks, klarnetists, koklētājs un kordiriģents aizsaukts mūžībā 2025. gada 22. decembrī Bostonā, ASV, vēsta latviesi.com.
Mārtiņa Aldiņa meistarīgajai kokles, kā arī stabules spēlei piemita reti izsmalcināts un tembrāli krāšns skanējums, kas skaisti bagātināja katru viņa tautas mūzikas vai dziesmu apdaru izpildījumu. Komponējis instrumentālo un vokālo kamermūziku, kā arī kormūziku.
Mārtiņš dzimis 1946. gada 6. decembrī Rēgensburgā, Vācijā; 1950. gadā ieceļojis ar vecākiem ASV. Viņa māte bija Baiba Aldiņa un tēvs Valdis Aldiņš - kordiriģents un pedagogs. Vecākais brālis bija Jānis, jaunākais brālis, komponists Pēteris Aldiņš un sieva, dziedātāja Līga Aldiņa. Bērnībā, pēc ģimenes bēgļu gaitām, Mārtiņš dzīvojis Vernonā, Konektikutā, kur mūzikālās pēdas sācis kā korists no deviņu gadu vecuma un vēlāk, diriģējis tēva vadīto kori “Rota” Vilimantikā, Konektikutā.
Mūziku studējis Konektikutas universitātē un Longijas mūzikas skolā, Kembridžā, Masačūsetsā, ko absolvējis ar atskaņotajmākslinieka “Senior” diplomu senajā mūzikā un stabules spēlē. Mācījies arī klarnetes un āžraga spēli, dziedāšanu. Bijis tenora solists, koklētājs un stabulnieks Andreja Jansona vadītajā Nujorkas Kokļu un dziedātaju ansamblī 1960. - 70. gados. Uzstājies arī kā solists ar Ņujorkas latviesu kori. Pagājušajā Ņujorkas latviešu kora “Pavasara koncertā” Katskiļu nometnē, Mārtiņš virtuozi nospēlēja stabules solo partijas Bruno Skultes rapsodijā “Ganiņš biju”. Par Mārtiņa tenora solo dziedājumiem 1974. gadā izdotajā skaņuplatē “Latvian Folk Songs”, komponists Imants Sakss rakstījis: “Mārtiņa Aldiņa balss veido vienreizīgu, līdz šim vēl nedzirdētu, dziedājumu, kas kādreiz raksturīgs ari šī kontinenta folkloristiem —dziedoņiem. Bet iespējams, ka šī balss ir rada kādai renesansei latviešu tautas dziesmu senā atskaņojuma minēšanā. Katrā ziņā klausītājam rodas pievilcīga un simpātiska, vārdos skaidri nepasakāma, asociācija.” (Laiks, Nr. 95, 27.11.1974)
