"Tautastērpu festivāls" – cieņas un spēka gājiens cauri laikmetiem

14.jūnijā Jūrmalas Brīvdabas muzejā norisinājās viens no konkursa “Grandma Latvija 2025” sirsnīgākajiem un simboliskākajiem notikumiem – “Tautastērpu festivāls”, kura mērķis bija ne tikai godināt latviešu sievietes, bet arī ieklausīties stāstos, kas izskan no paaudzes paaudzē, liekot mums atcerēties, mācīties un iedvesmoties, kad 14.jūnija 1941.gadā uz Sibīriju tika izsūtīti vairāk nekā 15 000 civiliedzīvotāju.

Daudzi Latvijas iedzīvotāji, dejotāji - VPDK Artava un konkursa trīspadsmit dalībnieces- sievietes, omītes, meitas, mazmeitas dažādos Latvijas novada tautastērpos sapulcējās, lai nestu gaismā savu dzimtu stāstus. Šis nebija parādes gājiens. Tas bija klusais spēka gājiens, kurā katrs tērps, katra šuve un krokojums stāstīja par mīlestību, izturību un izdzīvošanu.

Katrs tērps sevī glabāja stāstu. Un tieši šie stāsti bija pasākuma sirds.

Omīte Nellija Degle no Jūrmalas, stāvot uz nelielās āra skatuves, izstāstīja savas mammas 1941.gada stāstu, nevarot valdīt asaras, bet tieši, “ Mana mamma vienmēr teica, ka tajā laikā vārnas viņai esot bijuši mīļākie putni. Tos vieglāk varēja visvieglāk noplūkt un izvārīt” - noslaukot asaru viņa turpināja stāstu par savu novada tautastērpu. Līdzās viņai stāvēja jaunākās dalībnieces - mazmeitas un mazmazmeitas -, kas ar godu nesa savas dzimtas vēstījumu tālāk. Daudzām no viņām šie stāsti bija dzirdēti bērnībā, bet šodien - viņu pašu mutēs - tie kļuva par dzīvu atmiņu, par drosmes un dzimtas spēka testamentu.

Savukārt Valda Upeniece no Saldus sacīja, “ Viss kas man mugurā ir manis darināts, bet šīs mežģīnes man ir no manas mammas, kuras saglabātas no tiem laikiem.”

Pasākumā nebija uzvarētāju vai zaudētāju - katra dalībniece bija stāsta nesēja. Tautastērpu festivāls kļuva par dzīvu laika grāmatu, kur stāsti netika lasīti, bet nesti mugurā, kājās, uz pleciem - kā atmiņu un lepnuma vilnas segas, kas mūs silda šodien. Šis notikums bija apliecinājums tam, ka mantojums nav tikai lietas - tas ir tas, ko mēs atceramies, nesam un
nododam tālāk. Un tā, kāda tamborēta mežģīne, nolietotas kurpītes vai salaists tautastērps kļuva par vērtīgāko rotu - pierādījumu dzīvotspējai un sievietes spēkam.

Pasākumā skanēja dziesmas, dejas, taču katram aplausam bija savs dziļums - tas nebija tikai par priekšnesumu, bet gan par stāsta nesēju. Par sievietēm, kuras piedzīvojušas zaudējumus, svešumu, ilgas un tomēr - nekad nav pazaudējušas savu latviskumu, savu pašcieņu un ticību.

“Tautastērpu festivāls” kļuva par dzīvu piemiņas un lepnuma pieminekli - ne tikai tām, kas izsūtīšanu pārdzīvoja, bet arī tām, kuras neatgriezās, un tām, kuras šodien ar šo mantojumu iet pasaulē un iedvesmo citus.

Šis “Tautastērpu festivāls” konkursa “ Grandma Latvijā 2025” ietvaros parādīja, ka tauta nav tikai tautastērps, bet arī tautas sirds - kas pukst katrā stāstā, ko mēs saglabājam, dalām un nododam tālāk.