Sabiedrībā diskutē, vai valstij jāatbalsta pornogrāfiskas literatūras izdošanu

 
©Ekrānuzņēmums

Gada sākumā klajā nākusī Dzintara Pētera Veita grāmata "SP" dienasgrāmatas formā detalizēti apraksta kāda pusmūža vīrieša seksuālo pieredzi. Darbs izdots ar Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) piešķirto finansējumu, kas daļā sabiedrības raisījis diskusijas par to, kāda veida kultūru ir vērts finansēt par nodokļu maksātāju naudu, ziņo portāls "LSM.lv".

Grāmatas galvenais varonis sevi dēvē par surogātpartneri jeb SP, kura misija ir sieviešu seksuālā aplaimošana. Vecākajai no autora pieminētajām partnerēm ir 75 gadi. Autors detalizēti apraksta visu guļamistabā notiekošo, paša un savu partneru paveikto. Grāmata rakstīta dienasgrāmatas formā. VKKF eksperte Jana Egle grāmatu redz kā nebijušu kultūras fenomenu: "Ir diezgan būtiski atzīmēt valodas aspektu, lietojot daudz dažādu arī novatorisku apzīmējumu, runājot par seksualitāti, kas vēl ir simpātiski - autora pašironija un asprātība. Vēl, ko es redzu tādu, ar ko šī grāmata varbūt izceļas dažādu tematiku starpā. Darbs lauž stereotipus par seksualitāti kā piemītošu tikai jauniem, skaistiem, trenētiem ķermeņiem. Viņš apraksta padzīvojušu cilvēku intīmo dzīvi, tādējādi var teikt, ka grāmata var tikt uztverta arī kā zināms pretošanās akts eidžismam."

Bijušais VKKF priekšsēdētājs Valts Ernštreits uzskata, ka nevar strādāt tikai meinstrīma lauciņā: "Tad kā mēs tiksim pie jauniem produktiem? Tas ir tas pats stāsts, kā ir ar inovācijām. Ja mēs gribam dabūt inovācijas, bet mums ir vajadzīgas tikai tādas, kas jau sen strādā un ir sen pārbaudītas, tad vai tas, ko mēs dabūjam, vispār ir inovācija?

Ir svarīgi, lai ir līdzsvars starp populāro, eksperimentālo, starp nišu un pamatvajadzībām,

un no līdzsvara viedokļa šie 8000 eiro pret kopējo finansējumu, kas tika sadalīts "Kultūrelpas" ietvaros, es domāju, ka ir gandrīz nekas."

Izvēloties palikt anonīma, neizpratni par VKKF izvēli atbalstīt darba izdošanu, pauž kādas mazpilsētas bibliotekāre. Viņa stāsta, ka, lai prātīgāk tiktu iztērēts jaunu grāmatu iepirkšanai atvēlētais budžets, vispirms tiek pasūtītas grāmatas, kuras atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds, jo tas nozīmējot zināmu kvalitāti. Tāpēc arī pasūtīts Veita "SP". Sākot lasīt grāmatu, bijusi liela vilšanās: "Ir jābūt tajā grāmatā kaut kam ļoti, ļoti vērtīgam, ja reiz tas ir kultūrkapitāla izdevums.

Tātad lasi tālāk un tad saproti, ka vairs nevari palasīt, jo, piedodiet, "Greja 50 nokrāsas" un Račko grāmatas ir lasītas un viss bija normāli, bet šo grāmatu bija ļoti grūti un sarežģīti lasīt.

Nemaz nerunājot par to, ka arī - nezin īsti, kā nosaukt, par ko ir šī grāmata."

(Citās raidījuma uzrunātās bibliotēkās atklāti runāt par konkrēto grāmatu nevēlējās, paužot bailes, ka šādi riskēšot zaudēt VKKF labvēlību saviem projektiem.)

Teoloģe un rakstniece Ilze Jansone ir lasījusi autora pirmizdevumu un atzīst, ka VKKF atbalstītā versija ir jau rediģēta un oriģinālais darbs viņai ir sagādājis "lielu gandarījumu". Viņa uzskata, ka Veita gadījumā valsts varēja atbalstīt pornogrāfiskas literatūras izdošanu: "Ja, piemēram, sāktu vērtēt tikai pēc tēmām, kaut par to, vai par grāmatām par seksu mēs varam maksāt ar nodokļu maksātāju naudu - es gribētu ticēt, ka nodokļu maksātāji arī nodarbojas ar seksu un ka tā ir viņu dzīves sastāvdaļa, tas ir kaut kas, ar ko lasītājs var identificēties, līdzpārdzīvot.

Var kritizēt, dusmoties par to, kā tas tiek pasniegts, bet tā vienalga ir kvalitatīvi un ar pašironiju atspoguļota cilvēka dzīves daļa.

Līdz ar to man šķiet, ka tam, kādai literatūrai būtu jāiznāk par nodokļu maksātāju naudu, to vajadzētu noteikt kvalitātes kritērijiem, un šeit es neredzu pretrunu, ka kvalitāte nebūtu izpildīta."

Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājam Arno Jundzem nav īsti skaidras atbildes, vai pornogrāfiskās literatūras izdošana būtu jāatbalsta no valsts piešķirta finansējuma, taču viņš norāda, ka ne Latvijas, ne arī pasaules literatūras kontekstā šāda grāmata nav nekas jauns. Iespējams, ka deviņdesmitajos gados šāda izdevuma iznākšana būtu kultūras notikums: "Rau, man rociņās ir vecā, labā "Justīne". Marķīzs de Sads. 1795. gads, ja nemaldos, pirmo reizi sarakstīta. Sadu iemeta cietumā, viņš tur īstenībā lielāko dzīves daļu pavada, jo viņš ir tiešām psihopāts un izvirtulis. Šī grāmata tādā gadījumā ir ah, vienkārši daudz perversāka un briesmīgāka par šo "SP", tomēr, kā jūs redzat, viņa ir izdota sērijā "Zelta klasika" un tas ir viens no tiem darbiem, uz kā pēc tam balstās gan freidisti, gan visi, kam nav slinkums balstīties."

Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks Uldis Zariņš, vaicāts, vai valstij jāfinansē pornogrāfiska literatūra, uzsver, ka Kultūras ministrija nelemj par atbalstāmajiem projektiem: "Šai diskusijai esam gājuši cauri ne reizi vien un tā var noteikti regulāri atkārtoties par to, kādi ir principi, kā valsts finansē kultūras procesu, un šiem kutelīgajiem jautājumiem esam pieskārušies gan Brektes murāļa kontekstā, gan šobrīd sociālie tīkli ļoti spēcīgi viļņojas par Latvijas ekspozīciju Venēcijas biennālē. Arī to atzīstot par labas mākslas vai piedienības kritējiem neatbilstošu. Es domāju, ka tas ir labi, pareizi.

Ja pienāktu diena, kad Kultūras ministrija pārņemtu šo atbalstāmo projektu izvēli savās rokās, no ekspertīzes līmeņa uz politisko līmeni, es domāju, ka tas būtu ļoti liels, plats solis pretī autokrātiskai valstij, kur nestrādā demokrātiskie procesi."

Dzintara Pētera Veita grāmata "SP" saņēma atbalstu programmā "Kultūrelpa", kas izveidota, apvienojot fonda mērķprogrammas "Nākotnes kultūras piedāvājuma veidošana visās kultūras nozarēs" un "Kultūras piedāvājums digitālajā vidē". Nauda tai tika piešķirta no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, lai mazinātu Covid-19 sekas. Ekspertu komisijā, kura vērtēja iesniegtos literatūras nozares projektus, bija Iveta Ratinīka, Dace Bargā, Valts Ernštreits, Jana Egle, Jānis Ozoliņš, Kārina Pētersone un Sigita Kušnere.

Fonda eksperte Jana Egle norāda, ka fondu nekas nav liedzis šo darbu atbalstīt: "Es viņu neredzu kā tīru pornogrāfiju. Viņa ir ļoti tieša un atklāta, bet tur ir ļoti daudz arī filozofiskā un analītiskā aspekta, bet Valsts kultūrkapitāla fonda likumā ir norādīts, ko fonds finansiāli atbalsta. Un pirmais punkts no tiem - veicināt kultūras atjaunotnes un mākslas jaunrades procesu un sekmēt tā daudzveidību. Un es domāju, ka daudzveidība ir tā, ko pārstāv šī Veita grāmata."

Iepriekšējais VKKF padomes priekšsēdētājs Valts Ernštreits norāda, ka jāskatās uz šo projektu kā robežu paplašināšanu: "Ir daudzas lietas, kuras vēstures gaitā arī ir šādi sākušas, kuras tieši tāpat ir lauzušas tādas vai citādas robežas, un vienā brīdī tas ir jautājums - kāds ir mākslas uzdevums un kāda ir mākslas vieta sabiedrībā.

Un bieži vien māksla visdažādākajās nozīmēs ir tā, kas tās robežas mēģina lauzt vienā vai otrā virzienā."

Rakstniece Ilze Jansone uzsver, ka pornogrāfija vienmēr nav tikai pornogrāfija: "Pornogrāfiska literatūra nebūs tas pats, kas mājās uzņemtais čehu porno, kuru mēs skatāmies kaut kādās interneta vietnēs."

Tikmēr bibliotekāre, kas vēlējās palikt anonīma, norāda, ka par spīti citām lietām, kam pievēršas Veits savā darbā, pornogrāfiskie apraksti ir dominējošie: "Ja tur ir arī kādi pētījumi un domāts parādīt dažāda vecuma un attīstību, kā tas notiek dažādos vecuma posmos un kādi ir cilvēki dažādi, tomēr tas pornogrāfiskais ņem virsroku. Līdz ar to lasot tu vairs neuztver kādu citu domu, tu redzi un lasi tikai pornogrāfiju. Trakākais ir tas, ka VKKF naudas nav, daudzi projekti paliek neapmierināti, bet, lūk, tam ir atrasta nauda.

Varbūt kāds cits rakstnieks, kurš būtu to vairāk pelnījis, ir palicis aiz strīpas."