Imants Kalniņš: Esmu juties arī atstumts vai aizmirsts
"Ir bijuši brīži, kad esmu juties tā, it kā būtu atstumts vai aizmirsts. Bet tie bijuši brīži, kad pats vēl neesmu bijis gatavs kā cilvēks. Šodien, piemēram, es pavisam skaidri zinu, ka šādas sajūtas mani nevar traumēt. Jo es tagad zinu, kas ir cilvēki, kas ir dzīve un kā dzīve notiek," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" atzīst komponists Imants Kalniņš.
5. decembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un LR3 tiešraidē beidzot pirmatskaņojumu piedzīvos viņa opera "Matīss, kausu bajārs". Opera tika uzrakstīta par godu Čaka simtgadei 2001. gadā, taču līdz pirmiestudējumam nācās gaidīt divdesmit gadus.
Koncertizrādi veido režisore Rēzija Kalniņa, diriģents un muzikālais vadītājs Ainārs Rubiķis sadarbībā ar dramaturģi Daci Micāni Zālīti, scenogrāfi Sandru Strēli, gaismu mākslinieku Aināru Pastaru, kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu un horeogrāfi Ingu Krasovsku. Operas iestudējumā piedalās gan orķestra "Sinfonietta Rīga" mūziķi un Rīgas kamerkoris "Ave Sol", gan arī operas solisti - Armands Siliņš, Krišjānis Norvelis, Viktorija Pakalniece, Artjoms Safronovs, Juris Jope, Edgars Ošleja un Rihards Millers.
Komponists intervijā atklāj, ka operā "Matīss, kausu bajārs" viņa simpātijas pieder Matīsam.
Jo Matīss ir tas cilvēks, kurš savā dzīvē iet cauri visiem jautājumiem - arī tiem, par kuriem mēs ar jums pašlaik runājāmies. Viņš iet cauri visām šīm problēmām. Viņš ir cilvēks, kurš īpaši labi nejūtas tajā pasaulē, kurā viņš dzīvo - blakus konkrētajiem cilvēkiem. Viņš visu laiku ir diskomfortā, un mēs redzam, kā viņš to visu pārdzīvo. Redzam viņa ceļu - kā viņš iet cauri visām savām sajūtām, visām savām pārdomām. Jā, es viņam jūtu līdzi,
teic I. Kalniņš, vienlaikus uzsverot, ka viņš neidentificējas ar Matīsu.
Viņš neslēpj, ka ka ir bijuši brīži, kad viņš ir juties tā, it kā būtu atstumts vai aizmirsts. "Bet tie bijuši brīži, kad pats vēl neesmu bijis gatavs kā cilvēks. Šodien, piemēram, es pavisam skaidri zinu, ka šādas sajūtas mani nevar traumēt. Jo es tagad zinu, kas ir cilvēki, kas ir dzīve un kā dzīve notiek. Šīs lietas man vairāk netraucē. Bet jaunībā vai nedaudz vēlāk šādas lietas var traumēt. Mani vairs nē, " sacīja komponists.
Viņš gan nevar vairs atcerēties, tieši kurā vecumā tas noticis, bet noteikti - r brieduma gados. "Tā ir tā pieredze. Tā pilnīgi apzināti es to sajutu un sapratu pēc tam, kad Latvijā bija beidzies tas, ko saucam par neatkarības atgūšanu," teica I. Kalniņš.